Kad vēlēšanu rezultāti ir zināmi, tad visi ir gudri tos izskaidrot. Savukārt aplamās prognozes un greizus vērtējumus cenšas nepieminēt un neatcerēties. Vēlēšanu rezultātus var salīdzināt ar fotoattēlu, kas raksturo Latvijas pilsoņu noskaņojumu konkrētā laika brīdī.
Saeimas vēlēšanas notiks pēc četriem mēnešiem, un tieši tāds pats noskaņojums šā gada oktobrī noteikti nebūs. Aktivitāte Saeimas vēlēšanās parasti ir vismaz divas reizes lielāka. Pat tad, ja maija balsotāji savu izvēli nemainīs, rudenī, visticamāk, pie vēlēšanu urnām atnāks pusmiljons vēlētāju, kas šoreiz savu attieksmi nepauda, un galarezultāts noteikti būs savādāks.
Atšķirīgu partiju atbalstītājiem ir dažāda motivācija piedalīties vai nepiedalīties tieši Eiroparlamenta vēlēšanās. Tie, kas balso par Vienotību, pret Eiropas jautājumiem izturas apzinīgāk. Savukārt nedaudz skeptiskāk noskaņotiem vēlētājiem ir pilnīgi vienalga, kuri būs tie astoņi ieredzētie, kas iegūs eirodeputātu pilnvaras. Latvijas iespējas ietekmēt ES lēmumus ir tik niecīgas, ka nav lielas nozīmes konkrētai personībai. Turklāt Latvijas eirooptimistiem ir nostabilizējusies izpratne, kādam jābūt Latvijas pārstāvim Briseles gaiteņos. Ideālu iemieso Valdis Dombrovskis – mierīgs, nosvērts, labi safrizēts un apģērbies, uz kompromisiem un izlīgumiem gatavs kosmopolītisks politiķis. Ja šāds piedāvājums bija praktiski visām «latviskām» partijām, tad tiem ļaudīm, kas Briselē vēlas redzēt līderus, kas spēs uzsist ar dūri pa galdu, spēs no tribīnes izteikt nepatīkamu patiesību un nezemoties Eiropas līderu priekšā, nebija, no kā izvēlēties. Vienīgais piedāvājums, kas nedaudz tuvojās šādai izpratnei, bija Iveta Grigule un Andrejs Mamikins.
No otras puses – Latvijas vēlēšanu tradīcija ir tā, ka vēlētāji balso nevis par programmām, bet par personībām. Lai gūtu panākumus, ir svarīgi sarakstā iekļaut tādu personību, kurai vēlētājs vēlas pielikt plusu. Valdis Dombrovskis izvilka Vienotības sarakstu gan Eiroparlamenta, gan pēdējās Saeimas vēlēšanās. Tagad spilgtākās Vienotības personības aiziet uz Briseli, un oktobrī galvenā slodze būs Vienotības «otrajam ešelonam».
Rudenī, bez Valda Dombrovska kā lokomotīves, Vienotībai nodemonstrēt tādus pašus panākumus kā pagājušajā nedēļā būs neiespējami.
Vēlēšanas izgaismoja, ka krieviski runājošie vēlētāji ir noslāņojušies. Saskaņas centrs savus lielos panākumus guva kā vairāku partiju koalīcija. Saskaitot kopā partijas Saskaņa, Alfrēda Rubika sociālistu, Aleksandra Mirska Alternative un Tatjanas Ždanokas Krievu partijas rezultātus, mēs iegūstam gandrīz vai to pašu rezultātu, kādu Saskaņas centrs sasniedza valodu referendumā, – ceturto daļu vēlētāju balsu. Aptuveni tāda ir krieviski runājošo vēlētāju daļa pilsoņu kopumā. Partija Saskaņa, deklarējot sociāldemokrātiskas vērtības un nekonfliktējot ar Eiropas nostāju, nevar paust to vēlētāju noskaņojumu, kuri Ukrainas konfliktā ir sajūsmā par Krievijas rīcību konfliktā. Šo ļaužu noskaņojumu precīzi izteica Tatjana Ždanoka, kas devās novērot Krimas referendumu un kas nekad nav slēpusi savus uzskatus un vērtības.
Viens no pirmajiem vēlēšanu secinājumiem ir daudzās ļaužu sūdzības par neinformētību, par nepietiekamo informāciju, par kandidātiem un viņu piedāvājumu. Iespējams, ka informācijas tūkums bija viens no cēloņiem katastrofāli zemajai dalībai, par spīti iespējai trīs dienas balsot iepriekš. Tieši šī Saeima ieviesa drakoniskus partiju reklamēšanas ierobežojumus. Partiju izdevumi informēt vēlētājus šoreiz bija vismazākie Latvijas politiskajā vēsturē. Izskatās, ka politisko partiju reklāmu ierobežojumi bija ieviesti nevis sabiebrības, bet varas partiju interesēs. Ja reklāmu tēriņi ir ierobežoti, tad lielākie ieguvēji ir tie, kam vēl pirms oficiālās priekšvēlēšanu kampaņas sākuma bija vislielākās iespējas izmantot administratīvos resursus – sabiedrisko mediju raidlaiku, bet zaudētāji ir jaunpienācēji politikā, kuriem nebija iespēju pārspēt popularitātē tos kandidātus, kuri kā varas pārstāvji pēdējos trīs gadus bija ziņu un sabiedrisko mediju debašu galvenie dalībnieki.
