Bez likteņlēmumiem

Vakar Rīgā sākās un šodien beigsies Austrumu partnerības samits, kura dēļ galvaspilsētas iedzīvotājiem jāpiecieš dažas pārvietošanās neērtības – viss centrs, lidostas apkaime un Pārdaugava ap Nacionālo bibliotēku ir tik partnerīgi apsamitota, ka ļaudis sastrēgumos kavē darbu nevis minūtes, bet stundas. Bet nu drošības pasākumi svarīgāki, jo Rīgā uzturas pustūkstotis daudzu valstu augstu amatpersonu un valstu vadītāji.

Tiesa gan, ne visi, kas bija gaidīti, atbrauca. Neatbrauca, piemēram, Balkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, kura kolorītais tēls būtu interesanti izdaiļojis samita faktūru. Viņš Ukrainas un Krievijas konfliktā ir uzņēmies liela samierinātāja, «miera baloža» lomu, kas viņam dažkārt padodas tīri atzīstami. Tāpēc viņa klātbūtne samitā varbūt būtu piešujama pie lietas. Latvija «baķku» bija aicinājusi, taču viņš neatsaucās.

Pēdējā brīdī savu dalību samitā atcēla Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs. Tur Latvijas ārlietu resors nav pie vainas, bet apstākļi. Visticamāk, Alijevs nebrauca uz Rīgu, jo negribējās, lai Rietumeiropas politiķi viņam šeit bāztu acīs cilvēktiesību pārkāpumus – žurnālistu kriminālvajāšanu Azerbaidžānā vai hroniski nesakārtoto attiecību jautājumu ar Armēniju. Azerbaidžānas līderim nav diezko veicies, gaidot ES atbalstu jautājumā par gāzesvada stiepšanu caur Turciju uz Eiropu. Iespējams, viņa neatbraukšana ir nevis nejauša, bet demonstratīva.

Maz darāmā Rīgā ir arī Armēnijas augstākajām personām, jo Armēnija ir iestājusies Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.

Latvijas amatpersonas visādi uzsver samita lielo nozīmi un Latvijas nozīmi samitā, kas, protams, ir jauki, jo pāris dienas Rīga tiks pieminēta ārzemju televīzijas kanālu ziņās. Tiesa gan, nekādi likteņlēmumi un līgumi no Rīgas samita nav gaidāmi. Samita «sausais atlikums» ir bijis zināms jau sen iepriekš – turpinās sarunas par to, ka sarunas jāturpina. ES pateiks Austrumu partneriem, ka viņu integrācijai Eiropā «vārti ir vaļā» un tamlīdzīgas frāzes.

Vārti gan ir vaļā, taču tie ir ļoti tālu. Ļoti tālu tie ir Ukrainai, Gruzijai un Moldovai, bet vēl tālāk tie ir Azerbaidžānai, Baltkrievijai un Armēnijai. Austrumu partnerības dalībvalstis no ES valstīm gaida konkrētību, bet konkrētība jau ir sen pateikta – tie ir kritēriji, kādiem jāatbilst ES dalībvalstīm. Tā kā neviena Austrumu partnerības dalībvalsts šiem kritērijiem pašlaik neatbilst, arī ES nevar pateikt, kurā datumā un cikos partnerības dalībvalstis tiks uzņemtas ES.

Īstā runāšana acīmredzot vairāk būs pasākuma kuluāros, nevis no tribīnes. Problēmu Eiropai un Austrumu partneriem ir daudz vairāk, nekā iespējams verbāli apvingrot pāris dienās. Jo gan ES, gan Austrumu partneriem ir lietas, ko tās gribētu, bet nevar, tāpat ir arī lietas, ko tās varētu, bet negrib. Gruzija un Ukraina gribētu, lai tiktu atvieglots vīzu režīms ieceļošanai Šengenas līguma zemēs, taču Šengenas līguma zemes jau ir mērenās šausmās no dažiem pilsoņiem, kas dažkārt mēdz ieceļot no Moldovas, ar kuru vīzu režīms ir atvieglots.

Ukraina gribētu, lai tā jau vakar būtu uzņemta ES un NATO, lai bagātie Rietumi tai dod naudu, par ko modernizēties un reformēties. Taču ES redz, ka nauda Ukrainā pazūd kā melnā caurumā – korumpētu vīriņu kabatās, tāpēc no Ukrainas tiek prasīta reformu veikšana. Ukraina tad var plātīt rokas un tai ir attaisnojums – ir taču karš Donbasā, kas visas reformas bremzē.

Attiecībā uz Ukrainu varētu būt tāda konkrētība, kā vēlreiz izteikti apliecinājumi, ka 2016. gadā stāsies spēkā ES un Ukrainas Asociācijas nolīguma Visaptverošās brīvās tirdzniecības sadaļas.

Rīgas samitu uzmanīgi vēro Krievija. Lai arī šis samits nav ar lielu nozīmi, kaimiņvalsts to vienalga tulko kā savu interešu apdraudējumu. Pat, ja Latvija nekādā veidā nebūs izgāzusies un viss noritēs uz gludāko, gan jau atradīsies kāds Krievijas medijs, kas nofotografēs vismaz apgāzušos miskasti kaut kur Imantā.

Lai vai kā, nav slikti, ka Latvijai ir Eiropas prezidentūra un Rīgā notiek samits, kas kā atskaites punkts un norises vieta paliks vēstures annālēs. Bez tādiem pasākumiem Latvija pavisam paliktu kā aizmirsta tālākā un nabadzīgākā Austrumeiropas nomale.