Mulsums vēsturnieku kabinetos

Latvijas un Krievijas attiecību relatīvi labajos laikos, 2010. gadā, kad kaimiņvalsts prezidents bija Dmitrijs Medvedevs, tika izveidota Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija, kas vienojās, ka sākumā vairāk uzmanības veltīs starpkaru perioda izpētei.

Latvijas vēsturniekiem radās iespēja piekļūt Krievijas arhīviem un meklēt tajos zinātnei svarīgus dokumentus.

Taču 2014. gadā Krievija bija rīkojusies agresīvi Ukrainā, un Latvija iesaistījās kopējā Rietumu sankciju politikā pret Krieviju. Vēsturnieku komisijas Latvijas puse nolēma darbu iesaldēt. To varēja tulkot kā Latvijas vēsturnieku protestu pret kaimiņvalsts politiku.

Krievijas un Rietumu attiecībās joprojām nav būtisku pozitīvu izmaiņu, taču Latvijas vēsturnieki ir dilemmas priekšā – izsviest papīrgrozā vairāku gadu kolektīva darba rezultātus vai arī turpināt un pabeigt iesākto, kur padarīts jau tik daudz.

Viens no faktiem, ko Latvijas vēsturnieki ir centušies pierādīt, ir PSRS veiktā Latvijas okupācija 1940. gadā. Tas ir strīdīgais jautājums, ko krievi negrib atzīt. Lai gan nav arī tā, ka nemaz un nekad nebūtu to atzinuši... Ir, piemēram, zinātnisku rakstu krājums Krievija un Latvija vēstures plūdumā. Projekta zinātniskais vadītājs ir akadēmiķis, vēsturnieku komisijas Krievijas puses vadītājs Aleksandrs Čubarjans. Vienā no grāmatas lappusēm ir tāds teikums: «Lielākā daļa krievu emigrantu Latvijā tika nogalināta 1940.–1941. gadā pēc padomju okupācijas.»

Diemžēl Latvijas plašsaziņas līdzekļos par norisēm Krievijā ir mazliet par daudz dēmonizācijas – turienes personāžiem ātri piekar birku un ieliek attiecīgā plauktā. Raidījumā Nekā personīga Čubarjanu «iznīcināja» dažos teikumos. Viņš esot viens no ietekmīgākajiem Krievijas vēstures politikas veidotājiem, palīdzējis Putina klanam radīt vienotu «pareizo» skatījumu uz vēsturi, izstrādājis jauno skolu vēstures grāmatu. Tātad skaidrs, kas par putnu.

Šķiet, tomēr Čubarjans nav gluži tik vienkāršs. Viņš nav politikas veidotājs, bet zinātnieks. Tā ir liela atšķirība. Viņam ir milzu autoritāte, ko viņš tieši tāpēc ir ieguvis, ka nav kļuvis par sulaini politiķiem. Viņš, protams, nav arī bezkompromisa taisnībmīlis, kas ies Sarkanajā laukumā kliegt, ka Latvija bijusi okupēta, tomēr savu viedokli viņš pauž bez bailīgas atskatīšanās pār plecu, ko par to padomās Kremlī. Arī viņu mēdz saistīt ar ietekmīgiem politiķiem, ierēdņiem un uzņēmējiem, taču tos diezin vai var dēvēt par «Putina klanu». Viņam esot siltas attiecības, piemēram, ar Mihailu Margelovu – augstas raudzes ārlietu speciālistu, kas savulaik vadīja vēlēšanu kampaņas partijai Jabloko un Borisam Jeļcinam, vienubrīd bija arī Putina padomnieks un ir ieņēmis vēl daudz dažādu amatu. Pašlaik ar Putinu viņš kopā savelkams tikai aiz matiem, taču ir saglabājis gana lielu ietekmi politikā un biznesā. Varbūt latviešiem jācenšas izmantot kontaktus ar šādiem cilvēkiem, lai mazinātu Krievijas propagandas spiedienu pret Latviju, lai uzturētu un veicinātu zinātnisku un ekonomisku sadarbību vismaz tajās jomās, kuras nav ar sankcijām un embargo apliktas?

Pašlaik diezgan mulsas ir attiecības gan Krievijas un Latvijas vēsturnieku starpā, gan starp Latvijas vēsturniekiem. Pēc tam, kad pagājušā gada oktobrī Latvijas puses priekšsēdētājs Antonijs Zunda pabija Maskavā, Krievijas puse sāka uzskatīt, ka Latvija grasās atsākt vai jau atsākusi komisijas darbu. Savukārt Latvijā daļa vēsturnieku turpina uzskatīt, ka nekas nav atsākts un nav jāatsāk, un braukšana uz Maskavu bijusi Zundas pašdarbība bez pārējo komisijas locekļu akcepta. Divi komisijas locekļi komisiju pametuši.

Acīmredzot Zundam žēl ieguldītā darba un materiāla, attiecībās ar krievu kolēģiem viņš sastop profesionālu pieeju vēsturei. Ej nu zini, varbūt pat var notikt tāds paradokss un brīnums, ka par spīti sliktajām starpvalstu attiecībām vēstures zinātnē notiek kas pretējs – krievi beidzot atzīs okupācijas faktu? Zundam tas būtu triumfs.

Bet ir arī vēsturnieki Daina Bleiere un Valters Ščerbinskis, kas Zundu neatbalsta, jo uzskata, ka sadarbība ar Krievijas kolēģiem joprojām nav iespējama.

Gan jau vēsture parādīs, kuriem vēsturniekiem bija taisnība, bet nepavisam nebūtu glīti, ja arī tādā smalkā jomā kā vēstures zinātne asi eskalētos tradicionālā latvju plēšanās, sāktos pretējā viedokļa paudēja ierindošana «tautas ienaidnieka» kategorijā. Ir Krievijā arī tādas aprindas, kas par to nevaldāmi priecātos – lai tik letiņi kož cits citam rīkles pušu!