Tā sauktais Uzvaras piemineklis Pārdaugavā ir padomju okupācijas simbols, un būtu jauki, ja tas vairs tur nestāvētu.
Domāju, ka lielākais vairums latviešu pievienojas Nacionālās apvienības politiķu redzējumam, ka šis piemineklis, maigi izsakoties, bojā Rīgas seju. Lielais vairums neraudātu, ja šo pieminekli jauktu nost.
Taču Latvijā dzīvo daudz cilvēku, kas raudātu gan. Un nevis tikai raudātu, bet pretotos pieminekļa aizvākšanai. Katru gadu 9. maijā pie pieminekļa uzvaru pār fašistisko Vāciju svin II pasaules kara jeb, kā viņi to dēvē, Lielā Tēvijas kara veterāni un viņu pēcnācēji. Līdzīgi kā Krievijā, kur 9. maijs ir lieli svētki, šos svētkus svin arī Latvijas krievi – tas ir loģiski. Nevar prasīt, lai krievi aizmirst, ka ir krievi. Iedzēruši kādu devu degvīna un padziedājuši dziesmas, lielais vairums šo cilvēku nākamajā dienā iet uz darbu, auklē bērnus un likumpaklausīgi nedara nevienam neko sliktu – maksā nodokļus un piedalās šīs valsts, nevis Krievijas ekonomikas celšanā. Nu ir viņiem tāda vājībiņa – domāt, ka ir atbrīvojuši Latviju. Ir gan atbrīvojuši no viena asiņaina režīma, bet citu asiņainu – Staļina – režīmu atnesuši. Šo otru šā paša vēstures notikuma pusi viņi kaut kā negrib saskatīt.
Nu un lai! Tā ir vēsture. Ja kādam gribas dzīvot ar mītu galvā, tad taču nevar viņu ar varu piespiest mainīt uzskatus. Latvija jau vairāk nekā 20 gadus nav okupēta, mūsdienās ir citas aktualitātes un izaicinājumi. Padomju režīms mūs neapdraud, bet apdraud pašu kļūdas, neprasme valdīt pašiem savā valstī – ļaudis masveidā bēg projām meklēt darbu Anglijā. Latvija paliks pustukša, bet tukšumi tiks aizpildīti nevis vairs tikai ar krievvalodīgiem, bet tjurkvalodīgiem, ķīniešvalodīgiem, arābvalodīgiem un sazin kādiem vēl iebraucējiem. Ja kaut kas apdraud latviešu pastāvēšanu nākamībā, tad tas tagad vairs nav okupācijas režīms un pārkrievošanas draudi, bet jau kaut kas cits.
Bet ir Nacionālā apvienība, kurai rusofobija inerces pēc ir galvenais pastāvēšanas un panākumu pamats – veids, kā iegūt varu un to turēt. Šie politiķi allaž izdomā aizvien jaunus kaulus rīklē, ko sabiedrība nevar ne tā īsti norīt, ne izspļaut. Tiklīdz viņi sajūt savu vājumu izdomāt kādu ekonomiskās vai sociālās politikas ideju, lai pievērstu sev uzmanību, tā tiek iets vieglākais ceļš, kur īpašu radošumu nevajag – tiek uzplēsta kāda latviešu vēstures vāts, uzkasīta kāda tēma, ap kuru izprovocēt etniskas domstarpības. Tā arī tagad, nepilnu gadu pirms vēlēšanām, Nacionālā apvienība ir sākusi kampaņu un izspēlējusi kārti, kura ir trumpja un kuru nav iespējams sist. Skaidrs, ka Uzvaras piemineklis nav draugs. Brīnišķa viela, kurā audzēt aģitācijas un propagandas krāšņos ziedus.
Taču, ja apvaldām emocijas, ko šis piemineklis izsauc, ja domājam ar galvas, nevis mugurkaula smadzenēm, varam viegli iztēloties, kādas būtu pieminekļa nojaukšanas sekas. Ja valdoša valsts vara pieņemtu lēmumu jaukt nost pieminekli, tas efekta ziņā būtu tas pats, kas pieteikt karu Krievijai, paziņot, ka turpmāk Latvija būs tikai latviešiem un tāpēc jāveic etniska tīrīšana. Uz pieminekļa nost jaukšanu momentā reaģētu Krievija, kas aizvērtu savu tirgu jebkādai Latvijas precei, apstātos tranzīts. Attiecības kļūtu ļoti aukstas. Starptautiskajā līmenī Krievija darītu visu iespējamo, lai Latviju diskreditētu. Pieminekļa aizstāvji rīkotu pūļa protestus, kas pāraugtu vardarbībā. Piemērs nav tālu jāmeklē – bija Igaunijā skandāls ar padomju karavīru apbedījuma pārcelšanu, no kā bija milzu nepatīkamas sekas. Uz līdzīgu Latvijas rīcību Krievija tagad jau reaģētu daudz skarbāk un prasmīgāk, jo ar Tallinas Aļošu jau uztrenējās. Vai tiešām Latvijai to vajag?
Protams, mēs varam teikt «Šeit ir Latvija!» un tādā garā, «Mēs paši kungi savā dzimtajā zemē un varam kādus vien gribam likumus lemt, un, ja lemsim jaukt nost pieminekli, tad jauksim!». Bet tomēr tā īsti nav, ka mēs varētu darīt visu, kas vien iepatīkas. Pat savā dzīvoklī nevar darīt pilnīgi visu – nevar applūdināt kaimiņus, naktī trokšņot vai sist suni, lai tas kauc. Ja arī spļaujam virsū Krievijas viedoklim un neņemam galvā vietējos krievus, tad ir arī vēl citas valstis pasaulē, kas arī būs diezgan lielā neizpratnē. Kā teicis politiķis Jānis Jurkāns, Eiropa mūs nesapratīs. Latvieši Eiropas acīs atkal būs dīvainīši, kas raugās vien vēsturē, vaimanā par pagātnes pārestībām, bet tagadnē un nākotnē ir nevarīgi. Nevienam nav pievilcīga valsts, kurā draud etniski kašķi. Latvju svētais karš pret pieminekli var pat izsaukt asociācijas ar tālibu režīmu Afganistānā – tur musulmaņu fanātiķi iznīcināja budistu svētvietas – arī, tā teikt, paši bija kungi savā valstī un lēma.
Aptuveni 10 tūkstoši cilvēku internetā jau parakstījušies par pieminekļa nojaukšanas ideju. Bet nu labi – cilvēkiem ir tiesības paust viedokli, tas pats par sevi nav nekas slikts. Taču nav īsti labi, ka tādi smalki kungi kā tieslietu ministrs Jānis Bordāns, kurš turklāt vēl arī ir kultūras ministra vietas izpildītājs, cilvēks ar solīdu žaketi un kaklasaiti, valdošās koalīcijas partijas pārstāvis, arī jo kaismi izpaužas par pieminekļa nost jaukšanu. Pieminekļa nost jaukšanas sludināšana ir politisks huligānisms, kas valdošās varas pārstāvim nepiestāv. Nacionālajai apvienībai bija pamazām izdevies panākt, ka tā gan Latvijā, gan starptautiski jau tiek uztverta kā solīda partija, taču ar pēdējā laika izlēcieniem tā šo savu tēlu sāk izzaudēt un demonstrēt, ka izvēlējusies ceļu uz ekstrēmismu, provokāciju – kļūst par tādu kā nacionālnikno Francijas Lepēna vai Austrijas Haidera partijas Latvijas paveidu.
Rīgas domes vēlēšanās Nacionālajai apvienībai bija lielisks rezultāts – daudz mandātu, otrā vieta aiz Saskaņas centra. Daudzi vēlētāji izvēlējās Nacionālās apvienības listi tādēļ, lai nebalsotu par Vienotības mēra kandidāti, aroganto Sarmīti Ēlerti. Baiba Broka – gudra un glīta politiķe – raisīja simpātijas. Tagad, redzot, ka Nacionālā apvienība ālējas ar termiņuzturēšanās atļauju apkarošanu un pieminekli, šis pats elektorāts no Nacionālās apvienības droši vien novērsīsies. Iespējams, destruktīvā izturēšanās ir liela Nacionālās apvienības kļūda – tā viņi nevis sev piesummē jaunus atbalstītājus, bet atgrūž daudzus tos, kas ir bijuši, partija nez kāpēc pašmarginalizējas. Reāli domājošs vēlētājs viegli izsecinās, ka nekāda pieminekļa nost jaukšana vismaz tuvākajā laikā nav iespējama. Tā nav iespējama arī tāpēc, ka neviena cita partija neparakstīsies atbalstīt šo ideju, bet Nacionālā apvienība nav viena pati vairākumā un arī nebūs vairākumā. Lai arī Vienotībā ir daudz politiķu, kuri savā retorikā daudz neatšķiras no nacionāļiem, galvenā šā politiskā spēka straume ir salīdzinoši pragmatiska un reālistiska – maz ticams, ka Vienotība varētu ņemt lāpstas un cērtes un iet Nacionālajai apvienībai talkā. Būtībā runāšana par pieminekli ir diezgan virtuāla, bez reāla seguma – nacionāļi paši zina, ka nekāda nost jaukšana nenotiks.
