Šīs nedēļas svarīgākais pasaules notikums bija ANO Ģenerālā asambleja Ņujorkā, kuras atklāšanas dienā uzrunas teica lielvalstu līderi. Papildu interesi izraisīja tas, ka kuluāros tika noorganizēta pirmā kopš Krimas aneksijas Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Baraka Obamas divpusējā tikšanās.
Pirms Putina ierašanās Ņujorkā pasaules medijos bija dažādas spekulācijas, un arī es Neatkarīgās slejās izteicu cerību, ka šī vizīte varētu kalpot kā pagrieziena punkts, lai mazinātu valdošo saspīlējumu starp Krieviju un Rietumiem. Diemžēl no šāda aspekta Putina uzstāšanās ANO radīja vilšanos. Nekas Putina runā neliecināja, ka Krievija būtu ieinteresēta samazināt spriedzi ar Rietumiem. Trešdien Krievijas parlamenta augšpalātas – Federācijas padomes – pieņemtais lēmums atļaut izmantot bruņotos spēkus ārpus Krievijas robežām vienīgi apliecina, ka likmes tiek tikai paaugstinātas.
Vērtējot Putina vai Obamas runas, priekšplānā jāizvirza Latvijas intereses. Mums tālu otrajā plānā aizvirzās Sīrijas vai pat Ukrainas problēmas, jo runa ir par mūsu valsts drošību. Gribam to vai ne, mums kaimiņos atrodas Krievija, kura vienlaikus ir gan liela mūsu ekonomiskās sadarbības partnervalsts, gan vienīgā valsts, kura teorētiski varētu apdraudēt mūsu valsts drošību un pat tās eksistenci. Mums kaimiņos esošā Lietuva, Igaunija, pat Baltkrievija, nemaz nerunājot par tālāk esošajām Poliju vai Zviedriju, nekādā, pat visminimālākajā mērā Latvijas drošību neapdraud. Tas nozīmē, ka tikai no Krievijas politikas un tās attiecībām ar ASV ir atkarīga mūsu drošība.
Tāpēc būtu bezatbildīgi vērtēt lielvalstu vadītāju runas kā «mērīšanos ar krāniņiem» priekšnesumus – kurš izteicies asāk? Jāvērtē, vai Latvijas drošība pēc šīm runām ir palielinājusies vai samazinājusies? Pazīmes, kas liecinātu, ka tā būtu palielinājusies, atrast grūti. Putina runa tika ieturēta samērā agresīvā tonalitātē. No ANO tribīnes tika atskaņots tas pats uzstādījums, kāds katru dienu tiek raidīts pa visiem federālajiem TV kanāliem. Proti, pie visām nelaimēm pasaulē vainīgi Rietumi, bet Krievija visu dara pareizi. Ja pasaule klausītu Putinam, tad iestātos mūžīgais miers, jo tirāni valdītu mūžīgi un starptautiskā sabiedrība kopējiem spēkiem apspiestu jebkādas tautu neapmierinātības izpausmes.
Var jau cerēt, ka Putina retorika no ANO tribīnes bija vairāk domāta Krievijas TV publikai, bet sarunās divatā ar Obamu viņš varētu būt vērsts vairāk uz sadarbību. Šīs cerības ir gauži vājas, jo Putins pilnībā ignorē (jo vienkārši nesaprot) gan jebkādu vērtību nozīmi, gan iespējamo tautu izvēli. Putina pasaulē tautas un valdības ir kā šaha figūras, kuras, kā lielvaras pārvieto, tā tām jākustas. Jebkura tautu pašizteiksmes izpausme Putina izpratnē ir lielvaru diktēta. Putins, tāpat kā vairākums Solovjova pārraižu nekritisku skatītāju, ir pārliecināts, ka Ukrainā, Sīrijā un citur nemierus sarīkojušas ASV un ASV ir vienmēr atbildīgas, ja pasaulē kāds tirāns tiek gāzts.
Putins savā runā atgādināja, ka ANO idejas iecere ir izteikta 1945. gadā Jaltā un viņš acīmredzami vēlas atgriezties pie Jaltas–Potsdamas pasaules kārtības, kad valdīja fiksēts lielvaru interešu sfēru sadalījums. Diemžēl jeb drīzāk – par laimi, šāds pasaules redzējums demokrātiskajai pasaulei vairs nav pieņemams. Problēma ir tā, ka Putins ir pārliecināts, ka visi pasaulē domā tāpat kā viņš un ar savām runām par vērtībām, demokrātiju un cilvēktiesībām tikai muļķo viņu. Pēc Putina loģikas, tikai ar asu, izlēmīgu rīcību viņš var piespiest Rietumus izbeigt visas tās «tukšās» runas un likt tiem apsēsties pie sarunu galda, kur «saprātīgi» sadalīt pasaules pīrāgu.
Tā kā Obama pie šāda galda sēsties nevēlas, tad Putins, veidojot saspīlējumu visur, kur vien var, turpinās centienus šādā veidā piespiest Rietumus apsēsties un pasauli sadalīt. Obama savā runā uz šiem Putina centieniem reaģēja skaidri: «Es vadu pasaulē spēcīgākos bruņotos spēkus, kādus pasaule jebkad zinājusi. Un es nekavēšos, ja tas būs nepieciešams, vienpusēji un ar spēku aizsargāt savu valsti un mūsu sabiedrotos.» Putins uz to trešdien atbildēja ar pieprasījumu parlamentam atļaut izmantot bruņotos spēkus aiz Krievijas robežām. Tas nozīmē, ka saspīlējums pieaug un apdraudējums Latvijas drošībai palielinās.
