Mūsu cūka un mūsu druva
Atgūstot savu valsti, dabiskas bija Latvijas sabiedrības un tās priekšstāvju solidaritātes jūtas ar citām pasaules tautām, kurām līdzīgā veidā ir problēmas ar kādu «virsvalsti».. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas politiķi daudz koķetēja ar Taivānu, kas ir atsevišķa zeme no Ķīnas. Taču tad, kad sākās Latvijas nopietnāka integrācija Eiropas Savienībā un mūsu politiķiem tika ieregulētas smadzenes, mūsu ārlietu resors pārorientējās – attiecības ar Taivānu tika sarautas, Latvija sāka draudzēties ar puskomunistisko Ķīņas Tautas Republiku, jo tā darīt priekšā pateica Briseles birokrātiskie padomdevēji.
Ar to arī beidzās Latvijas romantiskais savas vēsturiskās pieredzes attiecināšanas laiks pret citu pasaules reģionu tautu autonomijas, separātisma, pašnoteikšanās, nacionālās atbrīvošanās, vai kā to vēl saukt, centieniem.
Tas varbūt arī nav slikti – ja mums savs krekls tuvāks, tad dažbrīd ir vērts padomāt, kā būs izdevīgāk. Ja ir izdevīgāk draudzēties ar Ķīnu, tad ar Taivānu varbūt vairs nevajag ostīties. Ja mums nav izdevīgi baski, falunguņ sekta, katalāņi, skoti vai dalailama, tad nevajag.
Taču tad ir sanācis diezgan tā stulbi ar Ukrainu. Ja mūsu valsts politika ir strikti amorāla un savtīga, tad kāda suņa pēc bija jābāžas pa priekšu citai Eiropai un uzsvērti jādemonstrē naidīgums pret Krieviju? No tā nav nekādu bonusu. Kamēr lielie puikas strīdas, latviešu ārlietu ministrs aizliedz iebraukt Latvijā trim dziedātājiem, no kā Jūrmalai tagad simts miljonu zaudējums.
Ukrainas stāsts ir zaudēts, un Krievija triumfē. Ar šo realitāti Rietumos jau rēķinās un samierinās. Tad kāpēc latviešiem būtu jāskrien pa priekšu ratiem un zirgam un jākliedz, ka krievi ir sliktie? Par to pretī var dabūt tikai jaunus embargo un latviešu šprotu aizliegumus.
Ukraina Rietumos vairs nav tēma, bet satrauc notikumi Tuvajos Austrumos un Āfrikā, kur notiek šausmu lietas – vecās varas ir šūpotas vai gāztas, valda haoss, ekonomikas sabrukums, masveida slepkavošanas, politiska putra. No šīm zemēm uz Eiropu peld simti tūkstoši bēgļu. Revolūcijas pret vecajām varām lielā mērā ir atbalstījuši un inspirējuši dažādi Rietumu fondi, vēstniecību darbinieki un specdienesti. Diemžēl ir tāda likumsakarība, ka pārgudri politologi, kas dzīvo komfortabli savos Ņujorkas dzīvokļos un saņem milzīgus atalgojumus par saviem spriedelējumiem, patiesībā neko nejēdz par tiem reģioniem, tautām, varu, reliģiju, sabiedrībām, cilvēkiem, par kuriem viņi informē un sniedz padomus savām valdībām. Latvieši arī ir dažbrīd diezgan smagi cietuši no šādu personāžu aktivitātēm un centieniem skalot smadzenes. Tagad gan šis spiediens ir mazliet atlaidies. Laime, ka Latvijā nav naftas. Ir tikai mazliet tranzīta.
Taču tur, kur ir nafta, Karnegi, Sorosa un citu fondu dvēseļu inženieri darbojas ar lielu spēku un finanšu ieguldījumiem, lai veiktu savus eksperimentus ar cilvēkiem kā ar žurkām. Tas, ko viņi tiešām prot, ir radīt bezjēdzīgu vājprātu tajās pasaules vietās, kurp nonāk viņu padomi kopā ar tankiem. Viņiem no tā varbūt ir tāds labums, kā iespēja spekulēt biržās. Taču kāds Latvijai no tā visa labums? Latvijai tagad būs jāuzņem 250 bēgļu no haosa valstīm, kaut gan ir skaidrs, ka ne jau ar šo skaitli viss beigsies un uzņemamo migrantu skaitam būs jāliek nulles klāt.
Latvijas ārpolitikai vajadzētu kā nebūt tomēr orientēties. Ja atbalstām vispārējo amoralitāti un dubultstandartus, tad tos jālieto savā labā. Ja tomēr Latvija jūt kādu misiju un savas ne tik senās vēstures dzeloni sev dibenā, tad būtu jāpaskaidro saviem transatlantiskajiem partneriem, ka, piemēram, kurdu tauta mūžam ir sapņojusi par savas neatkarīgas valsts izveidošanu. Pašlaik kurdi ir tuvu pie sava sapņa – jukas reģionā dod viņiem cerības tikt pie savas valsts. Tikmēr Turcija viņus pašlaik bombardē ar ASV atbalstu. Tikmēr tā pati ASV atbalsta Irākas kurdus viņu cīņā pret Islāma valsti. Kurdi tiek slepkavoti no visām pusēm.
Te tad varbūt Latvijai būtu kāds vārds sakāms. Kurdu tauta jau sen ir pelnījusi savi valsti. Latvija pati bija okupēta un ilgi bezcerīga savos nacionālās pašnoteikšanās centienos. Latviešiem vislabāk ir zināms, kā tas ir būt apspiestiem. Latviešiem būtu jāiet kurdiem palīgā vismaz diplomātijas gaiteņos.
Bet, ja tas netiek darīts, tad būtu jādara pilnīgi otrādi – ja kāds karš nav mūsu karš, tad nav ko bāzties svešās lietās – tad ne Sīrija, ne Ukraina nav mūsu cūka un druva.