Dzīvojam iespēju pilnā pasaulē, un liekas, ka šodien ikviens no mums var īstenot jebkuru savu kvēlāko sapni, jo mūsdienās iespējams pilnīgi viss. Taču ir cilvēki, kuriem daudzas no iespējām un savu sapņu piepildījumi ir liegti pārsvarā sabiedrības aizspriedumu dēļ.
Šoreiz runa ir par šizofrēnijas slimniekiem. Lielākā daļa patiesībā nemaz nezina, ko nozīmē šizofrēnija un kā tā izpaužas, taču šie slimnieki tiek izstumti no sabiedrības, jo tos uzskata par neparedzamiem un bīstamiem. Bet, vai tas ir pamatoti, par to lielākā sabiedrības daļa nedomā. Lai problēmu risinātu, par to jārunā, un, jo vairāk runās un stāstīs, kas ir šizofrēnija, kā tā izpaužas un kā ir ārstējama, jo mazāki kļūs sabiedrības aizspriedumi.
Šizofrēnija ir psihiska slimība, kurai raksturīgas psihisko funkciju izmaiņas un traucēta realitātes uztvere. Šīs slimības cēloņi joprojām nav pilnībā noskaidroti, taču ir zināms, ka tā ietver vairākus domāšanas, uzvedības un uztveres traucējumus. Slimajiem raksturīgā psihes sašķelšanās, tā ir divējādi orientēta, piemēram, cilvēks uzskata, ka viņš atrodas cietumā, un tajā pašā laikā labi apzinās, ka ir slimnīcā. Slimnīcas personālu uztver kā savu ģimeni, bet vienlaikus izturas pret viņiem kā pret slimnīcas darbiniekiem.
Rašanās iemesli
Samērā mīklaini joprojām ir šizofrēnijas rašanās iemesli. Ir veikti dažādi pētījumi, kuros noskaidrots, ka slimības cēloņi var būt bioloģiskie faktori - iedzimtība un galvas smadzeņu ķīmiskās darbības izmaiņas, kā arī psiholoģiskie faktori, piemēram, pārdzīvojumi, kas saistīti ar neveiksmīgu attiecību pieredzi. Iespēju saslimt ar šo slimību nosaka vairākas lietas, tā var būt gan pārmantojamība, kāda noteikta gēnu kombinācija, kas rada nepareizu smadzeņu funkcionēšanu, gan arī apkārtējās vides ietekme. Taču ikdienišķas parādības kā stress un dažādas sadzīviskas problēmas veicina slimības izpausmes, nevis rada saslimšanu.
Šizofrēnija var sākties gan pēkšņi, gan pakāpeniski. Slimībai sākoties pēkšņi, cilvēks sāk redzēt halucinācijas, dzirdēt balsis un jūtas slikti, taču slimības pazīmes var rasties arī pakāpeniski. Ir vairāki simptomi, kas raksturīgi šizofrēnijai, piemēram, halucinācijas, kad cilvēks redz, dzird vai sajūt ko tādu, kas patiesībā neeksistē. Slimniekam var rasties maldīgi uzskati, kurus nav iespējams pamatot ar loģiskiem izskaidrojumiem, piemēram, ka viņš ir kāda populāra persona. Šizofrēnijas pacienti nereti kļūst apātiski, izvairās no līdzcilvēkiem, viņos rodas vēlme palikt vienatnē. Šai slimībai raksturīgs arī emociju zudums un izteikšanās traucējumi, kā arī enerģijas zudums, vēlme būt prom no visa apkārt notiekošā, cilvēks norobežojas savu iekšējo piedzīvojumu pasaulē.
Palikt vienatnē
Tā kā liela daļa šizofrēnijas simptomu mudina slimnieku norobežoties no apkārtējās vides un palikt vienatnē, šiem cilvēkiem nepieciešama palīdzība, lai panāktu pretējo, proti, iesaistīšanos apkārt notiekošajos procesos, kas mazina šizofrēnijai raksturīgos simptomus. Taču iekļaušanās sabiedrībā nav tik vienkārša, jo lielai daļai sabiedrības izveidojušies nepamatoti aizspriedumi par šīs slimības slimniekiem. Galvenā problēma šajā iekļaušanās procesā ir tā, ka abas puses, gan slimnieki, gan sabiedrība viena par otru domā sliktu. Sabiedrība nejūtas droši, jo domā, ka šizofrēnijas slimnieki ir bīstami un var viņus apdraudēt, un šā iemesla dēļ viņi nespēj iekļauties sabiedrībā.
Šajā situācijā vainojama arī sabiedrības, tajā skaitā slimnieku tuvinieku neizglītotība. Lielākoties apkārtējie un tuvinieki nezina, kā izturēties un kā palīdzēt šizofrēnijas slimniekiem. Psiholoģe Ilze Damberga stāsta, ka šie cilvēki ir daudz vieglāk ievainojami, tāpēc viņiem nepieciešama profesionāļu palīdzība, un, ja šāds cilvēks saskaras ar psiholoģiskām problēmām, pārdzīvojumiem, tas rada slimības saasinājumus. Psiholoģe arī atzīst, ka Latvijā par šizofrēnijas slimnieku tuviniekiem domā maz.
Aizbēgt no problēmas
Sociālantropoloģe Agita Lūse norāda, ka svarīgs ir iemesls, kāpēc cilvēks tiek izstumts no vides, kurā dzīvo. Bieži vien viss sākas ar konfliktu, gan ar tuviniekiem, gan pašam ar sevi. Rodas vēlme aizbēgt no problēmas, tāpēc tiek meklēta profesionāļu palīdzība, cerībā, kā tā visu atrisinās. Taču, kad cilvēks atgriežas iepriekšējā vidē, apkārtējie izolējas vēl vairāk, jo uzskata, ja cilvēks ir meklējis profesionāļu palīdzību un ārstējies, viņš ir traks.
Slimības saasinājumi visbiežāk sākas ziemā un rudenī, šajā laikā pastiprinās depresija un parasti ir nepieciešama profesionāļu palīdzība, cilvēks nonāk slimnīcā. Pēc iznākšanas no slimnīcas cilvēkam ir nepieciešams palīdzēt, nodrošināt spēju pielāgoties apkārtējai videi. Ar to arī nodarbojas biedrība Gaismas stars, rūpējoties par to, lai cilvēkiem vairs nebūtu jāatgriežas slimnīcā.
Tuvinieku loma
Taču ne jau visiem ir pieejama speciālistu palīdzība, jo aprūpes centru Latvijā ir ļoti maz. Un tieši šajā mirklī milzīga loma ir tuviniekiem un citiem apkārtējiem. Agita Lūse norāda, ka šiem cilvēkiem nepieciešama pavisam normāla attieksme, viņi vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret līdzīgiem, ar cieņu. Nepieciešama lietišķu attiecību dibināšana un komunikācija, lai neveidotos klusums starp slimnieku un sabiedrību, kas var novest atpakaļ pie simptomu saasināšanās.
Darbs ir viens no veidiem, kā palīdzēt šizofrēnijas slimniekiem atkal iekļauties sabiedrībā. Taču pastāv aizspriedums, ka šie cilvēki ir nevarīgi. Šis aizspiedums ir laužams, dodot viņiem darbu, kaut vai mazākas stundas dienā, tā ir iespēja attīstīties.
Veiksmīgs piemērs ir Vilnis G, kurš pats sevi sauc par psihiatrijas pakalpojumu lietotāju. Viņš ar atbalsta grupas palīdzību atrada darbu un jau piekto gadu strādā par kurjeru. Vilnim ir paveicies ar pretimnākošu darba devēju, jo viņš nezaudēja darbu pat tad, kad mēnesi pavadīja slēgta tipa iestādē. Vilnis stāsta, ka darbā ar šādiem slimniekiem nepieciešama liela pacietība un mīlestība. Viņš arī uzsver, ka ir svarīgi, lai vienmēr blakus būtu kāds, ar ko parunāt, jo pēc izrunāšanās parasti kļūst vieglāk.
.
