Likumā par Valsts noslēpumu ir minēti vairāki argumenti, kāpēc kādai personai var tikt liegta pieeja konfidenciāliem, slepeniem un sevišķi slepeniem valsts noslēpuma objektiem. Uz tieslietu ministri Baibu Broku (Nacionālā apvienība) gan attiecas tikai viens no tiem. SAB vēstulē Brokai esot minēta norma, ka pielaide nepienākas „personai, par kuru pārbaudes gaitā konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”. Citiem vārdiem izsakoties, SAB tā kā pieļauj, ka Broka varētu izpļāpāties.
Te, lūk, rodas jautājums: „Kā SAB prot atšķirt tos, kas var izpļāpāties, nesaglabāt noslēpumus, no tiem, kas saglabās?” Kādi ir kritēriji? Pēc acīm, pēc ķermeņa auguma, pēc matu krāsas?” Bet varbūt turpmāk kritērijs būs partijas piederība? Labajām partijām dos pielaidi, sliktajām – nedos?
Parasti meļi, zagļi un pļāpas cieš jau bērnudārzā, kur grupiņas biedri, kas reiz pieķēruši līdzgaitnieku, piemēram, zādzībā, nākamajā reizē, kad kādam kaut kas pazudis, zādzībā vaino to, kurš jau reiz ticis pieķerts. Iespējams, netaisnīgi, un mazulis šoreiz nav svešai mantai pat tuvumā bijis, taču pats vainīgs – sabojāta reputācija velkas līdzi kā aste.
Taču, kādā veidā tas varētu attiekties uz Broku? Līdz šim nav bijis dzirdēts tāds gadījums, kad Broka kādā nebūt veidā būtu kaut ko izpļāpājusi lieku, nodevusi kaut ko slepenu, vai, pasargi, Dievs, valsts noslēpumu.
Ja Broka būtu Maizītis, tad gan cita lieta. Pašreizējais SAB priekšnieks Jānis Maizītis savulaik vienas krimināllietas materiālus nodeva ASV vēstniekam, kas faktiski ir pielīdzināms valsts noslēpuma izpļāpāšanai.
2005. gadā amerikāņu globāla mēroga dižfirma „Procter&Gamble” sastrīdējās par naudu ar latviešu poligrāfijas akciju sabiedrību „Balodis Printing”. Patiesībā amerikāņi mēģināja uzmest latviešus, taču krimināllietu Maizītis šuva klāt latviešiem. Un acīmredzot atskaitījās par padarīto darbu ASV vēstniekam. Gan politiskā vide, gan liela daļa sabiedrības uz šo Maizīša gājienu skatījās caur pirkstiem, jo tas, kuram tika nodots valsts noslēpums, bija ASV vēstnieks – tātad draudzīgas valsts draudzīgs vēstnieks. Vispār jau ASV ir tik ļoti draudzīga valsts, no kuras noslēpumu nemaz nedrīkst būt. ASV no Latvijas, protams, ir noslēpumi, bet Latvijai no ASV nedrīkst būt.
Tā īsti glīti gan tas nebija. Ja jau tik viegli šodien nodod mapes ar krimināllietas materiāliem ASV , tad rītdien viņš varbūt nodos valsts noslēpumu arī kādas citas valsts vēstniekam?
Iznāk, ka Satversmes aizsardzības birojā noslēpumus sargā persona, kas pats neglabā valsts noslēpumus jeb āzis par dārznieku.
Tomēr Maizītis ir tas, kurš lemj, kam dot, kam nedot pielaidi, un, kas zīmīgi – neievērojot likumā noteiktas procedūru normas, pielaidi valsts noslēpumam viņš ir devis trīs reizes no darba atlaistajai KNAB darbiniecei Jutai Strīķei. Tajā laikā, kad viņa bija īstenā KNAB vadītāja, bet oficiālie KNAB vadītāji pildīja kāzu ģenerāļu funkcijas, slepeni KNAB izmeklēšanas materiāli uz plašsaziņas līdzekļiem plūda platā straumē. Politiskajā vidē šie valsts noslēpumi tika izmantoti propagandas nolūkos, lai sekmētu viena politiskā spēka pārsvaru pār citiem, lai „Vienotība” (agrāk Jaunais laiks) būtu zirgā, bet konkurenti – dubļos.
Divi zābaki ir pāris, un tāds tādu saprot – krimināllietas materiālu nodevējs ar lielu entuziasmu dod pielaidi valsts noslēpumam personai, kuras darbavietā arī ir bijis sakars ar noplūdēm.
Tomēr vienu gan var Maizītim teikt par labu – varam būt droši un naktīs mierīgi gulēt, ka to noslēpumu, kāpēc patiesībā viņš nedod pielaidi Brokai, viņš sargās kā acuraugu. Nekad neviens neuzzinās, kāds bija pamats pielaides nedošanai un vai tas vispār bija.
Jo, ja pamats ir tas, ka Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa („Vienotība”) nevar Broku ciest ne acu galā, jo izjūt kā asu konkurenti sev, tad šādu pamatojumu jāpatur slepenībā.
Ja Brokai nedod pielaidi tāpēc, ka „Vienotība” negrasās dalīties informācijā ar koalīcijas partneriem par to, kādā netīrībā patiesībā notiek bankas „Citadele” privatizācija, tad arī to nedrīkst nevienam teikt.
Ja Brokai nedod pielaidi par to, ka viņa pašvaldību vēlēšanās ieguva daudz vairāk procentus vēlētāju balsu nekā Sarmīte Ēlerte („Vienotība”), un pielaides nedošana ir atriebība, tad to nedrīkst izpaust nekādā gadījumā.
SAB nekad nesniedz paskaidrojumus, kāpēc kādam devis vai nedevis pielaidi valsts noslēpumam, bet šajā reizē jau jo īpaši noglabās visdziļākajā pagrabā aiz visbiezākajām seifa durvīm motīvu un iemeslu, kāpēc tad īsti netika dota pielaide Brokai.
