Zāģu skaidas kā smadzeņu viela
Dienas pēc svētkiem un Zolitūdes piemiņas datuma aizritējušas slapja sniega un dubļu gaisotnē. Tomēr kopš pagājušajām brīvdienām publiski nosauktas un paziņotas nozīmīgas lietas latviešu kultūrai.
Noteikti jāatzīmē pirmo Kultūras ministrijas Izcilības balvu pasniegšana laureātiem. Kompānija nudien cienījama! Tenoram Aleksandram Antoņenko 2014. gads ir bijis ne vien panākumu, bet arī starptautisku balvu plūkšanas gads – Stokholmā viņam piešķirta Jusi Bjerlinga balva, savukārt Vīnē – jaundibinātā Grand Prix de la Culture 2014. Kinorežisors Jānis Nords ar filmu Mammu, es tevi mīlu piedalījies vairāk nekā astoņdesmit (!) kinofestivālos. Savukārt Žaņa Lipkes muzejs, kurš izpelnījies Eiropas Muzeju foruma Keneta Hadsona balvu, vispirmām kārtām bija vajadzīgs pašai Latvijai, lai pieminētu vīru, kurš Otrā pasaules kara laikā glāba cilvēku dzīvības, riskējot ar savējo. Prieks par mūsējiem! Zinot, cik ilgi bija jāstrādā, lai šāda balva vispār beidzot taptu, nojaušot arī daudzos zemūdens akmeņus un arī to, ka pašā kultūras sabiedrībā par balvu dzirdami dažādi viedokļi, publiski jāpasaka – balvas radīšana ir sasniegums, kas latviešu kultūrai jau sen bija vajadzīgs. Kaut gan, būsim godīgi, tās pašreizējais veidols nebūt neatrisina to diskrimināciju, kāda valda kultūras un sporta starptautisko panākumu vērtēšanā.
Pērnās nedēļas nogale beidzot nesa skaidrību 2015. gada budžeta jomā. Sestdien tika publiskots 2015. gada projekts. Tas liecina, ka Latvijas kultūras budžets var cerēt uz apmēram nepilnu četru miljonu eiro pieaugumu. Salīdzinājumā ar citām sfērām diezgan pieticīgi, kaut gan neaizmirsīsim apstākļus, kādos dzīvojam. Gandrīz piecarpus reizes lielāka summa tiks atvēlēta diviem maksājumiem – Eiropas Savienības budžeta vajadzībām un valsts parāda kārtošanai. Iemaksas Eiropas Savienībai ieplānotas 284,5 miljonu eiro apmērā, savukārt treknie gadi un ekonomikas jomā pieļautās kļūdas mums izmaksās 323 miljonus. Nu ko te lai piebilst? Ja samēro maksu par dažu puišu nadzīgi parakstītiem galvojumiem un kļūmīgiem lēmumiem pret nieka 122,2 miljoniem, kas atvēlēti kultūras vajadzībām, tad, iespējams, šī starpība lielā mērā arī izskaidro to, kāpēc valstī publiskajā telpā allaž tiek meklēts kāds grēkāzis, kurš protot tikai tērēt. Galu galā – īstie tērēšanas eksperti taču ir jāpiesedz.
Vēl pašmāju censoņu celto vēju (geji, himna, aborti) kontekstā der atzīmēt Polijas pilsētas Tušinas brašos birokrātus, kuri aizdomājušies tik tālu, ka pasludinājuši arī mums labi pazīstamo, Lielās lasīšanas balsojuma TOP 21 iekļuvušo grāmatu varoni Lācēnu Pūku par izvirtušu hermafrodītu. Par persona non grata Pūks kļuva, jo visos zīmējumos nezin kāpēc esot attēlots tikai krekliņā, tāpēc varot traumēt poļu bērnu psihi.
Man jau sen šķita, ka ar veco dumjo lāci, kam zāģa skaidas paurī un kuram vēl turklāt dots meitenes vārds, kas arī varētu būt sasodīti gejisks triks Končitas Vurstas stilā, kaut kas īsti nav kārtībā! Tomēr, cik slimai, izvirtušai un ķirmju saēstai ir jābūt tai laikabiedru tā saukto smadzeņu masai, kas kaut ko tādu spēj izdomāt? Nu ko viņi gribēja, lai Vinnija Pūka ilustrācijām tiktu piezīmētas ģenitālijas, kas skaidri norādītu dzimumu, un tad poļu bērni netiktu traumēti? Varbūt vēl Tušinas pilsētas dome varētu sarīkot starptautisku jaunrades konkursu, ko attiecīgajā vietā piezīmēt Sivēnam!
It kā jau sviests, ja vien līdzīgas muļķības pārpārēm aizgūtnēm netiktu gvelztas arī Latvijas publiskajā telpā. Es nemaz nešaubos, gan jau arī mūsu puritāniskās sabiedrības labākā un aktīvākā daļa drīz aizdomāsies līdz kaut kam līdzīgam un vērsīs savus niknos skatus kādas nekaitīgas un klasiskas bērnu grāmatiņas virzienā, jo reizēm tā vien šķiet, ka cilvēku muļķība ir infekcija, pret kuru nepalīdz nekādas zāles.
Pēdējo mēnešu laikā pasaule ir piedzīvojusi cilvēktiesību aktīvistu protestus par to, ka ar Ebolas vīrusu inficētajiem neļauj brīvi vazāties apkārt pa pasauli, demokrātiskā ceļā izplatot šo slimību visur, kur ienāk prātā. Pieredzējusi arī to, ka vienas plikas pēcpuses vai marihuānu smēķējošu kundzīšu parādīšanās mediju telpā izraisa lielāku ažiotāžu nekā ziņas par upuriem kaujas laukos. Sakiet, ko gribat, tas ir lielisks veids, ar ko notrulināt sabiedrības domāšanu un uztveri. Tikai kāds ir mērķis un kā vārdā tas notiek?