Jo dziļāk oktobrī, jo dziļāk rudenī. Lietavu dēļ applūdusī Ogre atgādina par to, ka cilvēka iejaukšanās mātes dabas plānos parasti beidzas ar pašu cilvēku ciešanām. Kamēr uz Daugavas būs Rīgas HES, Urga, Norupe un citas Ogres upes pietekas laiku pa laikam applūdinās pilsētu, cel dambjus vai necel, bet vai nu kāds par nelaimē nonākušajiem cilvēkiem rūpēsies – galvenais mums taču ir valsts uzņēmuma peļņa, kaut gan šādā situācijā jau nu padalīties nāktos.
Arī kultūrā pēdējās nedēļas notikumi rāda, ka tuvojamies gada beigām. Nobela prēmijas sadalītas, jau drīz sāksies nacionālo balvu kaislības, tomēr pāri tam visam dominē gaidas.
Kāds būs aizejošās valdības sastādītais budžets, cik labvēlīgs tas būs kultūrai, kāda būs jaunā valdība, vai Kultūras ministriju turpinās vadīt Dace Melbārde, kā atrisināsies Valsts Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeļa lieta? Jautājumu daudz, atbilžu pagaidām – ne pārāk. Turklāt situācija, kā parasti šādos gadījumos apgalvo sabiedrisko attiecību speciālisti, strauji mainās.
Tagad, kad rakstu šīs rindas, ir kļuvis oficiāli zināms, ka jauno valdību uzticēts veidot Laimdotai Straujumai. Ej nu zini, kādas būs jaunākās ziņas brīdī, kad šo lasīsiet jūs. Tas viss liek domāt par to, vai tiešām diennaktij atvēlētās divdesmit četras stundas dienu no dienas rit vienādā ritmā. Vai varbūt taisnība ir rakstniekiem un fantastiem, kas apgalvo, ka laiks mēdz auļot vēja spārniem un stiepties lēnām kā gumija, ka laiks ir kaut kas vairāk par nogriezni vēstures grāmatās, kas attēlo cilvēces ceļu no viena notikuma līdz otram.
Ja runājam par politisko kultūru, tad ir vērts paturpināt priekšvēlēšanu kompromatu tematu, kas tagad jau maigi pārvērties pēcvēlēšanu kompromatu medībās. Par to mērķi likumsakarīgi izrādījies Artuss Kaimiņš. Interesanti, kur tagad pazuduši, piemēram, Straujumas preses sekretāres aizstāvji, kas kliedza, ka visus kompromata cilātājus vajadzētu... izsvītrot no draugu listes feisbukā. Tā, it kā neviens pirms tam neko par Artusa Kaimiņa dēkām nezinātu, nebūtu dzirdējis baumas vai lasījis, piemēram, dzeltenajā presē. Turklāt šie argumenti – kaut kādu tur aktieri par deputātu – nav nekāds labais stils.
Atcerēsimies vēsturi! Kad 1980. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā šo argumentu esot mēģinājis izspēlēt toreizējais ASV prezidents, demokrāts Džimijs Kārters, patētiski saucot, ka amerikāņi taču neievēlēšot Baltajā namā kaut kādu izbijušu aktierīti, Ronalds Reigans, kurš nudien nebija uz mutes kritis, viņu atsēdināja, atbildot, ka labāk, lai tauta ievēlē aktieri nekā ākstu. Tas, kas notiek tagad, ir mūsu ierastā nekulturālība, neiecietība, nenovīdība, ko labprāt apkarojam citos, bet nevēlamies saskatīt sevī.
Šonedēļ gadījās izlasīt kādu publikāciju par trīs Kanādas augstskolu mācību spēku pētījumu, kurā viņi mēģinājuši noskaidrot, vai ir kopīgas pazīmes, kas raksturo personas, kuras, smalki sakot, asociāli uzvedas internetā.
Vienkāršā valodā runājot – regulāri ķēzī anonīmos interneta komentāros. Zinātnieku slēdziens ir neglaimojošs. Izpētot 1200 interneta aktīvistu uzvedību un ieradumus, izrādījies, ka šīm personām, kuras angļu valodā nešpetnās uzvedības dēļ dēvē par troļļiem, ir raksturīga nosliece uz psihopātiju, sadismu, makjavellismu un narcisismu. Dženifera Goldbeka savā blogā psychologytoday.com secina – nākamo reizi, kad vēlaties stāties interneta kontaktos ar šādiem ļautiņiem, atcerieties divas lietas – viņiem tiešām ir problēmas, un jūsu ciešanas viņiem sagādās prieku. Secinājums – labāk ar tādiem tipiem nekomunicēt. Šis nu šoreiz nav personiskais spriedums, bet gan zinātnieku pētījumā atklāta likumsakarību virtene. Interneta troļļu netrūkst arī Latvijā, un īpaši viņi iecienījuši vietnes, kur tiek rakstīts par kultūru. Neļaujiet viņiem tīksmināties pie datora, atbildot uz šo tipu jēlībām.
