Jau nedēļu man turpinās telefondebates ar kādu lasītāju par politkorektuma tēmu. Viņa vārdu neminēšu apzināti, bet tas nav kāds anonīms vai agresīvs telefona trollis. Sākās viss ar striktu paziņojumu, ka, viņaprāt, dažas partijas esot Latvijas nacionālo interešu nodevējas. Kungs domā, ka viņam ir svētas tiesības šādu viedokli paust, kam es pilnībā piekrītu, jo mums ir demokrātija. Tomēr viņš to var darīt tikmēr, kamēr tas notiek privātā telefonsarunā, jo katram tiešām ir tiesības brīvi izteikties, ko viņš domā.
Tomēr es kategoriski nepiekrītu, ka šādam viedoklim, kas nav apstiprināts ar konkrētiem faktiem vai pierādījumiem, vajadzētu parādīties masu medijos. Tas nav nekāds politkorektums vai cenzūra. Likums skaidri un gaiši pasaka – žurnālista pienākums ir publicēt tikai pārbaudītus faktus. Tas nozīmē, ka šāds viedoklis mediju telpā drīkstētu nonākt vienīgi tad, ja kungam ir pierādījumi, ka viņa minētās partijas ir tiešām nodevušas latviešu nāciju. Ja pierādījumu nav, pret šāda viedokļa paušanu var vērsties ar dažādām tiesiskām metodēm. Nonākt, kā senāk teica, procesā, mētājoties ar emocionāliem, bet nepierādāmiem apgalvojumiem, nudien nav gudra lieta. Turklāt, ja sākam dzīvot šādi, tad var gadīties, ka pēc tam cits kungs pateiks, ka nodevējas ir arī visas pārējās partijas. Bet trešais par nodevējiem nosauks abus pirmos. Galu galā nonāksim pie tā, pie kā nonāca mūsu senči – denunciācijām, izsūtījumiem un tā sauktajām troikām, kas rīkojās bez pierādījumiem, saskaņā ar marksisma ļeņinisma mācību un – kā reiz apgalvoja – saskaņā ar komunista sirdsapziņu.
Mētājoties ar apzīmējumiem nodevēji, visi zog, korumpanti, stagnāti, mēs neko neiegūstam. Drīzāk zaudējam, jo tikai un vienīgi degradējam to vidi, kurā paši dzīvojam. Šāda apsaukāšanās nav nekas daudz vairāk kā prasta čurāšana dzīvokļu mājas kāpņu telpā. Demokrātija ir brīvība, bet demokrātisku likumu un Satversmes ietvaros. Daudzi, kopš laikiem, kad LTV parādījās raidījums 100. pants, vietā un arī nevietā piesauc mūsu konstitūcijas 100. pantu, jo, pateicoties šim medijam, nevis likuma lasīšanai, ir dzirdējuši: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.» Šā panta dotā garantija ir ārkārtīgi svarīga, un demokrātijas ietvaros no tās brīvprātīgi atteikties būtu noziedzīga rīcība, pat ja mūs uz to mēģina pierunāt mīļā miera labad.
Tomēr Satversme jau nebeidzas ar 100. pantu, un vietā būtu atcerēties, ka ir jau arī vēl 116. pants: «Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.» Šis pants, tā vien šķiet, adresēts visiem tiem, kas jauc sava viedokļa nedemokrātisku uztiepšanu ar demokrātisku viedokļa paušanu, sākot ar reliģiski pārliecinātiem fanātiķiem, beidzot ar dedzīgiem velkomistiem.
Problēma vien ir tā, ka mūsu valstī likumus mēdz kaut kā dīvaini interpretēt. Ja sociālajos tīklos kāds aicina slikti izturēties pret bēgļiem, pie viņa viesos ierodas Drošības policija. Vienlaikus sociālajos tīklos mums var piedraudēt ar jaunu Donbasu un apķēzīt valsti, kā vien tīk, bet masu mediji par ciemiņiem pie šiem ķēzītājiem neziņo. Šo nevienlīdzību ir diezgan grūti saprast, un tāpēc nudien nav brīnums, ka valstī rodas aizvien vairāk kungu un droši vien arī dāmu, kas, saduroties ar šādu un ar virkni citu nevienlīdzības izpausmi – nu kaut vai algu pielikumu varas ešelonos un pensijas paaugstināšanas samēru, patiesi sāk domāt, vai tik daža laba partija viņus nav nodevusi kopā ar visu valsti. Ja valsts pilsoņi jūtas nodoti un pamesti likteņa varā, tas nudien nav labs signāls. Tomēr izeja te ir tikai viena, pierādīt, ka slavenais uzraksts «Viens likums – viena taisnība visiem» nav tikai sauklis pie kādas telpas griestiem, bet tik tiešām attiecas uz visu valsti un visiem tās pilsoņiem. Ar šo mums diemžēl īsti nesokas. Varbūt, ka nelaime slēpjas tajā, ka mums nekādi neizdodas iemācīties dzīvot patiesi brīvi un demokrātiski tā, lai mēs ar savu brīvību neierobežotu citu cilvēku demokrātiskās tiesības?
