Kādreizējais pasaules čempions šahā un pazīstams Krievijas politiskais opozicionārs Garijs Kasparovs izspēlējis savu politiskā šaha kombināciju, pārsteidzot mūsu politiķus nesagatavotus.
Viņš izsūtījis Saeimas frakcijām vēstules ar lūgumu piešķirt Latvijas pilsonību. Lūguma pamatojumā gan minēti visai nenopietni iemesli, kāpēc Kasparovam pienāktos Latvijas pilsonība «par īpašiem nopelniem». Izrādās, viņš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Rīgā ar labiem panākumiem piedalījies vairākos šaha turnīros un viņa bērna māte esot Latvijas pilsone.
Latvijas likumdošana pieļauj piešķirt pilsonību personām par īpašiem nopelniem Latvijas labā pat, ja nekāda cita pamata tam nav. Kasparovam šādu nopelnu Latvijas labā nav, līdz ar to pilsonības piešķiršanu viņam var vērtēt tikai no kopējā politiskā aspekta. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks jau paspējis izteikt bezierunu atbalstu pilsonības piešķiršanai Kasparovam, to pamatojot Vienotības līderiem raksturīgajā augstprātīgajā manierē – tie, kas nevēloties Kasparovam piešķirt pilsonību, neko no politikas nesaprotot. Saeimas deputāts Jānis Dombrava norāda, ka savulaik Kasparovs publiski aizstāvējis Latvijas «mūžīgo revolucionāru» Vladimiru Lindermanu, un uz Pabrika pārmetumiem atbild: «Ja saprast politiku nozīmē atdot Abreni Putinam un uzņemt LV pilsonībā pretlatvisku personu, tad es nevēlos saprast politiku.» Diemžēl arī pats Pabriks nemin nevienu argumentu, kāpēc Kasparovs būtu pelnījis Latvijas pilsonību.
Politiķiem uz jebkuru jautājumu jāatbild, balstoties uz pavisam vienkāršu uzstādījumu – ko tas dod Latvijai vai latviešu tautai. Runa šeit ir ne tikai par kaut kādiem materiāliem labumiem, bet arī par valsts prestižu un tautas pašapziņu. Kasparovs neapšaubāmi ir liela pasaules nozīmes personība. Tajā pašā laikā viņš ir ļoti pretrunīga personība, un tas vēl ir maigi teikts. Viņš ir no tiem, kurš līdzīgi Lindermanam ir mūžīgi pret. Viņam vienkārši derdzas iet kopsolī. Kasparovam pat laiks un pasaules vēsture ir citādi nekā visiem pārējiem, un viņš ir viens no aktīvākajiem «jaunās hronoloģijas» sludinātājiem. Atbilstoši šai teorijai līdzšinējā vēstures hronoloģija esot melīga, jo agrākos laikos vēsturnieki, ar roku pārrakstot hronikas, pierakstījuši klāt neesošus notikumus un pat gadu simteņus. Profesionāli vēsturnieki pret šīs teorijas sludinātājiem izturas apmēram tāpat kā fiziķi pret „«mūžīgā dzinēja» izgudrotājiem.
Tas, ka Kasparovs sludina jauno hronoloģiju, pats par sevi nav nekas slikts, bet tas liecina par to, ka viņš ir pilnīgi neaprēķināms. Tas nozīmē, ka no viņa var sagaidīt jebkādus brīnumus un pastāv varbūtība, ka šie «brīnumi» nav Latvijai labvēlīgi. Tā kā viņam ir tendence uz galējībām, tad viņa nosliekšanās uz Lindermana pusi, par ko bažījas Nacionālās apvienības deputāti, ir pat ļoti iespējama. Ja Lindermana balsij pasaulē nav nekāda svara, tad Kasparova balsij jau būtu pavisam cits skanējums. Nav šaubu, ka tādas ievirzes izdevumi kā britu The Guardian labprāt ikreiz intervētu Kasparovu, ja izvirzītos jautājums par kādu «minoritāšu» iespējamo diskrimināciju Latvijā.
Tas pats Pabriks, kurš citiem pārmet politikas nesaprašanu, savā tvītā piemin Krievijas oficiālās aprindas, kuras nebūšot apmierinātas, ja Latvija nolems Kasparovam piešķirt pilsonību. Skaidrs, ka Latvijas politikai nav jābūt Krievijai izdabājošai. Taču tai nav arī jābūt nevajadzīgi kaitinošai. Ja no Kasparova pilsonības piešķiršanas mums reāla labuma ir pamaz, tad jāvērtē, vai atmaksājas viņa dēļ bojāt attiecības ar Krieviju, kas tomēr ir mūsu kaimiņvalsts ar milzīgu ekonomiskās sadarbības potenciālu.
Visbeidzot, Latvijas pilsonības piešķiršana cilvēkam, kuram ar Latviju acīm redzami nav nekāda sakara, ir jāvērtē kā Latvijas pilsoņa pases devalvācijas akts. Nav šaubu, ka šis precedents nākotnē ne reizi vien tiks izmantots dažādiem nolūkiem. Tāpēc lēmums jāpieņem ne tikai konkrētajā kontekstā, bet arī ar vēsturisko perspektīvu.