Latviešu leģionāru piemiņas diena – 16. marts kopš deviņdesmito gadu nogales kļuvusi par vienu no neērtākajām dienām Latvijas politiskajā kalendārā.
Diemžēl šis datums no klusas un godbijīgas kara upuru piemiņas dienas, kur galvenais pasākums norit Lestenes memoriālā, pārvērties par dažādu personu un kustību izrādīšanos Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa. Šīs dienas cilvēciski traģisko raksturu gandrīz pilnībā pārmācis politiskais ekshibicionisms. Paši leģionāri un viņu piemiņa aizbīdījusies tālu otrajā plānā. Nevar nepamanīt, ka 16. marta akciju rīkotāji lepojas ar latviešu leģionu un šis datums, viņuprāt, būtu jāpārvērš par goda un nacionālās pašapziņas celšanas dienu. Nav šaubu, ka nacionālā pašapziņa latviešiem ir jāceļ. Jautājums vienīgi, vai izvēlētais datums ir īstais, ar ko lepoties. Vai nesanāk otrādi – ka 16. marts kļūst par nacionālo varoņu trūkuma dienu, kad jālepojas nevis ar uzvarām vainagotajiem, bet gan ar vienīgajiem, kurus var censties par varoņiem iztēloties?
Lai saprastu 16. marta vietu mūsdienu politiskajā arhitektūrā, ir vienmēr jāatceras jautājuma globālais konteksts un skaidri jāatbild uz jautājumu – par ko cīnījās latviešu leģions? Respektīvi, ko simbolizē leģiona glorificēšana? Šeit nav runa par to, ko bija iedomājies katrs atsevišķs karavīrs. Runa ir par oficiālo doktrīnu, kas veidoja leģiona pastāvēšanas ideoloģisko satvaru. Tiklīdz mēs noskaidrojam latviešu leģiona eksistenciālo mērķi, tā kļūst skaidra 16. marta būtība un tās pretrunas, kas apgrūtina leģiona heroizāciju.
Atbildēt pārliecinoši uz jautājumu – par ko cīnījās latviešu leģiona karavīri – nav viegli. Teikt, ka viņi cīnījās par Hitleru vai par Lielvācijas uzvaru karā nozīmē ņirgāties par veselo saprātu. Diez vai starp leģionāriem bija izplatīta ideja riskēt ar savu dzīvību Lielvācijas un tās fīrera labā. Saeimas deputāts Jānis Dombrava, un viņš nav vienīgais, uzskata, ka leģionāri cīnījušies par Latvijas brīvību un tāpēc ierindojami Latvijas brīvības cīnītāju kategorijā. Būtu jau jauki. Atliktu vien spert nākamo soli – izvilkt no arhīviem Hitlera plānu par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu pēc Lielvācijas uzvaras karā un aizbāzt mutes visiem 16. marta glorifikācijas apšaubītājiem. Diemžēl šāda plāna, ko likt galdā, nav. Pat vēl vairāk. Nevar pat uzskatīt, ka vācieši lētticīgos latviešus piemānījuši, kaut vai miglaini solot atdot Staļina nolaupīto valsti. Nevienā vācu dokumentā neparādās pat aizplīvurota iespējamība Vācijas uzvaras gadījumā atjaunot Latvijas neatkarību. Arī vācu propagandas avīzē Tēvija un žurnālā Laikmets par Latvijas neatkarības atjaunošanu nevar atrast ne rindas. Tad, kas šajos izdevumos diendienā tika atkārtots?
Atbilstoši hitleriešu ideoloģiskajam uzstādījumam, vācu propaganda bazūnēja, ka Latviešu brīvprātīgais ieroču SS leģions kopā ar vērmahtu cīnās pret «žīdisko plutokrātiju un boļševismu». Galvenais vadmotīvs bija cīņa «pret», kas jau pēc savas iekšējās loģikas ir destruktīvs motivators. Patīk kādam tas vai ne, bet tieši tā koalīcija, pret kuru Hitlera armijas sastāvā cīnījās latviešu leģions, uzvarēja karā un tagad pasaulē diriģē parādi. Tāda ir vēsturiskā realitāte. Uzvarētāji ir viņi, bet zaudētāji ir tie, kas bija kopā ar Hitleru. Tieši šī iemesla dēļ cilvēki, kuri vienmēr cenšas pieslieties stiprākajiem, vai kā mēdz teikt, nostāties pareizajā vēstures pusē, no jebkādām 16. marta aktivitātēm cenšas izvairīties. Savukārt 16. marta aktīvisti demonstrē pasaulei, ka laikraksta Tēvija propagandas klišejas viņiem ir idejiski tuvas un ar šiem uzskatiem lepojas.
Neaizmirsīsim, ka Otrais pasaules karš nebija karš starp hitlerisko Vāciju un staļinisko Krieviju. Tas bija karš starp divām nesamierināmām ideoloģijām. Karš par to, kuru vēsturiskās attīstības ceļu pasaule izvēlēsies. Vai nu tā ies pa autoritārisma ceļu vai izvēlēsies Rietumu demokrātiju ar tās brīvā tirgus principiem. Ideoloģiski Hitlers bija nesalīdzināmi tuvāks Staļinam nekā Čērčilam vai Rūzveltam. Tikai apstākļu sakritības dēļ autoritārisma iemiesojums Staļins nonāca vienā koalīcijā ar «plutokrātiem» Čerčilu un Rūzveltu.
Ja gribam, lai Latviju pieskaitītu Eiropas civilizācijai, tad 16. marts šajā globālajā vēstures mozaīkā nekādi neiederas. No leģionāru kauju gaitām grūti, lai neteiktu neiespējami, uztaisīt varoņstāstu, ar kuru stiprināt nacionālo identitāti un patriotisko pašapziņu. Šim nolūkam nesalīdzināmi labāk der 1919. gada brīvības cīņas, kad cīnījāmies par savu valsti un spējām sakaut BermontaAvalova karapūļus. Ja gribam būt īsti patrioti, tad godā jāceļ 11. novembris, bet 16. marts klusi jāatstāj tiem, kurus vēstures rats ierāva savās nežēlīgajās dzirnavās.
