«Vīriešu dienai veltīts pasākums 23. februārī pulksten 14. Pasākuma norises vieta – zāle. Atbildīgie darbinieki...» – šādu paziņojumu varēja izlasīt Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Vidzeme filiāles Ropaži mājaslapā.
Nedz pirmdien, nedz otrdien neviens šajā filiālē neatbildēja uz telefona zvaniem: laikam gatavojās nozīmīgajam pasākumam. Tāpēc nosūtīju divus epastus uz radniecīgām iestādēm: uz Labklājības ministriju un VSAC filiāli Ropaži. Pasta sūtījumu saturs bija līdzīgs: neprātīgi gribējās uzzināt, uz kāda pamata valsts (!) iestādē svin – nebūsim naivi! – padomju armijas un kara flotes dienu, kuru ar eifēmisma palīdzību daži dēvē par «vīriešu dienu»?
Protams, atbilde pagaidām nav atsūtīta nedz no Ropažiem, nedz no ministrijas: tur ir ko padomāt – kaut kā taču ir jāattaisno sava pārliecība, kas, maigi sakot, neatbilst viedoklim par neatkarīgas valsts norobežošanos no okupācijas armijas svētkiem. Ja šādus «svētkus» svin Klondaika vai citas izklaides iestādes, tas, protams, ir cits stāsts – tās kopā ar citiem okupantu un slepkavu armijas faniem var svinēt kaut vai čekas dibinātāja Dzeržinska vecmāmiņas kāzu dienu, taču valsts iestāde... Vai šīs iestādes vadībai ir jelkāda nojausma par to, kas ir 23. februāris kā «vīriešu diena»?
Ja nezina, atgādināsim. Šis ir tieši tas gadījums, kad meli ir kāda mīta pamatā. 1938. gadā Staļins izdomāja, ka Pilsoņu kara laikā, tieši 1918. gada 23. februārī, sarkanā armija sagrāvusi vāciešus pie Narvas un Pleskavas, tāpēc šis datums turpmāk būšot sarkanarmijas dzimšanas diena. Kurš gan pārbaudīs, vai vadonis melo? Protams, viņš nemelo. Taču kaujas pie abām pilsētām notika 25. februārī un 5. martā, un sarkanarmija šajās kaujās neizrādīja varonību, bet gan tieši otrādi – plukataini bēga uz Petrogradu. 23. februāri Staļins pievilka klāt aiz matiem: 1918. gada 22. februārī Ļeņins uzrunāja proletariātu: sociālistiskā tēvzeme ir briesmās, tāpēc jāpiesakās sarkanarmijā. Meli turpinājās arī 1995. gadā, kad Krievijas valsts dome šo padarmijas dienu pārdēvēja par «tēvzemes aizstāvju dienu», jo sarkanā armija, lūk, 1918. gada 23. februārī esot uzvarējusi Vācijas karaspēku pie Narvas un Pleskavas...
Dižuma piestrāvota šī diena ir vēl sakarā ar 1944. gada čečenu deportācijām, kuras veica tā pati varonīgā sarkanā armija, 1944. gada 23. februārī uz Centrālāziju deportējot vismaz pusmiljonu čečenu. No viņiem galapunktu nesagaidīja vairāki tūkstoši cilvēku. Visi, sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar sirmgalvjiem, tika apsūdzēti nodevībā. Varbūt vēl atgādināt par to, ka šī pati armija iebruka mūsu zemē, nesot teroru un iznīcību: tas notika 1919., 1940. un 1944. gadā. Varbūt pieminēt arī to, ka sarkanarmija asiņaini izrēķinājās ar tiem, kas mēģināja atgūt brīvību – 1953. gadā Austrumvācijā, kad vācieši sacēlās pret staļinisko režīmu; 1956. gadā Ungārijā – saceļoties pret komunistisko režīmu, gāja bojā gandrīz 3000 ungāru, kurus apšāva un ar tankiem sašķaidīja sarkanarmija sava maršala Žukova vadībā. Bija arī Prāgas pavasaris 1968. gadā, kas izvērtās par Prāgas rudeni, kad ap 6000 padomju tanki devās uz Čehoslovākiju «glābt sociālismu». Gāja bojā desmitiem civiliedzīvotāju, ap 300 000 cilvēku pameta valsti. Savukārt 1962. gadā padomju armija apkāva cilvēkus pati savā valstī: padvalsts vadītājs Hruščovs pavēlēja armijai apšaut cilvēkus, kas Novočerkaskā protestēja pret cenu kāpumu un algu pazeminājumu. Varbūt atgādināt par ārprātīgajām sarkanarmiešu zvērībām, kuras viņi 1944. gadā pastrādāja Austrumprūsijā, izvarojot un nogalinot tūkstošiem karagūstekņu un jebkura dzimuma un vecuma civiliedzīvotājus – sievietes, bērnus un sirmgalvjus?...
Tik krāsainus un varonības pilnus piemērus varētu daudzināt bez apstājas, sevišķi jau, runājot par Latvijas un citu Baltijas valstu okupāciju, ko veica tā pati padomju armija. Taču katru gadu atrodas «nezinīši», kas svētā vientiesībā 23. februārī svin «vīriešu dienu». Un kāpēc ne slepkavu dienu? Tas būtu patiesāks nosaukums. Aizlikt sev priekšā vairogu «jā, bet mēs dienējām armijā, tāpēc svinam»? Ar dienēšanu šādā armijā nav gods lepoties, tāda dienēšana vienkārši jānožēlo, tā ir vīrišķības jēdziena atšķaidīšana ar nelietībām un zvēriskumu. Bet, lai cildinātu vīrišķību, var atrast arī citas dienas: tas ir 16. marts – latviešu leģionāru piemiņas diena, un 11. novembris – Lāčplēša diena.
