Dzimumšūnu — olšūnu vai spermatozoīdu — ziedošanas iespēja raisa visdažādākās emocijas. Kamēr viens steidz palīdzēt tiem, kas pašu spēkiem nespēj tikt pie bērniņa, cits ir skeptisks un baidās, ka dzimumšūnu ziedošanas process nav gana sakārtots un kontrolēts. Arī likumdošanas līmenī notiek diskusijas par aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas.
"Uzskatu, ka šaubas un aizspriedumi rodas no neinformētības, tāpēc Neauglības ārstēšanas kampaņas ietvaros vēlos kliedēt mītus par dzimumšūnu donoriem,” stāsta Klīnikas EGV ginekoloģe un reproduktoloģe Solvita Funka.
Ģenētiskā materiāla daudzums ir stingri regulēts — ja ir dzimuši bērniņi triju grūtniecību rezultātā, Latvijā materiālu vairāk izmantot nevar.
Daudzi uzskata, ka par dzimumšūnu donoru var kļūt teju ikviens un klīnikas labprāt ņem ģenētisko materiālu no kura katra. „Šāds uzskats ir ļoti maldīgs,” stāsta S. Funka un atklāj, ka, lai kļūtu par olšūnu vai spermas donoru, ir nepieciešams iziet ļoti nopietnas veselības pārbaudes. „Runājot par donoriem, atsevišķi jāizdala vīrieši un sievietes. Vīriešiem process ir vienkāršāks: vispirms ir jāsagatavojas procedūrai, 3-5 dienas ievērojot veselīgu dzīvesveidu un atturoties no alkohola un smēķēšanas. Pēc spermas nodošanas to izvērtē laboratorijā un, ja paraugu atzīst par labu esam, vīrieti aicina uz padziļinātām analīzēm: pārbauda, vai donoram nav seksuāli transmisīvas un ģenētiskas slimības, kā arī dod nosūtījumu uz psihiatra un narkologa konsultāciju, kas, savukārt, nosaka atkarību problēmas un psihisko saslimšanu esamību radinieku vidū. Ja donors veiksmīgi iziet šādas pārbaudes, tad pēc pusgada viņš tiek aicināts uz klīniku nodot analīzes vēl vienu reizi. Un tad — un tikai tad šī donora sperma var tikt izmantota,” stāsta reproduktoloģe.
Sievietēm olšūnas ziedošanas process ir sarežģītāks un prasa vairāk laika. Ne visas sievietes, kas vēlas kļūt par donorēm, var iesaistīties olšūnu ziedošanas procesā. Vispirms ir jāiziet pilna veselības pārbaude, tostarp obligāts ir psihiatra apmeklējums, lai speciālists varētu izvērtēt donores motivāciju, nolūkus un psiholoģisko piemērotību procesam. Sieviete tiek detalizēti informēta par procedūras gaitu — olnīcu medikamentozo stimulāciju un olšūnu iegūšanu jeb punkciju, un pēc procedūras veikšanas donore tiek uzraudzīta. Protams, neiztiek arī bez svarīgākā — ģenētiskā materiāla pārbaudes, vai nav iedzimtu slimību.
„Tātad varam secināt, ka par donoriem var kļūt veselas personas ar labu veselību un skaidru motivāciju. Arī vecums, kurā iespējams pieteikties programmai, ir ierobežots: sievietēm tie ir 18-33 gadi, vīriešiem 18-40 gadi,” informē ārste.
Runājot par dzimumšūnu donoriem, netrūkst bažu par to, ka ļaudis iesaistās tikai naudas dēļ. „Protams, finansiāla atlīdzība ir viens no motivējošiem faktoriem, taču praksē redzu, ka vairāk un vairāk donoru nāk ar patiesu vēlmi palīdzēt. Parasti tie ir cilvēki, kuru draugi vai tuvinieki piedzīvojuši nespēju ieņemt bērnu — kad ikdienā redzi, cik sāpīgi tas ir, tad rodas motivācija palīdzēt tiem, kas nespēj tikt pie bērna saviem spēkiem,” stāsta ārste. Jāatceras, ka donors ir augsti motivēts cilvēks ar labu veselību, kas rūpējas par sevi un dod iespēju sievietēm un vīriešiem, kam slimības, operācijas vai citu iemeslu dēļ vairs nav iespējams radīt bērniņu no savas olšūnas vai spermatozoīda.
Ļoti aktuāls ir jautājums par to, vai dzimumšūnu ziedošana ietekmē iespēju kļūt par vecāku nākotnē. Ar vīriešiem viss ir pašsaprotami — spermas nodošana nekā neietekmē iespēju kļūt par tēvu, taču sievietēm ir jāiziet daudz sarežģītāka procedūra, kas brīžiem izraisa daudz jautājumu un šaubu. „Pētījumi parāda, ka iesaistīšanās olšūnu donoru programmā neapdraud veselību vai iespējas kļūt par māti. Ir dažādi faktori, piemēram, individuāla reakcija uz medikamentiem, reakcija uz narkozi. Var rasties olnīcu hiperstimulācija, iespējama infekcijas pievienošanās un asiņošana mazajā iegurnī. Šie riski ir īslaicīgi un reti sastopami; tos novēršam jau iepriekš, visu infekciju klātbūtni pārbaudot gan 3 mēnešus pirms stimulācijas, gan stimulācijas brīdī,” stāsta ārste.
“Ir arī pētīts — un nav pierādīts, ka procedūras dēļ pastāvētu auglības vai onkoloģisko slimību riski. Persona, kas var apdraudēt savu veselību, līdz procedūrai nemaz nenonāks — ne velti potenciālajiem donoriem mēs veicam detalizētu veselības pārbaudi. Vai olšūnu ziedošana nozīmē, ka tās var trūkt pašai sievietei? Nekādā gadījumā! Sievietes organismā ir milzīgas olšūnu rezerves: meitenes piedzimst ar miljoniem folikulu, no kuriem auglīgajā dzīves periodā no olnīcām cikliski attīstās un izdalās 400-500 pilnīgi nobriedušu un apaugļoties spējīgu olšūnu. Katra mēneša sākumā olnīcās ieraugāmi 8-16 mazi folikulīši, bet tikai no viena rodas olšūna. Visi citi folikulīši cikla beigās iet bojā, un nākamajā izveidojas jauni. Olnīcu stimulācijas laikā ir iespējams arī no pārējiem folikuliem iegūt olšūnas un tas neizraisa olšūnu zaudējumus,” iedrošina S. Funka.
Donora materiālu izmanto neierobežoti daudz
Vēl viens stereotips, kas radies par donoru ģenētisko materiālu, ir uzskats, ka to var izmantot neierobežoti daudz — ej nu sazini, vai nejauši nesanāks izveidot ģimeni ar savu pusmāsu vai pusbrāli. „Ģenētiskā materiāla daudzums ir stingri regulēts — ja ir dzimuši bērniņi triju grūtniecību rezultātā, Latvijā materiālu vairāk izmantot nevar. Kas attiecas uz bažām par tikšanos ar radinieku — ņemot vērā, kādus līkločus met dzīve, jāsaprot, ka neviens nekad nav pasargāts no tā,” atzīst Neauglības ārstēšanas kampaņas reproduktoloģe.
