«Valdībai tādi lauki nemaz nav vajadzīgi,» dusmīgs ir kāds laucinieks, komentēdams labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) grandiozo ideju par mobilitātes pabalstu ieviešanu: tos iecerēts maksāt tiem, kuri gatavi pārcelties uz citu dzīvesvietu, kas atrodas tuvāk nolūkotajam darbam.
Mobilitātes pabalsts, pēc ministres domām, attiecas uz lauciniekiem, kuri dzīvo depresīvajos reģionos – droši vien tādēļ, lai šie reģioni taptu vēl depresīvāki. Laikam jau vēl nepietiek tukšu māju puduru, no kartes pazudušu ciematiņu, pusdzīvu mazpilsētu – Latvijas lauki, Latvijas province taču jāpadara par tuksnesi! Tiešām cienījams mērķis ministrei, uz kuru – tāpat kā uz citiem jaunajiem ministriem – acīmredzot attiecas Valsts prezidenta Andra Bērziņa nesen paustais viedoklis, ka «nekas ievērības cienīgs nav izdarīts». «Ja rezultātu nebūs arī pēc gada, tad eksperiments ar jaunu cilvēku iesaisti valdībā būs izgāzies,» piebilda prezidents. Nu kā tad nav izdarīts?! Viņķeles kundzes personā tiek darīts kas satriecošs savā novitātē un tālredzībā: jau tā noplicinātos laukus paredzēts izretināt vēl vairāk. Brauciet, latvji, jūriņā, piedodiet, uz pilsētām! Atrodiet tur kādas pažobeles, jo dzīvokļus Labklājības ministrija gan jau nepiešķirs – tikai pārcelšanās pabalstus. Brauciet ar visām ģimenēm, kļūstiet par pilsētu skrandaino proletariātu, būs jums gan laime, gan iztikšana, gan diskotēkas Daugavmalā! Tiešām – ko vairāk vajag cilvēkam, kas laukos (provincē) darbu nevar atrast un kam kartupelis un burkāns pašam dārzā jāuzaudzē? Pērn Valsts zemes dienests atzina, ka par izmirušiem Latvijā var uzskatīt gandrīz 500 ciemu, kuros vairs neatrodas neviena ēka un neviens iedzīvotājs. Visvairāk šādu ciemu ir Latgalē. Piemēram, Daugavpils novada Tabores pagastā pagājušajā gadā bija 12 izmiruši ciemi, Demenes pagastā – vienpadsmit ciemi, Ambeļu pagastā – astoņi ciemi. Šā gada statistika droši vien būs vēl drūmāka, jo krietnu stimulu tai grasās dot mūsu labklājības (!) ministre, konsolidējot laukus tieši tāpat kā valsts budžetu. Tā vietā, lai valdības locīklas beidzot valstiski sāktu domāt par to, kā veicināt nodarbinātību laukos un kā atbalstīt mazos un vidējos uzņēmējus, kuriem būtu jārada nepieciešamās darba vietas, Viņķeles kundze stāsta pasakas par mobilitātes pabalstiem. Un kā tad būs ar tiem, kuri pārceļas dzīvot uz īrijām un vācijām? Tiem arī tiks šie pabalsti? Un vai tie būs lielāki nekā tiem, kuri pārceļas no Piedrujas uz Zolitūdi? Ceļš līdz šampinjonu lasīšanas un svešu gultu klāšanas vietām taču garāks nekā līdz internacionālisma citadelēm Bolderājā un Pļavniekos. Tomēr ideja par lauku konsolidāciju nav gluži jauna: savulaik Valsts prezidenta stratēģiskajā padomē pilnā nopietnībā to prezentēja Vjačeslavs Dombrovskis (Reformu partija). Īss apraksts: lauku slimnīcu un skolu slēgšana nav bijusi gana efektīva, cilvēki laukos vēl dzīvo, un, lai veicinātu cilvēku pārcelšanos uz pilsētām, valstij par lētu naudu vajadzētu atpirkt viņu nekustamos īpašumus. Trakāku boļševismu grūti iedomāties: pēc 1949. gada represijām padomju aktīvisti aizara ceļus uz viensētām, lai veicinātu zemnieku pārcelšanos uz kolhoziem. Vienotības ministre ir gājusi soli tālāk sociālistiskā progresa virzienā: viņa lauciniekus grib aizdzīt uz pilsētām. Valdībai lauki tiešām nav vajadzīgi: tie, pēc valdības domām, traucē Latvijas t.s. veiksmes stāstam. Kāda tur vēl latviskā dzīvesziņa un dzīvesveids, kas var attīstīties laukos, dajoš uz pilsētu, dajoš kosmopolītiskā lumpenproletariāta vairošanas virzienā! Savulaik uzņēmējs Guntis Belevičs mudināja valdošos domāt par pretējo procesu: veicināt cilvēku atgriešanos laukos, visādi to stimulējot – gan piešķirot zemi lietošanā, gan vilinot ar bērnudārzu celtniecību, gan atbalstot ar paceļamu aizdevumu programmām. Vai kāds ieklausījās? Protams, ne. Jo premjeram tajā laikā vajadzēja svīst pie rakstāmgalda, rakstot grāmatu par to, kā Latvija izgājusi no krīzes. Un bez viņa ziņas, protams, neviens neuzdrīkstējās pievērst uzmanību Beleviča saprātīgajam aicinājumam. Izskatās, ka laucinieki tālajā 1991. gada janvārī, vedot uz Rīgu smago tehniku, lai uz barikādēm aizstāvētu valsti, būs smagi kļūdījušies: viņu esība šai valstij nav vajadzīga. Ne viņu latviskums, ne gadsimtos mantotā zemes kopēju pieredze, ne patriotisms. Šobrīd pie varas esošā kliķe pilda svešus, Latviju iznīcinošus uzdevumus. Tiem, kas dzīvo laukos, ļauts minēt trīs reizes, no kurienes nāk šie uzdevumi.
