3.lapa
Tas ieslēgs normālu konkurences mehānismu, jo maksāt vajadzēs arī par manipulāciju kvotas ietvaros. Taču sākotnējiem apstākļiem jābūt visiem vienādiem. Tas vedīs pie rindu un manipulāciju izmaksu samazināšanās.
Otra problēma: ģimenes ārsts bieži sūta slimnieku pie speciālista bez iepriekšējām analīzēm (izņemot gadījumus, kad ir aizdomas par onkoloģiju). Jā, viņam ir tiesības nosūtīt cilvēku uz papildus izmeklēšanu. Bet - viņam nav pienākums to darīt, un viņš bieži to nedara… papildus darbs. Bet speciālists savukārt nosūta slimnieku uz izmeklēšanu un analīzēm. Pacients atkal pierakstās uz pieņemšanu pie speciālista, pusotru-divus mēnešus gaida savu rindu un otro reizi nāk jau ar izrakstiem. Otrā vizīte “noēd” vienu kvotu. Tātad kāds pie šī ārsta varēs tikt vien par komerccenu. Ārsti rīkojas saskaņā ar instrukcijām. Ja nosūtījumu uz speciālajām analīzēm padarīt obligātu, mēs samazinātu kvotu vietu zudumus pie speciālistiem.
Tas viss attiecas uz veselības aizsardzībā tērējamo līdzekļu kontroles sakārtošanas procesu. Taču pastāv arī problēmas otra puse: kā saistīt tiesības uz valsts medicīnisko aprūpi ar nodokļu nomaksu tā, lai pakāpeniski pārietu uz apdrošināšanas medicīnu?
Bijusī veselības aizsardzības ministre Ingrīda Circene ierosināja saistīt apmaksāto, valsts garantēto medicīnas pakalpojumu sniegšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu. Taču šo variantu grūti īstenot. Un tas ne sevišķi der mūsu valdošajiem, jo nosaka viņiem reālu valsts atbildību iedzīvotāju priekšā… Loģiskāk būtu saistīt medicīnisko palīdzību (valsts kvotu ietvaros) ar sociālo maksājumu nomaksu. Šī pieeja ir ērtāka tāpēc, ka kopš 1996. gada 1. janvāra pastāv vienota sociālo maksājumu personālās uzskaites bāze un to viegli, bez lieliem tēriņiem programmatiskajam nodrošinājumam, apgādāt ar informāciju par katra cilvēka tiesībām uz medicīnisko aprūpi kvotu ietvaros un par vietējām cenām.
No otras puses, visai lielas problēmas veselības aprūpes sistēmai Latvijā rada tie mūsu tautieši, kuriem gan ir aktīvs personas kods, bet kuri strādā un maksā nodokļus ārzemēs. Daļu medicīnas pakalpojumu viņi izvēlas saņemt dzimtenē - lētāk (pat pie simtprocentīgas apmaksas). Protams, pamest viņus bez medicīniskās palīdzības mēs nevaram. ES ietvaros darbojas vienošanās par apdrošināšanas kartītēm, kuras ir spēkā visā ES telpā. Mūsu līdzpilsoņi, kuri legāli strādā Anglijā, Īrijā, Vācijā,… atbraukuši Latvijā, arī var saņemt medicīnas pakalpojumus, uzrādot šo Eiropas apdrošināšanas kartīti. Un Latvija pēc tam varēs izrakstīt rēķinus tām valstīm, kur viņi ir nodokļu maksātāji. Tas dos būtisku mūsu naudas ekonomiju.
Bet - pirms runāt par apdrošināšanas medicīnu, ir jāsakārto Latvijas iedzīvotāju medicīniskās aprūpes sistēma… Tās galvenā problēma šodien - nesaprašana, kas un kā šajā jomā darbojas. Bet - risinot Latvijas iedzīvotāju pieejamības problēmas veselības pakalpojumiem, var vienlaikus “nošaut” ne tik vien divus, bet trīs zaķus.
Pirmais - sakārtot daļēji vai pilnībā no budžeta līdzekļiem tā saukto kvotu ietvaros apmaksāto pakalpojumu, manipulāciju veidus, kategorijas un pakalpojumu sarakstu. Otrs - ieviest ne dārgu, pietiekami vieglu to mūsu tautiešu apzināšanas mehānismu, kuri dzīvo ārzemēs, tur maksā nodokļus, bet ārstējoties dod priekšroku Latvijai. Trešais - stimulēt vietējos iedzīvotājus maksāt sociālos maksājumus un uzkrāt savu sociālo stāžu.
Tas viss vēl nebūs apdrošināšanas medicīna.
Iepriekš mēs runājām par to, kā noteikt striktas VM Norēķinu centra attiecības ar visām institūcijām, kuras sniedz medicīnas pakalpojumus Latvijā. Bet tagad parunāsim par to, sakārtot, nofiksēt šo pakalpojumu saņemšanas kārtību, saskaņā ar kuru valsts iedzīvotāji saņem tos no medicīnas institūcijām.
Pirmais solis - strikti jānosaka to manipulāciju veidi, kategorijas un nosaukumi, kuras iedzīvotāji saņems no medicīnas iestādēm kvotu ietvaros. Šo manipulāciju uzskaitījumam pilnībā jāatbilst tādam pašam uzskaitījumam, kurš tiks noteikts starp valsti un medicīnas sabiedrībām. Šodien tur piedāvā vienu, detalizētāku, bet šeit mums piedāvā kaut ko vienkāršotu un grūti savietojamu ar kvotu nosaukumiem.
Otrs solis - jāsastāda skaidrs to kategoriju saraksts, kādās dalās Latvijas iedzīvotāji: strādājošie, pensionāri, bērni, studenti, invalīdi, nestrādājošie - bezdarbnieki ar pabalstu, bezdarbnieki bez pabalsta, bezdarbnieki ar stāžu un vienkārši oficiāli nestrādājošie. Tālāk katrai no šīm kategorijām jānosaka precīzs to manipulāciju saraksts, kuras cilvēki ir tiesīgi saņemt valsts kvotu ietvaros ar piesaisti sociālo maksājumu nomaksai vai bez tās.
Te skaidri jāapzinās, ko un kā darīt ar tiem kuri nestrādā un kuriem nav oficiālu ienākumu. Daļa ļaužu nestrādā, jo atrodas apgādībā. Tās pamatā ir sievietes un bērni - studenti. Cita ļaužu daļa strādā, bet neoficiāli. Daudzi no viņiem netic valstij un dod priekšroku dzīvot vienai dienai. Šiem cilvēkiem var piemērot batjkas Lukašenko pieredzi - gribi strādāt neoficiāli, lūdzu, bet tikai reizi gadā samaksā par to nodokli….
Trešais solis - sadalām obligātos maksājumus nestrādājošajiem un personām, kuras veic reģistrētu saimniecisko darbību, divās daļās: - obligātā valsts apdrošināšana vecuma pensijai; - pārējie pieci valsts obligātās apdrošināšanas veidi. Tas darīs šīm (pašnodarbinātajām) personām iespējamu sociālo maksājumu nomaksu brīvprātīgā un/vai piespiedu ceļā. Šodien kopējā obligātās sociālās apdrošināšanas summa veido 34,09%, bet pašnodarbinātajiem kopsituācijā tie ir 31,03%, turklāt vēl no summas, kas nav mazāka par minimālo mēnešalgu. Mēnesī - 118, 29 eiro. Tas ir daudz...
No 34,09% un 31,03% pensijai aiziet 24,54%. Mēnesī no minimālās algas tas ir 93,25 eiro. Tādu mērķtiecīga maksājuma summu cilvēki var un piekritīs maksāt, jo šī summa tiešām veidos viņu nākamo pensiju, ja viņi līdz tai, kā saka - nodzīvos…
