Kā uzvarēt hibrīdkarā?
Vienā no diskusijām par 2016. gada valsts budžeta prioritātēm, kurā man iznāca piedalīties, kāds orators izteicās, ka ikviens, kurš kaut pušplēstu vārdu bildīs pret finansējama palielinājumu Aizsardzības ministrijai, ir Putina pēcpuses laizītājs, Girsa sekotājs un pilnīgs nodevējs. Lūk, finansējuma palielinājums Aizsardzības ministrijai ir vienīgais līdzeklis, kas var glābt Latvijas valsti no neatkarības zuduma un verdzības nākamajos piecdesmit gados.
Riskējot iegūt visus nosauktos epitetus, es uzskatu, ka finansējuma palielinājumam Aizsardzības ministrijai nav nekāda sakara ar Latvijas drošības garantēšanu un Latvijas ilgtermiņa interesēm.
Vispirms sāksim ar neapstrīdamu faktu. Metodes, ar kurām Krievija realizēja un joprojām īsteno savas intereses Ukrainā, rada pamatotas bažas par iespējamu drošības apdraudējumu visām Krievijas kaimiņvalstīm. Ir skaidrs, ka Krievija, savas intereses aizstāvot, var ignorēt gan starptautisko tiesību normas, gan divpusējos līgumos noteikto. Drošības risku pakāpe Latvijai un citām Krievijas kaimiņvalstīm tagad ir ievērojamai lielāka nekā pirms diviem gadiem.
Līdz ar to ikvienā sabiedrībā, kuras vairākums uzjūt valsts drošības apdraudējuma pakāpes pieaugumu, valdībai ir jāsāk īstenot konkrētus soļus, lai mazinātu riskus un apdraudētības pakāpi. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, Latvijas vadošie politiķi svinīgi deklarēja, ka tiks palielināts finansējums Aizsardzības ministrijai, ka NATO sabiedrotie tiks aicināti biežāk patrulēt un uzglabāt tankus Latvijas teritorijā.
Tas arī notiek. Par spīti ekonomiskajiem apstākļiem, Latvijas nākamā gada valsts budžetā Aizsardzības ministrija ir vienīgā ar nozīmīgu pieaugumu.
Tikai problēma ir tā, ka, iztērējot no Aizsardzības ministrijas budžeta par desmit vai par simts, vai pat par 200 miljoniem eiro vairāk, apdraudējuma līmenis nesamazināsies ne par mata tiesu. Latvijai nav tik lielu resursu, kurus pārdalot tā spētu kaut vai izlīdzināt militāro potenciālu ar Krieviju. Pat mobilizējot visus savus resursus, Latvijas militārais potenciāls simtkārt atpaliks, piemēram, no Krievijas militārā potenciāla.
No tā izriet, ka lielāku līdzekļu iedalīšana Aizsardzības ministrijas budžetā drošības apdraudējuma problēmas nesamazinās un nenovērsīs. Tā sabiedrībā radīs maldīgu ilūziju, ka valdošā koalīcija ir darījusi visu, lai uzlabotu drošību, un sabiedrība nomierināsies.
Ja valsts politikas mērķis ir patiešām samazināt Latvijas drošības apdraudējumu, tad vispirms ir jāsaprot moderna hibrīdkara raksturs. Kāpēc vispār bija iespējama Krimas aneksija? Kā sanāk, ka Krima nonāca Krievijas sastāvā bez nevienas kaujas, lai gan Ukrainai bija pa pilnam modernu tanku, kādu Latvijas armijai nekad nav bijis?
Krimas aneksija bija iespējama tāpēc, ka laikā, kad zaļie cilvēciņi sāka pārņemt kontroli pār Krimas stratēģiskajiem objektiem, nebija nekādas redzamas iedzīvotāju pretdarbības. Ja Krimas iedzīvotāji vēlētos aizsargāt Krimas statusu, tad tiem nekas neliedza sagulties kā gulšņiem ap stratēģiskiem objektiem, pieķēdēties pie valdības iestāžu vārtiem, pie tiltiem un sliedēm. Tolaik Krima bija pilna ar žurnālistiem, bet mūsdienās pat nevajag žurnālistus, – ar viedtālruni var raidīt attēlu no notikuma vietas, var iemūžināt jebkurus notikumus utt. Ja, ieņemot Krimu, zaļie cilvēciņi ar bruņutransportieriem šķaidītu miermīlīgo protestētāju līķus un to redzētu visa pasaule, tad nekāda propaganda nespētu uzturēt stāstu par miermīlīgu pievienošanos. Tad nebūtu nekādu šaubu, ka notiek agresija, ka teritorija tiek iekarota ar ieroču spēku. Taču, Krievijai pārņemot Krimu, nekādas redzams pretestības nebija. Nav nekādu stipru argumentu pret Krievijas apgalvojumiem, ka Krimas iekļaušana Krievijā notika labprātīgi. Kāpēc Krimas ļaudis nepretojās? Tāpēc, ka dažas dienas pirms Krimas pārņemšanas sākuma Ukrainas parlaments revolucionārā aizrautībā pieņēma likumu, aizliedzot krievu valodu. Tajā brīdi Krimas krieviem (tie veidoja iedzīvotāju vairākumu) nebija nekādas vēlmes upurēt savs dzīvības, lai aizstāvētu Ukrainas teritoriālo integritāti.
Ja pret Latviju tiktu īstenots hibrīdkarš, nekādi papildus iegādāti militāri lūžņi Latvijas sagrābšanu neglābtu.
Lai uzvarētu hibrīdkarā, Latvijas sabiedrības atbildei ir jābūt asimetriskai. Valsts budžeta finansējums un izlietojums ir jāveido tāds, lai, parādoties pirmajiem zaļajiem cilvēciņiem, Latvijas ļaudis būtu gatavi sākt nevardarbīgu pretošanos, lai Latvijas ļaudis būtu gatavi ar saviem ķermeņiem bloķēt hibrīdkareivju bāzes un transporta līdzekļus. Lai autoīpašnieki būtu gatavi upurēt savu tehniku, lai bloķētu zaļo cilvēciņu mobilitāti, lai ikvienam potenciālam agresoram būtu skaidrs, ka Latvijas neatkarība vai teritoriālā integritāte ir laužama tiki ar lielu asinsizliešanu un īstu karu, lai ikviens agresors zinātu, ka visi viņa noziegumi tiks dokumentēti un Krimas scenārijs netiks pieļauts.
Tikai kāda ir atbilde uz jautājumu, vai Latvijas ļaudis ir gatavi mirt par politikāņiem, kas izmanto valsts resursus, lai tos izlaupītu, kuru politika ir vērsta, lai padzītu no Latvijas pagastiem simtiem tūkstošu cilvēku ik gadus, kuri ikvienam bēglim garantē augstāku dzīves standartu par Latvijas vecuma pensijas saņēmējiem? Vai Latvijas ļaudis ir gatavi ziedot savu dzīvību par tiem, kuriem politiski korumpētā biznesa virspeļņas nodrošināšana ir svarīgākā par reģionālo nevienlīdzību un nabadzības izskaušanu? Ja Latvijas vadošā politiskā kliķe turpinās dzīres mērā laikā, tad pretestības vietā, sākoties hibrīdkaram, miljons cilvēku centīsies no Latvijas aizbēgt, bet neaizbēgušie ar skumjām vēros, kā cits spēks aizmēž pašreizējo kliķi.
Lai šāds scenārijs nebūtu iespējams, Latvijai ir nepieciešama radikāla politikas maiņa. Valdībai ir jāizbeidz izdabāt korumpētajiem biznesa klaniem un jāsāk atgūt visu iedzīvotāju uzticību. Tāpat Latvijai ir vajadzīga mūsdienu izaicinājumiem atbilstoša militārā stratēģija.