Jāgatavojas režīma sabrukumam
Pēdējā gada laikā pasaule ir būtiski mainījusies. Krievija ir izvirzījusi pretenzijas uz līdzšinējās pasaules kārtības nomaiņu. Rietumos to dēvē par starptautisko tiesību normu demontāžu, bet Krievijā par vienpolārā pasaules izkārtojuma (ASV ģeopolitiskās dominantes) galu. Krievija ir pieteikusi pretenzijas būt par vienu no pasaules centriem. Ko tas nozīmē mums kā kaimiņiem, un kā mums uz to reaģēt?
Bezkaislīgi izvērtējot situāciju, jākonstatē, ka Krievijas ekonomiskais potenciāls ir nepietiekams, lai tā spēlētu patiešām nozīmīgu lomu pasaulē. Lai gan Eiropā un vēl jo vairāk Latvijā ekonomiskajiem sakariem ar Krieviju ir būtiska nozīme (īpaši enerģētikas; Latvijā arī pārtikas rūpniecības un tranzīta sektorā), Krievijas ekonomikas daļa pasaules ekonomikā ir vien daži procenti. Krievijas un Rietumu ekonomiskā spēka attiecības ir apmēram 1 pret 15. Arī kultūras un sadzīves pievilcības jomā Krievija nav starp tām sapņu zemēm, uz kurām cilvēki no visas pasaules tiektos un kuru censtos atdarināt. Krievijai trūkst argumentācijas ambiciozajām pretenzijām būt par vienu no pasaules centriem. Atliek vien militārais spēks, kurš arī nav īsti līdzvērtīgs NATO spēkiem, tiesa, ar vienu būtisku izņēmumu. Krievija ir pasaules līmeņa spēlētājs pēc kodollādiņu skaita. Tas arī ir vienīgais iemesls, kāpēc Krieviju varētu uzskatīt par pasaules lielvaru.
Krievijas kodollādiņi gan ir efektīvs šantāžas elements, bet tas nav diez cik efektīvs ilgtermiņa politikas instruments. Nav Krievijai tās pievilcības, kas tai ļautu ar gaišu cerību skatu raudzīties nākotnē. Pilnīgi nevienā (uzsveru, nevienā) sektorā Krievija nevar sevi demonstrēt kā paraugu pārējai pasaulei. Pat Krievijas nacionālā lepnuma, hokeja, atbalstam izveidotā starptautiskā līga KHL faktiski nīkuļo un nevar pat attāli pievilcības un resursu apgrozījuma ziņā sacensties ar NHL vai Eiropas spēcīgākajām futbola līgām.
Par spīti pievilcības trūkumam un nepietiekamajiem resursiem, Krievija savas pretenzijas ir izteikusi un atbilstoši tām rīkojas. Mums kā Krievijas tuvākajiem kaimiņiem ir jābūt gataviem tālākai notikumu attīstībai. Iespējamie scenāriji diemžēl ir tikai divi. 1) Krievija apjauš savu pretenziju nepamatotību un, maksimāli saglabājot seju, atgriežas pozīcijās, kādās tā bija līdz 2014. gada martam. 2) Turpina kāpināt saspīlējumu, provocējot Rietumus uz arvien lielāku konfrontāciju.
Ja Krievijā būtu iespēja demokrātiskā ceļā panākt varas maiņu, tad pirmais variants varētu likties samērā reāls, taču, saglabājoties Putina režīmam, tas ir mazticams, jo šim režīmam trūkst atpakaļgaitas ātruma. Atgriezties pie ikdienas valsts būvniecības nogurdinošā darba ne Putins, ne sabiedrība kopumā nav gatavi. Pieaugošās sociālekonomiskās problēmas liek novērst uzmanību uz dažādiem ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, uzturot arvien augstāku pretrietumniecisko, impērisko tonusu.
Putins naftas triljonus, kurus Krievija, pateicoties fantastiskajam naftas cenu kāpumam, saņēma pēdējos piecpadsmit gados, ir vienkārši izniekojis un pārvērtis miljardieru villās, jahtās, futbola klubos, kažoku krātuvēs, trīslitrīgajās dārgakmeņu burkās, nevajadzīgos tiltos (uz Krievu salu pie Vladivostokas) un līdzīgās bezjēdzīgās lietās. Valsts ekonomika tajā pašā laikā ir strukturāli kroplīga un bez nākotnes perspektīvas. Trūkst zinātniskā, inovatīvā un tehnoloģiskā potenciāla. Tas nozīmē tikai vienu – agri vai vēlu Krievijas pretenzijas uz līdzvērtību ar ASV un Rietumiem atdursies pret tās ekonomisko un kulturāli sadzīvisko atpalicību. Šī iedomātās varenības nenovēršamā konfrontācija ar skarbo realitāti ne Putina režīmam, ne arī pasaulei neko labu nesola.
Tas nozīmē, ka vidējā termiņā (tuvāko desmit gadu laikā) Krievijā notiks lielas sociālekonomiskas pārmaiņas (lai neteiktu kataklizmas), un Latvijai kā tuvākajai kaimiņvalstij sava ekonomiskā stratēģija jāplāno, rēķinoties ar šo perspektīvu. Biznesa plānos jāieceno potenciālie riski un jau laikus jādomā par biznesa virzienu diversifikāciju. Tiem, kas savu uzņēmējdarbību saista tikai ar Krieviju, jāatceras, ka viņi atrodas pastāvīgā paaugstināta riska zonā. Šo faktoru ignorējot, viņi rīkojas līdzīgi Putinam, kurš arī negrib raudzīties realitātei acīs. Putina režīma nenovēršamajam sabrukumam jāgatavojas laikus.