Latvijas laime nelaimē
Virkne asiņainu teroristu uzbrukumu pēdējā mēneša laikā ir skāruši Turciju un Tuvo Austrumu valstis. Krievijas lidmašīnas bojāeja Sīnāja pussalā arī visticamāk ir bijis terora akts. Tagad terors ir atnācis arī uz Eiropu. Parīze tādas šausmas kā piektdien, 13. novembrī, nebija pieredzējusi kopš Otrā pasaules kara.
Karš ir atnācis uz Eiropu atkal, un tas ir ļoti nepatīkams kara paveids. Tajā nav frontes līnijas, ienaidnieku nevar pazīt pēc formas tērpa, viņš var uzbrukt jebkurā mirklī un jebkurā vietā, viņš ne no kā nebaidās, jo ir gatavs ar prieku iet bojā, aizraujot sev līdzi nāvē pēc iespējas lielāku skaitu «neticīgo».
Neviens nezina, kur un kad atkal norībēs nākamais sprādziens. Varbūt atkal Parīzē, varbūt citā galvaspilsētā? Saprotams, ka Francija kā uzbrukuma mērķis izvēlēta tāpēc, ka ir aktīvi iesaistījusies Sīrijas militārajā konfliktā. Piektdiena izvēlēta tāpēc, ka šajā dienā esot visvieglāk tikt paradīzē, kur nāvinieku jau gaida 70 jaunavas.
Daudzviet, tajā skaitā Latvijā, daļa sabiedrības radikālos džihādistus uzreiz steidz identificēt ar bēgļu straumēm, kas klīst pa Eiropu. Tas ir neloģiski, jo bēgļi bēg no kara un teroristiem, bet viņus bāž vienā maisā ar viņu pāridarītājiem. Cita lieta – ka teroristi var izmantot bēgļu straumi, lai, iejūkot kopējā ļaužu masā un izmantojot vājo robežkontroli, iekļūtu Eiropā.
Francijas traģēdija stipri vien ietekmēja G20 samita darba kārtību Antālijā (Turcija). Parasti šajās pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās reizēs daudz runā par ekonomiku, taču tagad foruma priekšplānā bija terora draudi un meklējumi, kā noregulēt Sīrijas konfliktu un likvidēt tā saukto Islāma valsti.
Neba vienā samitā pāris dienās iespējams panākt vienprātību. Pretrunas starp valstu uzskatiem paliks arī pēc Antālijas. Piemēram, Turcija kurdu nacionālās atbrīvošanās kustību pieskaita teroristiem, taču Krievija un ASV ir pretējās domās un kurdu nemierniekos redz savus sabiedrotos.
Krievija un ASV ir vienādās domās, ka Islāma valsts ir drauds, ļaunums un kopējs ienaidnieks, taču nekādas vienprātības nav par jautājumu: ko darīt ar Asadu? Krievija Bašaru al Asadu uzskata par tautas vēlētu leģitīmu prezidentu, ar kuru jāsadarbojas, kamēr ASV ieskatā Asads ir noziedzīgs diktators, kurš jāgāž. Amerikāņu un krievu saprašanos stipri traucē Ukrainas problēma, kur tiem ir diametrāli pretēji viedokļi. Bet nu vismaz tik daudz bija, ka svētdien ASV prezidents Baraks Obama un Krievijas prezidents Vladimirs Putins Antālijā uz pusstundu piesēdās aprunāties foruma starpbrīdī. Līderi vienojušies, ka vajag sākt Sīrijas miera sarunas ar ANO kā vidutāju.
Ar Islāma valsti galvenā problēma ir tāda, ka var jau bombardēt izkaisīto bandu kaujiniekus no gaisa, taču tas nedod vēlamo rezultātu – ar bombardēšanu vien nepietiek, vajag arī sauszemes operācijas. Uzbrukt Islāma valstij ar tankiem un kājniekiem neviena rietumvalsts, ne arī Krievija pašlaik negrib, jo paredz, ka tad būs jāved mājās no Sīrijas savu kritušo kareivju zārki.
Ja Eiropa ir ievilkta karā, tad arī mēs diemžēl esam tajā iekšā. Laime nelaimē ir tā, ka Latvija ir gaužām nabadzīga, tāla ES austrumu nomales valsts, kas nav ne bēgļiem, ne teroristiem interesanta. Bēgļi Latvijā nonāk tranzītā no Krievzemes uz Vakareiropu un uzkavējas šeit, ja robežsargi viņus noķer. Tāpat tie bēgļi, kurus Brisele plāno atvest uz Latviju janvārī, ne mirkli negribēs palikt šeit un pie pirmās iespējas laidīsies projām.
Radikālajiem džihādistiem patīk vardarbības aktus veikt tā, lai tiem būtu publisko attiecību akcijas nozīme – lai iebiedētu, šausminātu. Tāpēc terors notika lielajā, greznajā Parīzē. Ērgļi neēd mušas, tāpēc tālā, nomaļā, aukstā Latvija diezin vai der skaļām akcijām. Laikam jau pareizi saka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, ka terora risku līmenis Latvijā joprojām ir zems. «Zems» gan nenozīmē, ka risku nav nemaz. Cerams, ka attiecīgie dienesti klusi un profesionāli tur acis vaļā.