Sankcijas – pret režīmu vai valsti?
 
©F64

Kad vien zvanu uz Minsku savam kursa biedram, vienmēr apjautājos, kā tad Baltkrievijai ar mugurkaulu. Arī nupat jautāju: «Kas tad būtisks ir mainījies? Sankcijas tomēr vairoja lokanumu?» Viņš teica, ka nekas būtisks nav mainījies.

Vienkārši Eiropa, darbinādama savu sankciju mehānismu jau gandrīz divdesmit gadus, ir tiktāl nostiprinājusi valstī pastāvošo iekārtu, ka Aleksandrs Lukašenko bez kādām bažām varējis pērn izlaist no cietuma dažus savus oponentus un mierīgāk nekā līdz šim uzlūkot protestus. Jo, pirmkārt, lai arī sankcijas personiski skāra vairākus simtus attieksmē pret cilvēktiesībām, iespējams, samaitātu amatpersonu (palaikam – arī pašu Lukašenko), kopainā tās tomēr esot nevis stiprinājušas, bet vājinājušas ES prestižu Baltkrievijā. Jo ekonomiskajā to daļā pamatā trāpījušas nevis pa varu, bet pa darba ņēmējiem un uzņēmējiem. Starp citu, ko līdzīgu, komentējot kārtējo sankciju vilni, 2011. gadā teica Artis Pabriks.

Otrkārt, sankcijas to kopumā bijušas un ir pievērstas Baltkrievijas kā valsts (nevis režīma) iekšējai destabilizācijai. Proti, Rietumi Baltkrievijā atbalsta nevis kādu saturīgu un reālu esošā režīma alternatīvu, bet destrukciju kā tādu. Draugs uzskata, ka – ne starp savulaik arestētajiem prezidenta amata ekskandidātiem, ne arī citiem redzamākajiem režīma oponentiem neesot cilvēku, kuri savās vīzijās piedāvātu ko vairāk par ES dalībvalstīs iemēģinātu priekšstatu kopijām. Bez dziļākas šo priekšstatu transformācijas tieši neatkarīgas Baltkrievijas saturam.

Tiešām, Rietumu politiskais un ekonomiskais spiediens uz Baltkrieviju ilgst jau divdesmit gadus. Baltkrievijai pievērsto sankciju vēsturi var sākt ar 1996. gadā veiktajām konstitūcijas izmaiņām, kas būtiski paplašināja Baltkrievijas prezidenta pilnvaras un radīja protestus. 1998. gadā parādījās sankcijas (aizliegumi 13 amatpersonām). No Eiropas puses man šajā sankciju «procesā» (šādas vai tādas attieksmes izmaiņas 1998., 2006., 2008., 2009., 2010., 2011., 2012., 2013., 2014., 2015. gadā) visvairāk nepatīk tas, ka sankcijas tikušas piemērotas (te atslābinātas, te pagarinātas; te palielinot, te samazinot tām pakļauto amatpersonu un uzņēmumu skaitu; te attiecinot tās uz prezidentu un viņa dēliem, te neattiecinot…) nevis lai apliecinātu konsekventu attieksmi pret konkrētu režīmu, bet gan kā ķēde, kuru pievelkot un atlaižot visai sīkumaini «spēlēties» ar šo režīmu, ar neatkarīgu valsti. Ja tas notiek šādā līmenī, tad ir pietiekami piemēru, lai teiktu, ka Eiropas attieksmi šajā ziņā raksturo dubultstandarts (kaut vai imigrācijas politikas risināšana uz eiropiešu tradicionālā dzīvesveida, tiesību turēties pie tā apdraudējuma rēķina). Turklāt sankcijām, piemēram, tika pakļauti arī diplomātisko misiju un Baltkrievijas starptautisko organizāciju pārstāvniecību līdzekļi. Tātad – ierobežota to organizāciju darbība, kuras tieši izmantojamas diskusijām par režīmu Baltkrievijā. Šīs sankcijas tika atceltas 2012. gadā.

Protams, Baltkrievijai tikt vaļā no sankcijām palīdzēja arī Ukraina. Tas, ka Baltkrievija kļuva par telpu, kur ES un Krievijas varenajiem diskutēt par UkrainasKrievijas konflikta regulējumu (2014. gadā Baltkrievijā pabija Ketrīna Eštone, pērn februārī – Normandijas četrinieks…). Baltkrievijas prezidents uzņēmās gan starpnieka, gan mājastēva lomu. Domājams, ka ar to viņam izdevās novērst no savas valsts sankcijas vismaz tajās izpausmēs, ciktāl ES tās iedomājās kā aplinkus triecienu pa Krieviju. Pats Lukašenko medijiem teicis, ka pēc Ukrainas notikumiem viņu pārstājuši uzskatīt par pēdējo diktatoru Eiropā.

Domājams, ka Baltkrievija pienācīgi novērtēs sankciju atcelšanu (saglabājas sankcijas attieksmē pret ieroču piegādi, četrām personām un četriem uzņēmumiem). Jau laikā no 2008. līdz 2010. gadam tā apliecināja, ka spēj būt laba abām pusēm – Eiropai un Krievijai, par ko Eiropa tai kārtējo reizi uzsmaidīja, lai pēc tam (2010. gada oktobrī un 2011. gada jūnijā) atkal saviebtos (cita starpā – embargo «ieroču piegādei un materiāliem, kas var tikt izmantoti iekšējām represijām»). Kopumā ES attiecības ar Baltkrieviju, visticamāk, arī turpmāk saglabāsies «kritiskas mijiedarbības» (Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmaiers) līmenī. Manā uztverē arī turpmāk šajās attiecībās acumirkļa konjunktūrai un ar to saistītām vairāk vai mazāk diplomātiskām spekulācijām (līdzīgi kā attieksmē pret Ukrainu) būs lielāka loma nekā ar demokrātiju un cilvēktiesībām saistītai konsekvencei.