Dusmas ir viena no cilvēka pamatemocijām, līdztekus, piemēram, priekam, skumjām vai bailēm. Un tās var reizēm pamatīgi sarežģīt dzīvi gan tam, kurš dusmojas uz citiem, gan tam, pār kuru dusmas tiek izgāztas. Tautā saka – dusmas skādē skaistumam. Dusmas var nodarīt jūtamu kaitējumu arī mūsu veselībai, nemaz nerunājot par attiecībām ar līdzcilvēkiem visdažādākajās dzīves jomās – tas vien jau ir pietiekams iemesls, lai iemācītos savas dusmas atšifrēt un kontrolēt. Par to – saruna ar hipnopsihoterapeitiem Zani Siliņu un Edgaru Skrodeli.
- Cilvēkam jau kopš bērnības māca, ka dusmas nav labas, nav vajadzīgas. Kāpēc tad tādas emocijas tomēr pastāv, kādam mērķim kalpo, un vai tās ir iedzimtas?
Edgars Skrodelis (E. S.): - Dusmas cilvēkam noteikti nav iedzimtas. Ja mēs izaugtu absolūti harmoniskā, ideālā, utopiskā vidē, kur mūsu audzinātāji būtu paši bez traumām, bez savām ambīcijām, bez pārspīlētām gaidām saistībā ar bērnu un ar dzīvi kopumā, tad, visticamāk, mēs nezinātu, kas ir dusmas. Izņemot gadījumu, kad cilvēks, piemēram, piedzimst psihopāts un viņam augot neattīstās tie smadzeņu apgabali, kuri ir atbildīgi par plānošanu un impulsu kontroli. Līdz ar to šāds cilvēks viegli un ātri izpauž nemotivētas dusmas. Mazi bērni augot vispirms iemācās dusmoties, un pēc tam normāli aptuveni piecu gadu vecumā viņiem jāprot kontrolēt afektus un bremzēt savas dusmas. Ja viņi to neiemācītos, tad cilvēcei nebūtu iespējams īstenot vērienīgus un sarežģītus projektus, kas prasa labi saskaņotu lielas komandas darbu. Mēs dzīvojam konvencionālā sabiedrībā, kur viss balstās uz vienošanos - mēs esam vienojušies par noteiktām lietām un uzvedības normām. Bērni mācās vienoties, veidot konvencijas jau rotaļlaukumā, piemēram, viņi apgūst, ka nevajag sist otram pa galvu, lai dabūtu vēlamo rotaļlietu, bet var sarunāt, ka brīdi ar to paspēlēsies viens, tad otrs, tad atkal trešais. Tas ir normāli, tā mēs kontrolējam sevi. Nevar teikt, ka dusmas ir kaut kas mums dzīvē nepieciešams vai pat labs. Dusmām acīmredzot bija ļoti liela nozīme evolūcijas procesā, tādēļ tās eksistē. Es pieļauju domu, ka senajiem cilvēkiem bija ļoti svarīgi zibenīgi iekarst, lai varētu uzbrukt vai bēgt. Evolucionāri tam noteikti bija savs attaisnojums, bet mēs neesam mežoņi.
Zane Siliņa (Z. S.): - Bet tajā pašā laikā dusmas mums ir vajadzīgas, jo tās bieži vien signalizē, ka mūsu robežas tiek pārkāptas. Cits jautājums, kas notiek tālāk, kā mēs šo savu afektu esam iemācījušies kontrolēt. Ja tev, piemēram, kāds grib atņemt mašīnu, tad ir normāli, ka tu esi dusmīgs. Ja mazam bērnam atņem spēļmantiņu un viņš par to ar plastmasas beisbola vālīti savam rotaļbiedram sit pa galvu, bieži vien vecāki soda bērnu un saka - mēs tā nedarām! Bet tajā brīdī vecāku pienākums ir arī iedziļināties situācijā un skaidrot: es redzu, ka tevī ir liels taisnīgums, tas ir normāli, ka tu jūties dusmīgs, bet mēs to varam paust ļoti dažādi. Tā mēs nonākam līdz savu emociju apzināšanai. Protams, sabiedrībā bieži valda uzskats, ka dusmoties ir slikti un, ja tu dusmojies, tad tu esi slikts. Bet dusmas tik un tā ir viena no pamatemocijām, tāpēc mums ir jāiemācās tās atpazīt, lai pēc tam neveidojas somatizācija - kad it kā bez redzama iemesla sākas dažādi fiziski simptomi.
- Kā vecākiem vajadzētu reaģēt uz bērna dusmu vētrainām izpausmēm, piemēram, ja viņš veikalā saniknojas par to, ka mamma nepērk kāroto lietu, ja kliedz, spārdās, krīt gar zemi?
E. S.: - Vecāki ir dzirdējuši, ka vajagot ļaut bērnam izlādēties; tautā populārs padoms ir nelikties ne zinis par sarīkoto traci, «lai saprot, ka ar šādu uzvedību neko nepanāks». Bet rezultātā bērns iegūst augstu frustrācijas pakāpi, jo zina, ka pat viņa bļaušana neko nemaina, un, manuprāt, tā noteikti nav veiksmīgākā stratēģija. Bērnam, jo sevišķi mazam, var vienkārši novērst uzmanību uz kaut ko citu, tas ir viegli.
- Diezgan bieži rodas arī jautājums par to, kā tikt galā ar saniknotu līdzcilvēku. Būtu jau labi, ja varētu viņu vienkārši ignorēt vai aizsūtīt kaut kur tālu projām, bet ja tas ir darba kolēģis, tad diemžēl jums jāuzturas vienā telpā un pat jāsadarbojas. Piemēram, viens darbinieks netiek galā ar savu slodzi un ir dusmīgs, ka pārējie viņam nepalīdz...
E. S.: - Es parasti saku - tā ir tava problēma.
Z. S.: - Te atkal ir runa par to, ka mūsu robežas kāds mēģina pārbaudīt. Arī robežu nospraušana tiek iemācīta bērnībā, un no tā ir atkarīgs, vai mēs spējam adekvāti saprast, ka tā vai cita lieta otram var nepatikt, ka viņš var būt dusmīgs, bet man kā personībai šajā brīdī dzīves situācija neļauj viņa vietā kaut ko darīt. Jo arī lidmašīnā lidojot, kad nokrīt skābekļa maskas, tiek teikts: vispirms palīdziet sev un pēc tam tiem, kas sēž apkārt. Ja minētā situācija darba vidē ir atsevišķs gadījums, tad tā ir viena lieta, bet, ja tas kādam jau ir ierasts uzvedības paterns un viņš bieži grib panākt, lai citi dara viņa darbu, tad ir nopietni jāpārdomā, vai mēs tajā iesaistīsimies vai nē. Bieži vien cilvēki ar savām dusmām arī grib otrā raisīt vainas sajūtu un iesaistīt otru līdzatkarīgās attiecībās. Tad ir jāmēģina saprast, no kurienes tas nāk, kādās situācijās, vai tev ir iemācīts kādā brīdī sākt par kaut ko justies vainīgam. Bet varbūt gluži objektīvi nav pareizi sadalīti darba pienākumi.
- Bet ko tad, ja kāds darbinieks nav izpildījis savus pienākumus un kolēģiem un priekšniekiem ir pamats dusmoties? Vai tādā gadījumā jāpacieš saruna paceltā balsī un citas niknuma izpausmes? Ir arī tādi vadītāji, kuri necenšas noskaidrot konkrēto vaininieku, bet sāk vispārināt - jūs neviens nemākat strādāt, jūs esat slinki, bezatbildīgi, nekur nederīgi...
Z. S.: - Tā jau ir emocionālā vardarbība no priekšnieka puses. Tad jāpajautā sev: vai es spēju dzīvot šādā darba vidē un cik ilgi es spēju paciest, ka kāds pret mani tā izturas.
E. S.: - Tas liecina par cilvēka zemu vispārējās kultūras līmeni un neapgūtu emocionālo pašregulāciju. Tāds vadītājs neizmanto pieauguša cilvēka aizsargmehānismus, tehnikas un taktikas - izrunāties, apspriest, pārrunāt, kas noticis, kāpēc kaut kas nav izdarīts, bet gan kā mazs bērns izskrien no kabineta un izgāž uz padotajiem savu niknumu. Nereti gadās, ka lielā kantorī lielākā daļa darbinieku pat nespēj nosaukt savus amata pienākumus. Diemžēl dzīves realitāte ir Pareto likums - 80 procentu darbinieku rada 20 procentus peļņas, bet 20 procentu darbinieku - 80 procentus peļņas. Turklāt, atlaižot šos neproduktīvos darbiniekus, palikušie ar laiku sadalās atkal tādās pašās proporcijās.
Z. S.: - Ir noteikti personības tipi, kas var strādāt pie autoritatīva priekšnieka, un tādi, kuriem labāk sokas pie demokrātiska vadītāja. Priekšniekam tikpat labi var būt depresija un izdegšana, viņš izvēlas destruktīvus veidus, kā tikt galā ar stresu, savām dusmām vai trauksmi, nespēju mainīt kaut kādus savus iekšējos stāvokļus, un bieži reakcija ir dusmu izrādīšana citiem cilvēkiem.
E. S.: - Vēl jau ir variants, ka viņš varbūt parāda savu varu.
- Kādēļ rodas vēlēšanās parādīt savu varu?
Z. S.: - Bieži vien tā ir iekšēja nepārliecinātība par sevi. Cilvēks, kurš ir par sevi pārliecināts, neizmanto citus, lai nodrošinātu iekšējo sajūtu, ka viņa pašvērtējums ir pietiekami augsts.
E. S.: - Savu varu var parādīt dažādi. To var paust arī ar ļoti mierīgu, nosvērtu valodu, izteiktu savaldību. Tādi cilvēki nekad nepaceļ balsi, iekšējā kultūra viņiem neļauj arī lietot lamuvārdus.
Z. S.: - Kādreiz vara ir vajadzīga, lai cilvēki varētu darboties komandā...
E. S.: - Es nezinu, vai tā ir komanda, kurā priekšnieks nikni bļaustās.
Z. S.: - Bet parasti ir tā - ja mēs pret kādu vēršamies ar agresiju (visticamāk, ka tas nav mūsu priekšnieks, bet statusa ziņā līdzvērtīgs cilvēks), tad mēs pretī saņemam to pašu agresiju, un tas situāciju neatrisina. Labāk, ja mēs spējam šim cilvēkam pateikt - klau, tas, ko tu šobrīd dari, padara mani dusmīgu. Pamato savas emocijas.
E. S.: - Tajā pašā laikā ir viena nianse: pamēģini pieiet pie sava priekšnieka un izpaust dusmas. Varbūt tad, kad mēs uz kādu dusmojamies un paužam savu attieksmi, mēs tomēr neuzskatām viņu par līdzvērtīgu, bet uzskatām sevi par augstāku un domājam, ka drīkstam mācīt dzīvot. Galvenais jau ir cieņa. Cilvēkam, kurš regulāri nikni izsaka pārmetumus saviem ģimenes locekļiem, es saku - iedomājies, ka tagad tu aiziesi uz darbu, pieiesi pie sava priekšnieka un tieši tāpat izgāzīsi savas dusmas uz viņu. Tu vari tā izdarīt? Visi padomā un saka - nē. Jo priekšnieku ciena. Tas, kurš ciena citus un vispirms pats sevi, savas dusmas piebremzēs un mēģinās saprast, kas notiek. Pat ja kāds uzbrūk, viņš saka - nomierinies, apsēdīsimies. Vienmēr ir jāapsēžas, jo, kad stāv kājās, galvai nepieplūst tik daudz asiņu.
- Vadītāji, kuri mēdz iziet no rāmjiem, apgalvo, ka citādi jau padotie nesaprot. Ir arī veiksmīgi uzņēmēji, kuri visu sasnieguši paši, taču nav auguši īpaši kulturālās ģimenēs un komunikācijā gan ar darbiniekiem, gan ar sabiedrību nekautrējas izmantot arī lamuvārdus...
E. S.: - Ir uzņēmumi, kur tāda pieeja strādā - tā esmu dzirdējis, piemēram, no būvfirmu vadītājiem.
Arī pazīstamais motivators, multimiljonārs un lielas veikalu ķēdes īpašnieks Gerijs Veinerčuks mēdz lietot totālu ielas valodu un saka - nav laika izteikties smalkām garām frāzēm, jārunā saprotami un sasniedzami. Taču nopietnā sabiedrībā viņš netiks pieņemts.
Z. S.: - Cilvēks ar lieliem finansiāliem sasniegumiem var būt neaudzināts. Taču jājautā, vai viņš ir laimīgs ar to, ko sasniedzis. Daudzi bagāti cilvēki nav laimīgi.
E. S.: - Ļoti daudz ko nosaka konteksts. Piemērs no anekdotes: kādā bērnudārzā bērni pēkšņi sākuši rupji lamāties. Kurš varēja viņus samācīt? Aizdomas krīt uz diviem karavīriem, kas nesen atsūtīti no tuvējās armijas daļas, salabot elektroinstalāciju. Abi apgalvo, ka neesot vainīgi. Priekšniecība saka: izstāstiet, ko jūs tur darījāt. «Es stāvu un turu kāpnes, viņš pa tām uzkāpj un ar lodāmuru lodē vadus,» stāsta karavīrs. «Piepeši jūtu, ka man uz plikās galvas sāk pilēt izkausēta lodalva. Saku: biedri Sidorov, vai tad tu neredzi, ka man pil uz galvas karsta lodalva? Viņš saka: vai, atvaino, es turpmāk būšu uzmanīgāks!» Skaidrs, ka tādā brīdī ir dusmas uz neuzmanīgo kolēģi un būtu vajadzīga milzu paškontrole, lai izteiktos pieklājīgi. Ja mēs nesākam kauties vai bēgt, tad kaut kādā veidā savas dusmas tomēr izpaužam. Pētījumi par lamāšanos un dusmu paušanu liecina: tie cilvēki, kuri atklātāk pauž savus afektus, ir daudz godīgāki par tiem, kuri izvēlas dažādus rafinētus veidus.
- Mums bieži iesaka neturēt dusmas sevī, jo tam var būt slikta ietekme uz veselību. Vai ir nepieciešama mērķtiecīga, speciāla dusmu izlāde?
E. S.: - Japāņiem lielajos ofisos bija tāda prakse, ka darbinieks var ieiet telpā ar polsterētām sienām un skaņas izolāciju, bļaustīties, trakot vai dauzīt boksa maisu, kam piešķirts priekšnieka veidols. Kultūra liedz paust dusmas uz āru, un mēs redzam, ka tas tomēr ir slikti, cilvēkus piemeklē arī karoši - nāve no pārstrādāšanās. Zināmā apjomā, zināmā kontekstā dusmu izlādēšana šādā veidā var nākt par labu, ja tu šo spriedzi izlādē, aizmirsti un dzīvo tālāk. Bet ja tu to nēsā sevī, tad agri vai vēlu notiek somatizācija, piemēram, sāp galva vai vēders, parādās izsitumi un citi simptomi.
Z. S.: - Pētījumi par krūts vēža pacientēm atklāj, ka bieži vien šie audzēji rodas sievietēm, kuras ir ļoti saprotošas, izpalīdzīgas pret apkārtējiem. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir ļaut viņām apzināties savas emocijas, tajā skaitā, protams, arī dusmas. Jebkura lieta, lai tu spētu to kaut kādā veidā transformēt, vispirms ir jāapzinās, tad jāpieņem, un tikai tad kaut ko var izmanīt.
- Vai cilvēks pats var nesaprast, vai viņš ir vai nav dusmīgs?
E. S.: - Jā, cilvēks var teikt - es domāju, ka es dusmojos, bet viņš nejūt, ka dusmojas. Tas, ko cilvēks domā, ļoti bieži nesakrīt vai tikai aptuveni sakrīt ar to, kas ir realitātē. Ir gadījies, ka klients saka - es domāju, ka esmu bezspēcīgs, neveiksmīgs. Es atbildu - ja tu tāds būtu, tad tu nevarētu atnākt pie manis, tev nebūtu ne māju, ne darba, tātad tu neesi bezspēcīgs, bet tu jūties bezspēcīgs. Norādot uz šādām nesakritībām cilvēka domāšanā, viņš saka - hm, jā... Reizēm vajag cilvēkiem palīdzēt saprast, kas ar viņiem notiek.
- Kāpēc vieni cilvēki ātri aizsvilstas dusmās, bet citus nav tik viegli aizkaitināt?
E. S.: - To nosaka ne tikai kultūra un audzināšana, bet, kā jau minēju, arī iedzimtība un dzīves laikā iegūtas traumas. Reizēm mēs lasām par populāriem sportistiem, kuri piepeši kādu izvarojuši vai smagi piekāvuši. Pirmā doma - kāds nezvērs! Bet viņš taču sākumā tāds nebija. Pētījumi parāda, ka, regulāri saņemot triecienus pa galvu, kas ir tipiski dažādos cīņu sporta veidos vai amerikāņu futbolā, impulsu kontrole samazinās, cilvēks kļūst agresīvāks un pats to sajūt. Bet, ja mēs runājam par dusmām agresijas kontekstā, tad agresīvs ir ikviens, kuram trūkst pārliecības par sevi. Par sevi pārliecināts cilvēks nebūs agresīvs, viņš centīsies visu nokārtot mierīgi. Zināma veselīga agresivitāte ir vajadzīga, lai aizstāvētu savas intereses. Bet dusmas pašas par sevi - tas jau ir kaut kas nekontrolēts: ja tu dusmojies, tu zaudē kontroli un arī daudz ko citu. Un, kā jau teicu, ir atšķirība, vai tu vienkārši pasaki kādu lamuvārdu un aizmirsti par to problēmu vai arī tu nekontrolēti ārdies stundu no vietas, dauzi mēbeles, plēs traukus un izpaud savu niknumu uz visiem, kas gadās ceļā.
Z. S.: - Bet, ja skatāmies apzinātības kontekstā, tad mēs spējam palikt iekšējā miera stāvoklī un saprast, kas mūs šajā brīdī sadusmo, vai dusmas ir vērstas uz konkrēto situāciju, konkrēto cilvēku vai varbūt mums šī situācija vienkārši atgādina kādu epizodi no pagātnes, ko mēs paši varbūt neapzināmies, un tāpēc mūsu reakcija ir neapzināta. Turklāt dusmām var būt dažāda intensitāte. Ja cilvēks ir sadrūmis, nepacietīgs un garlaikots, tad dusmu intensitāte ir vāja. Apnikums, aizkaitinājums un noraidījuma sajūta raksturīga mērenām dusmām; spēcīgās dusmās cilvēks patiešām jūtas dusmīgs un iespītējies, bet intensīvās dusmās - ienīsts, nikns, vardarbīgs. Un tajā brīdī, kad cilvēks spēj nevis vienkārši aptvert, ka viņš dusmojas, bet izvērtēt arī savu jūtu intensitāti, var saprast, kas šobrīd viņā notiek. Roku rokā ar dusmām iet ciniskais naidīgums, kuram raksturīgs noteikts emocionālais stils - spēcīgas dusmas un biežas domas par to, ka cilvēkiem nevar uzticēties. Cilvēki, kuriem ir izteikts ciniskais naidīgums, bieži tiek ar to galā pasīvi - vairāk ēdot, dzerot un smēķējot. Šiem cilvēkiem ir arī īsāki telomēri - veidojumi hromosomu galos, kas nosaka cilvēka ātrāku vispārēju novecošanu, kā arī biežāku saslimstību ar metaboliskajām slimībām un pāragru nāvi.
- Vai piekrītat atziņai, ka dusmas nozīmē bezspēcību?
E. S.: - Izņemot gadījumus, kad cilvēks tās īsi izpauž un aizmirst. Bet ja tu tiešām kliedz un dusmojies, tad tu parādi, ka esi neveiksminieks. Tāpat kā priekšnieks, kurš bļauj uz padotajiem, parāda savu nekompetenci kā vadītājs, kurš nav spējis savākt pareizo komandu un vadīt darbu tā, lai katrs zinātu, kas jādara. Tā ir bezspēcība.
- Kā psihoterapija var palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar dusmām?
E. S.: - Piemēri ir ļoti dažādi. Nesen man bija kliente, kura dusmojās uz sava jaunā dzīvesbiedra bērniem no iepriekšējām attiecībām, jo mazie viņu kaitināja, grūstīja, raustīja, pat spēra, un sieviete nesaprata, kā ar to tikt galā. Bērni vienkārši gribēja uzmanību, viņi nesaprata, kas tagad būs un vai šī sieviete ir viņu dzīvē uz palikšanu, bet viņa acīm redzami pati uz to reaģēja kā mazs sadusmots bērns, turklāt to neapzinājās. Es vedināju uz domu, ka varbūt nav produktīvi tā dusmoties, varbūt tomēr var sākt viņus pieņemt un izmantot citas taktikas. Un, tikko tas notika, tā uzreiz viss atrisinājās. Otrs piemērs - kā tikt galā ar ķildīgu sievasmāti: vai nolaisties līdz viņas līmenim, bļaustīties un lamāties, vai arī saprast tā cilvēka īpatnības un saprast, ka tev pašam arī ir īpatnības. Kāds cilvēks, kuram bija tendence uzsprāgt, man reiz jautāja, kā runāt ar psihologu, kurš izvērtē profesionālo piemērotību, ko stāstīt par savu stresu un tā menedžmentu. Atbildēju: «Psihologs gaidīs nevis ārēju darbību un kaut kādas akcijas, bet, tieši otrādi, ka tu sāksi reflektēt - ja esi sadusmojies uz kādu cilvēku, tad pajautā sev, kas tevī atspoguļojas, ko tu projicē šajā cilvēkā - varbūt viņš atgādina kādu no tavas pagātnes vai arī asociējas ar kādu situāciju, ar ko tu netiki galā bērnībā, un tagad izjūti milzīgu sasprindzinājumu un dusmas kā toreiz.» Ir dažādas tehnikas, kā var regresēt uz bērnības laiku, un parasti ātri un veiksmīgi var atrast situāciju no ļoti agras bērnības, kad cilvēka reakcija mats matā bija tāda pati, kaut arī situācija varēja būt pilnīgi cita, vispār nesaistīta ar pašreizējo. Bet cilvēks reaģēja bērna vecumā ar tādu pašu dusmu izlādi.
