Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences atklāšanas runā Valsts prezidents Andris Bērziņš nolasīja referātu Latvija un Eiropas Savienība: ģeopolitiskās un ekonomiskās perspektīvas, kurā norādīja uz, viņaprāt, Latvijai nepieciešamo attīstības perspektīvu.
Jāatzīmē, ka prezidenta runa bija viņam neierasti inovatīva. A. Bērziņš uzsvēra, ka krīzes galvenā mācība esot tā, ka «nedrīkst turpmāk vairs paļauties uz ieradumiem. Ir jāmeklē jaunas iespējas». Viņš aicināja atbrīvoties no ilūzijām, ka izaugsme nākot pati no sevis. To radot vienīgi darbs, un laiks, kad globalizācijas paisuma vilnis visus vienlaikus paceļ uz augšu, esot neatgriezeniski beidzies. Tagad katram atsevišķi jātiek uz augšu. Varētu piekrist katram prezidenta vārdam. Diemžēl reālajā dzīvē mēs redzam pilnīgi pretējo.
Valdošā koalīcija paļaujas uz vecām dogmām par eiro ieviešanu kā neapstrīdamu labumu un ļaujas ilūzijām, ka, ieviešot eiro, izaugsme nāks pati no sevis. Tiek propagandēta tēze, ka kopā ar eiro kodola valstīm, pirmām kārtām Vāciju, mēs kā ar paisuma vilni tiksim pacelti jaunos ekonomiskās attīstības augstumos. Prezidents Bērziņš savā uzrunā aicināja šīm ilūzijām nepakļauties. Būtu labi, ja viņš pats stingri sekotu šiem saviem aicinājumiem un ar personisko piemēru rādītu, ka nepaļaujas uz ieradumiem un ilūzijām.
Lai arī mūsu prezidenta uzruna bija ļoti saturīga un mūsdienu situācijai trāpīga, tomēr konferences centrālais notikums bija latviešu izcelsmes Krievijas miljardiera, Alfa bankas grupas direktoru padomes priekšsēdētāja Pētera Avena referāts par ekonomisko situāciju Krievijā. Viņš norādīja uz milzīgo neatbilstību starp Krievijas reālo ekonomikas stāvokli un Krievijas tēlu, kādu to ataino Rietumu (tai skaitā Latvijas) mediji. Pēc Avena domām, ekonomiskais izrāviens, kādu Krievija piedzīvojusi šā gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē, ir salīdzināms vienīgi ar Krievijas zelta laikmetu
20. gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, kad Krievija bija piektā lielākā ekonomika pasaulē un tās IKP veidoja 9% no pasaules IKP. Pēc tam Krievijas īpatsvars pasaules ekonomikā ir nemitīgi sarucis, un Avens kā nepamatotus noraida apgalvojumus, ka Staļina laikos īstenotā industrializācija esot līdzvērtīga šiem Krievijas ekonomikas sasniegumiem. Avens uz Krievijas vēsturi raugās no striktām antikomunisma pozīcijām. Šai ziņā viņa uzskati saskan ar Kremlī valdošo viedokli, jo pašreizējā Krievijas oficiālā doktrīna ir izteikti pretboļševistiska un tā dēvētā nesistēmiskā opozīcija tiek pielīdzināta Ļeņina laiku revolucionāriem, kuri Krievijai atnesuši tikai jukas un nelaimes.
Pēc P. Avena vārdiem, Krievijas ekonomisko stāvokli raksturojot ārkārtīgi zems valsts parāds (ārējā parāda tikpat kā nav vispār), milzīgas ārvalstu valūtas rezerves (vairāk par 500 miljardiem ASV dolāru), fantastiska fiskālā disciplīna (jau astoņus gadus valsts budžets tiek veidots ar ievērojamu proficītu), pozitīvs maksājumu bilances tekošais konts un iedzīvotāju reālais labklājības pieaugums – 10–12% gadā caurmērā pēdējos 12 gadus. Tieši iedzīvotāju reālo ienākumu straujš pieaugums, pēc Avena domām, ir galvenais Krievijas prezidenta Vladimira Putina popularitātes avots. Cilvēki ar daudz ko esot neapmierināti, bet viņi nav gatavi riskēt ar stabilu labklājības pieaugumu un tāpēc atbalsta esošo režīmu.
Lai gan P. Avens norādīja, ka PSRS laikos Latvijā bija augstāks dzīves līmenis nekā caurmērā Krievijā, tagad viņš smalkjūtīgi atzina, ka tas pēc pirktspējas paritātes esot izlīdzinājies. Smalkjūtīgi tāpēc, ka, gan pēc Pasaules Bankas, gan SVF, gan ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes datiem, Krievija pēc šiem rādītājiem Latviju jau ir apsteigusi. Avens uzsver, ka pēdējos 15 gados Krievija kļuvusi fundamentāli bagātāka. Turklāt ne tikai Maskavā un lielākajās pilsētās, bet kopumā. Viņš šo apgalvojumu pamato ar milzīgu autoparka pieaugumu, bērnu mirstības samazinājumu un to, ka ik gadu vairāk nekā 10 miljoni Krievijas iedzīvotāju dodas atpūsties uz ārzemēm. Pēc šiem rādītājiem Krievija atbilstot normālai pasaules valstij. Tiesa, Avens atzīst, ka pasaulē Krievijas tēls parasti ir pilnīgi cits. Krievija tiek Rietumu medijos pasniegta kā valsts ar stagnējošu ekonomiku, kuru saēd korupcija un kura atrodas pilnīgā atkarībā no naftas un gāzes eksporta.
Patiešām, 80% no Krievijas eksporta veido nafta, gāze un metāli. Taču Avens tur nesaskata lielus draudus. «Arī Norvēģija dzīvo no naftas eksporta, bet to neviens neuzskata par valsti ar brūkošu ekonomiku.» Galvenais – kā šī nauda tiekot izlietota. Krievijā tiek uzkrātas lielas valūtas rezerves un daudz naudas ieguldīts izglītībā. Par daudz lielāku problēmu Avens uzskata Krievijas atkarību no Rietumu investīcijām. Tieši investīciju apsīkums radīja krīzi 2009. gadā. Milzīgi ir sociālie izdevumi, jo sabiedrībā joprojām valda paternāls noskaņojums. Cilvēki uzskata, ka valstij par viņiem ir jārūpējas. Joprojām nav veikta pensiju reforma, tāpēc pensijas tiek pilnībā segtas no valsts budžeta un pensionēšanās vecums ir mūsdienu pasaulei nepamatoti agrs. Turklāt pēdējos gados pensijas augušas gluži nenormālos tempos – līdz pat 30% gadā. Strauji – līdz 50% gadā – pieaug izsniegto kredītu apjoms. Tajā pašā laikā tikai 11% atbalsta deviņdesmitajos gados veikto privatizāciju. 75% vēlētos, lai šie privatizācijas rezultāti tiktu pārskatīti.
Ko varam secināt no P. Avena teiktā? Protams, nevar aizmirst, ka viņš ir viens no Kremlim tuvajiem oligarhiem, kurš diez vai Krievijas pašreizējo ekonomisko situāciju zīmēs pārāk tumšās krāsās. Tajā pašā laikā viņš ir ekonomikas zinātņu doktors un savus miljardus nav ieguvis puskriminālās darbībās. Viņa vectēvs nācis no Jaunpiebalgas pagasta, un viņš pieder pie Rietumu stila krievu jaunbagātniekiem. Latvija atrodas blakus Krievijai, un to, kas notiek aiz robežas, labāk uzzināt no cilvēkiem, kas tur dzīvo un strādā, nekā no Rietumu medijos publicētiem rakstiem, kuru autori dažkārt Krievijā nekad nav bijuši un pret to izturas ar neslēptiem aizspriedumiem. Lai kādi pagātnes pāridarījumi traucētu mūsu attiecībām, ekonomiskās sadarbības veicināšana ar Krieviju ir viena no ekonomiskā izrāviena iespējām, par kurām savā konferences referātā runāja prezidents A. Bērziņš.
