Dziļās sērās paziņojam, ka 2013. gada 31. decembrī pulksten 23.59 vardarbīgā veidā tika izdzēsta Latvijas Lata dzīvība. Latvijas tauta ir zaudējusi vēl vienu nacionālās neatkarības balstu, iespējams, uz mūžīgiem laikiem.
Lata vārds pirmo reizi parādījās 1922. gada 3. augustā, kad Latvijas valdība pieņēma Noteikumus par naudu, bet pirmā naudas zīme ar uzrakstu «lats» tika iespiesta 1922. gada 19. septembrī. Par latiem tika pārdēvēti zelta franki, kas kā maksāšanas līdzeklis Latvijā tika ieviesti jau 1921. gadā, Latvijai iekļaujoties Eiropas Monetārās savienības priekštecē – Latīņu monētu savienībā. Latīņu monētu savienībā pamatvienība bija zelta franks, kas bija valūtas bāzes vienība Francijā, Itālijā, Grieķijā un Šveicē. Ar latiem pakāpeniski aizstāja Latvijas rubļus, kas bija Latvijas nauda no 1919. līdz 1922. gadam. Lata pirmais dzīves posms aprāvās 1941. gada 25. martā, kad PSRS varas iestādes latus vienkārši anulēja. Latu sudraba monētas turpināja dzīvi, noglabātas latviešu ģimeņu dārgumu krātuvītēs gan Latvijā, gan svešumā. Lats atgriezās dzīvē 1993. gada 5. martā, kad paralēli ar Latvijas rubli parādījās pirmā piecu latu naudas zīme.
Lats piedzima kā vietējā nauda starptautiskā monetārā savienībā, un lats aiziet nebūtībā, pārtopot par starptautiskas monetāras savienības naudas vienību.
Latvijā jaunā valūta – eiro – tā arī nespēja iekarot Latvijas iedzīvotāju lielākās daļas simpātijas.
Kāpēc citur ar daudz vieglāku sirdi atvadījās no vietējām valūtām?
Pēdējo piecpadsmit gadu laikā no savas naudas taču atvadījās lielākā daļa Eiropas Savienības valstu. Itālijas lira, Spānijas peseta vai Portugāles eskudo bija valūtas, kas brīžiem sagādāja vietējiem ļaudīm lielas ciešanas. Lai valdības noturētu ekonomiskās izaugsmes tempu, šīs valūtas laiku pa laikam tika devalvētas. Devalvācija bija posts fiksēto algu un pensiju saņēmējiem, lieli zaudējumi visiem uzkrājumu īpašniekiem, savukārt tie bija lieli svētki kredītu ņēmējiem un uz eksportu orientētiem uzņēmējiem. Valstīs, kuru valūtas skāra devalvācijas politika, vietējā nauda neatstāja par sevi tikai labas un jaukas atmiņas. Kad Eiropas dienvidzemes pārgāja uz eiro, vienkāršie ļaudis nemetās aizgrābtībā dziedāt «Paldies pesetai!» Ļaudis, kas laiku pa laikam bija pēdējiem vārdiem gānījuši gan savu valdību, gan vietējās centrālās bankas prezidentu, gan arī vietējo valūtu, gaidīja eiro ar cerībām, ka šī valūta sniegs drošumu un stabilitāti. Atteikšanās no nacionālās valūtas valstīs, kurās tā tika izmantota kā ekonomiskās politikas instruments, notika visai viegli.
Latvijā kopš 1993. gada devalvāciju negatīvās pieredzes nav. Latvijas nacionālā valūta pēdējo reizi kā ekonomiskās politikas instruments tika lietota Kārļa Ulmaņa laikā, kurš nebaidījās 1936. gadā par 40% devalvēt latu, lai aizsāktu 1937. un 1938. gadu straujo ekonomisko augšupeju. Šis laiks uz vēlākā kara un pēckara posta laikmeta fona tautas atmiņā palika kā pārtikušie Ulmaņlaiki.
No otras puses, vai Latvijas Banka pēdējo divdesmit gadu laikā varēja īstenot uz tautsaimniecības attīstību orientētu monetāro politiku?
Diemžēl ne! Maz ticams, ka Latvijas pārkorumpētajā politiskā biznesa vidē vispār būtu iespējama racionāla monetārā politika. Pat vairāk, laikā, kad Parex bankai bija pārmērīga ietekme uz valsts politiskajiem procesiem, stingra monetāra politika bija racionālāks un pareizāks lēmums, nekā plaša lata svārstību diapazona ieviešana. Pārmērīgi alkatīga banku sektora apstākļos valūtas svārstības tiktu izmantotas nevis pragmatiskai izaugsmes nodrošināšanai, bet lai ar valūtas periodisku šūpošanu pārdalītu par labu banku sektoram citu biznesu sektoru uzņēmumu nopelnīto un iedzīvotāju uzkrāto. Racionāla monetāra politika Latvijā kļuva iespējama tikai pēc tam, kad tika likvidēta Parex bankas poliskā ietekme. Taču, kad tas notika, Latvija jau bija eiro ieviešanas gaidās.
Tāpēc tautas atmiņā Lats paliks kā stabila un nemainīga vērtība, kā drošuma garants, kuru tagad nomaina valūta ar neskaidru nākotni, kuras mūža ilgums būs atkarīgs no ļoti daudzu valstu vienprātības.
Dusi mierā, Latvju Lat! Ja eirozona neattaisnos mūsu cerības, iespējams, mēs tevi atkal atdzīvināsim.