Mikroķirurgs Dr. med. Mārtiņš Kapickis ir Mikroķirurģijas centra vadītājs. Ap viņa vadīto uzņēmumu ir savērpies daudz kaislību apstākļos, kad veselības aprūpe cieš no naudas trūkuma, bet Mikroķirurģijas centram ir miljonu līgums ar valsti. Cik pamatots ir šāds līgums, un kas notiek veselības aprūpē, saruna ar Mārtiņu Kapicki.
– Veselības aprūpe sten par naudas trūkumu un draud salūzt. Kāds ir jūsu skatījums par veselības aprūpes finansējumu?
– Jā, ir runas, ka veselības aprūpes finansējums ir nepietiekams. Bet neviens arī nezina, cik patiesībā naudas vajag! Jo neviens nav izrēķinājis, cik maksā pamatpakalpojums veselības aprūpē. Latvijā slimnīcām tiek piešķirts finansējums, izejot no aprēķinātās «vidējās cenas» par pakalpojumu, bet, cik ir tā reālās izmaksas slimnīcai, neviens nerēķina. Mikroķirurģijas nozare, mūsu Mikroķirurģijas centrs, laikam ir vienīgā, kura, pieaicinot starptautisku auditorkompāniju, izrēķināja 2004. gadā līdz santīma precizitātei, cik maksā mūsu pakalpojumi, un ar tādām cenām mēs arī strādājam.
«Vidējās cenas» principam par konkrētas diagnozes ārstēšanu nav nekāda racionāla pamatojuma, un pat bez jebkāda uzbrauciena rēķinātājiem varu teikt, ka tas nedarbosies veselības aprūpē. Esmu kā ārsts strādājis divās valstīs, kur šāds princips ir ieviests, bet Latvijas gadījumā tas neder.
– Mikroķirurģijas centrs ir vienīgais uzņēmums veselības aprūpē, kurš strādā ar precīzu tāmi, cik kas maksā?
– Jā, tā ir. Tas prasīja veselu gadu darbu – simtiem tabulu un aprēķinu. Man žēl, ka citas asociācijas – Ķirurgu un Neiroķirurgu – šādus aprēķinus savā praksē neieviesa. Un tagad cieš, nesaņemot adekvātu finansējumu.
Runas par to, ka veselības aprūpē vajag tikai naudu grūst, ir ļoti dīvainas, jo kā gan var kaut kur grūst naudu, ja pat nezini, cik kas maksā? Tā ir tā nelaime.
Faktiski ir tā, ka valstij, ja tā apgalvo, ka tā var nosegt pakalpojumus veselības aprūpē, būtu jārēķinās ar trīsreiz lielāku budžetu.
– Jūsu Mikroķirurģijas centra ekskluzīvais finansējums – 4,5 miljonu budžets trīs gadu laikā – jau ir skaudības vērts un tādu arī izraisa. Kāpēc jums, lūk, pienākas samaksa atbilstoši pakalpojuma cenai, bet citiem – ne?
– Kopumā tas ir plašāks stāsts nekā tikai atskaite par konkrētā uzņēmuma budžetu.
90. gadu beigās un šā gadsimta sākumā mikroķirurģijas nozare atdalījās no valsts slimnīcas. Es toreiz kā ārsts, līdzīgi kā citi manā nozarē, saņēmu 90 latu un braukāju ar vecu žiguli, manai ģimenei ar bērniem nācās dzīvot no rokas mutē. Lielākā daļa plastisko ķirurgu šādos apstākļos aizgāja strādāt uz kosmētisko ķirurģiju, jo mūsu sertifikāti to atļauj. Faktiski slimnīcā palika vien toreiz tādi zaļi gurķi kā es un daži seniori. Pēc būtības – nozare gāja bojā. Daudzi taisījās doties uz ārzemēm. Tajā brīdī es jau biju nolicis eksāmenus, lai varētu praktizēt ASV rezidentūrā, bet dzīve pagriezās citādi – un valsts piekrita strādāt ar mikroķirurgiem par tādu samaksu, kas ļautu attīstīt nozari.
Kas attiecas uz mūsu 4,5 miljonu līgumu – tas ir publiski apskatāms, un visi publiskie reģistri arī parāda, vai mēs iedzīvojamies uz valsts rēķina. Tā nav – mūsu peļņa ir uz mūsu sniegto maksas pakalpojumu rēķina.
– Līgums ar valsti jums nākamgad beidzas. Esat rēķinājušies, ka tas varētu arī netikt pagarināts?
– Protams. Mēs neesam ar zobiem un nagiem ieķērušies līgumā ar valsti. Arī ministra kungam esam to apliecinājuši.
Mēģiniet saprast – līgums ir ļoti smags un paredz ļoti lielu atbildību. Man ir 43 gadi, un es vairs īpaši nealkstu dežurēt naktīs un augas dienas pavadīt slimnīcā. Bet līgums uzliek par pienākumu tā rīkoties. Piemēram, mēs piešujam norautu roku – tas taču nav tā – piešuvi, un tad viss, ej atpūsties, jo pacients uzreiz ir vesels. Tas ir maratons, kas ir dienu, nedēļu garumā. Un šādu pacientu ir desmitiem un pat simtiem. Mēs esam vienīgie, kas ir spējīgi sniegt šādu palīdzību, un esam gatavi to darīt. Mēs, Mikroķirurģijas centra ķirurgi, esam par savu naudu mācījušies ārzemēs un atveduši uz Latviju vismaz 30 jaunu tehnoloģiju, kas ļauj sekmīgi ārstēt pacientus.
Un es ceru, ka veselības aprūpes finansētāji to novērtē – Latvijā ārstēt motociklistu pēc avārijas ar norautiem nerviem no kakla skriemeļiem izmaksā trīs četrus tūkstošus eiro. Ārzemēs tas izmaksātu desmit, divdesmit reižu dārgāk. Vācijā, piemēram, tas izmaksātu 80–100 tūkstošus eiro. Vai valstij būtu izdevīgāk, ja šāds pakalpojums netiktu sniegts šeit, apmaksāt ārstēšanos ārzemēs? Skaidri redzams, ka ne. Savukārt atstāt pacientus bez palīdzības – atvainojiet, bet tas būtu Satversmes pārkāpums un klajā pretrunā ar Eiropas Savienības normām.
Visi skatās uz naudas cipariem, kas mums samaksāti, bet neviens negrib aplūkot to proporcionāli ieguvumam valstij.
– Jūs gribat teikt, ka valstij nemaz nav iespējas ar jums lauzt līgumu, jo citādi nebūs, kas veiks unikālas operācijas?
– Latvijā ir privāti praktizējoši ārsti, kuri ir apmācīti šajās medicīnas tehnoloģijās. Taču viņi šobrīd darbojas kosmētiskajā ķirurģijā un maksas medicīnā. Jā, ekskluzivitāte mūsu pakalpojumam piemīt un īsti vietā citu ārstu komandas tiešām nav. Bet ne jau mēs esam radījuši šo situāciju.
– Kas tad ir to radījis?
– Valsts politika. Izstāstīšu savu stāstu. Laikā, kad strādāju par 90 latiem, es uzrakstīju trīs vēstules: Ministru prezidentam, Valsts prezidentei Vairai VīķeiFreibergai, Sorosa fondam un Veselības ministrijai. Es vēstulēs norādīju, ka esmu gatavs braukt mācīties uz ārzemēm, apgūt specifiskas tehnoloģijas mikroķirurģijā, ko Latvijā nemāca, atbraukt atpakaļ un ieviest Latvijā. Visas pieminētās organizācijas man atbildēja... ar šo (rāda pigu.)
Un tad es un vēl mani tagadējie kolēģi Mikroķirurģijas centrā par savu naudu devāmies uz ārzemēm, es konkrēti uz ASV un Singapūru, lai apgūtu tādas tehnoloģijas ķirurģijā, kas ir unikālas šeit. Un apguvu, nevis lūrot pār plecu pie operāciju galda, bet reāli strādājot. Apguve izpaudās tādējādi – ka es strādāju, dežurēju slimnīcās pa naktīm, pa dienu gāju uz kursiem, lai varētu atvest tās tehnoloģijas uz mājām, uz Latviju. Tur ir ieguldīta liela nauda un personīgi resursi.
Man ir žēl, ka brīdī, kad atbraucām uz Latviju un sākām ieviest tehnoloģijas, saņemot par to atbilstošu samaksu, uz mums sāka rādīt ar pirkstiem.
– Jums ir viedoklis, kas ir jāmaina medicīnas izglītības sistēmā, lai būtu tādi ārsti rezidenti, kas apgūtu unikālas tehnoloģijas par valsts naudu?
– Domāju, ka mans viedoklis nebūs populārs. Piemēram, Singapūra katru ārstu rezidentu par valsts naudu sūta uz lielām, bagātām klīnikām pasaulē uz gadu, diviem, un tad viņiem, atgriežoties atpakaļ dzimtenē, ir jāstrādā universitātes slimnīcā.
Latvijas valsts saka, ka maksā par rezidentu apmācību, bet patiesībā jau rezidenti ar melnu muti strādā. Turklāt viņiem būtu alga jāmaksā, bet mums ir viss otrādi. Viņiem netiek samaksāts tik, cik viņi strādā.
– Recepte veselības aprūpes finansējuma sakārtošanai jums ir?
– Negribētu teikt, ka man ir recepte, bet zinu, ka ir pavisam bezjēdzīgi ieviest apmaksas modeli, nezinot un nerēķinot patiesās cenas un izmaksas. Arī maizes cenu taču nenosaka, tikai ražotājiem vienojoties savā starpā.
– Varbūt valsts baidās izrēķināt, cik maksā veselības aprūpes pakalpojumi?
– Pilnīgi pareizi! Valsts drausmīgi baidās no tā. Citu iemeslu nav, jo tad būs skaidrs, ka finansējums ir traģiski par mazu. Nu, kā var universitātes slimnīcas, Bērnu slimnīca iebraukt parādos?! Kā viņiem var pārmest, ka viņi par daudz ārstē akūtos pacientus?!
– Izklausās drausmīgi.
– Nē, drausmīgi ir, kad uz ielas cilvēku notriec mašīna. Šis ir vienkārši stulbi – mēģināt kaut ko nopirkt par pilnīgi neatbilstošu cenu.
– Attiecībā uz veselības aprūpi pēdējā laikā bieži dzirdēti izteicieni – krahs, sabrukums utt. Vai, jūsuprāt, tie atbilst patiesībai?
– Nē, jo medicīnā vēl ir ļoti daudz entuziastu.
– Viss turas uz ārstu un medicīnas personāla entuziasma – mums te kāds ir jāizārstē...
– Nē, nē, nejauciet emocijas ar entuziasmu. Ja parunāsiet ar ārstiem, lielākā daļa jums stāstīs, ka viņiem te viss ir līdz brošai. Ja jūs aiziesiet uz Gaiļezera uzņemšanas nodaļu divos naktī, jūs redzēsiet karalauka ainu, nevis stāstu par «ak, es gribu ar cilvēkmīlestību izārstēt visu pasauli». Realitāte ir tāda: ja mediķiem ļoti nepatiktu tas, ko viņi dara, tad viņi nestrādātu. Pagaidām svaru kauss vēl ir šajā pusē – es to daru, jo man ļoti patīk mana nozare, bet tas var pārsvērties arī uz otru pusi. Tikai – ienākumu līmenis ir svarīgs, bet pats par sevi arī neko neatrisina.
Es, beidzot savu fellowship ASV, varēju turpināt strādāt ar līgumu, kas naudas ziņā vismaz divreiz pārsniegtu manus ienākumus šeit. Savukārt pēc senior Fellowship beigšanas Kentuki pavalstī mikroķirurga alga ir desmit reižu lielāka. Taču ASV sistēma pret mediķiem izvirza tik daudz prasību – darba apjoma un intensitātes ziņā, juridisko saistību, arī finanšu saistību ziņā –, ka es nolēmu praksi tur vairs neturpināt. Nevajag iedomāties, ka tikai strādāšana par lielu naudu ārstam ir panaceja.
– Algas pielikums mediķiem varētu ko līdzēt, un veselības aprūpe negrūtu kopā?
– Nezinu, vai to vajag attiecināt uz visiem, bet jaunajiem ārstiem algas pielikums daudz ko atrisinātu. Viņi taču reāli brauc projām uz ārzemēm. Un ir reāli zuduši Latvijai, jo atpakaļ vairs neatgriezīsies. Viņiem nav Mikroķirurģijas centra, kur atgriezties.
Es neesmu politiķis un politikas veidotājs, bet esmu daudz ko redzējis veselības politikas veidošanā un gribu teikt, ka, turpinoties visam kā līdz šim, vienā mirklī medicīnā izveidosies vecuma «logs» – respektīvi, nebūs mediķu attiecīgā vecumā, kas var ārstēt. Tā ir reāla bīstamība.
Ja Latvijā nebūs, kas pārstāda sirdis vai piešuj rokas (Mikroķirurģijas centrs veic 3,5 tūkstošus operāciju gadā), traģiski, bet varbūt arī ne tik briesmīgi. Bet es lēšu, ka var būt situācija, kad vispār nebūs neviena, kas ārstē, un ne tikai ļoti smalkos un komplicētos gadījumos.
Jaunie ārsti šobrīd ir gatavi daudz ko pieciest, pēc sevis zinu. Es savulaik darvoju jumtus, lai varētu izdzīvot, strādājot medicīnā. Bet vienreiz jau var lūzt visi vadži, tāpēc domāju, ka algu palielināšana, vismaz jaunajiem ārstiem, varētu daudz ko atrisināt. Jā, kā jau teicu, veselības aprūpe turas Latvijā uz entuziasma. Un vēl – uz melnajiem maksājumiem. Tā ir summa, ko neviens nerēķina. Un man īsti neveras mute vaļā kādam kaut ko pārmest šajā jomā, jo, kad man bija 90 latu alga, es biju pateicīgs par katru latu, kuru man iedeva kopā ar šokolādīti un ziediem.
Šobrīd, kad esam privāta kompānija, tas ir mūsu ētikas kodeksa stūrakmens: nekādas naudas no pacientiem! Tas ir ieguvums mums – neviens neko nevar pārmest. Bet vai tas ir normāli, ka akadēmiskam personālam, slimnīcu nodaļu vadītājiem ir jādomā, kā piepelnīties, kā būt pateicīgam par kaut ko, kas nāk no malas?! Tas ir pazemojoši. Bet arī mūsu valstī ir pie varas cilvēki, kas saka: «Labu ārstu tauta pabaros.» Tas patiesībā ir Staļina teiciens. Staļina laikā medicīnai nogrieza finansējumu, pareizāk teikt, ārstiem algas gandrīz nemaksāja. Un šāda sistēma vēl šobrīd darbojas, piemēram, Armēnijā, kur valsts dod tikai iespēju ārstam strādāt slimnīcā, bet alga viņam pašam jānopelna no pacientu maksājumiem. Ir vēl citas valstis pasaulē, kur veselības aprūpe tā strādā. Vai tas ir nepareizi? Tā ir adekvāta sistēma attiecībā pret padarīto – jo tu esi labāks speciālists, jo labāki tavi ienākumi.
– Šobrīd gan būtu pamats domāt, ka pacienti paliek trūcīgāki.
– Tā īsti nav. Nu jau ir otrais gads, kad Mikroķirurģijas centram pieaug apgrozījums uz maksātspējīgo pacientu rēķina. Un tie nav tikai bagāti uzņēmēji. Turklāt jārēķinās, ka cenas jau mums nav briesmīgas – vidēji rokas operācija maksā ap 300 eiro. Rokas izmaksā lētāk par datoru.
Man gan jāsaka, ka, lai ko mēs arī stāstītu par sevi, nevienam neinteresē tas, cik mēs, Mikroķirurģijas centra ķirurgi, esam ieguldījuši savā izglītībā, cik unikālas operācijas spējam veikt. Lielākai sabiedrības daļai mēs esam fat cats – resnie kaķi, kuri saņem ļoti lielu algu. Lielākā daļa nespēj aptvert to, ko nozīmē operēt otru cilvēku! Tas nav nekāds parasts darbs. Tas, ka mēs nevaram gulēt pirms un neguļam pēc operācijām, mums ir nemitīgi paaugstināts stresa līmenis... un ja mūs vēl sāk čakarēt ierēdnis, kurš neko no tā nesaprot, tas ir liels pazemojums. Tas ir demotivējošāk, nekā var iedomāties.
– Ierēdņi ārstus čakarē?
– Jā. Ja medicīnas dokumentācijas aizpildīšana ārstam prasa vairāk laika nekā pati operācija, tad tas ir galīgi nepareizi. Tā ir reāla čakarēšana.
– Tātad ir kā anekdotē – «slimnīca ir tā vieta, kur uzmācīgi pacienti traucē ārstam strādāt ar dokumentiem»?
– Precīzi! Tā ir fotogrāfija tam, kas notiek. Viena darba diena nedēļā ārstam ir jāveltī papīru rakstīšanai. Tā ir sistēma, kur pacients ir padarīts par konveijera sastāvdaļu, bet katrs pacients tomēr tajā vēlas personīgu attieksmi. Bet tās lietas nav apvienojamas – vai nu mums ir algoritmiska medicīna, vai personificēta, kur katrs pacients tiek individuāli uztverts arī izmaksu ziņā. Tā ir medicīnas šizofrēnija.
– Ārstus padara par ierēdņiem?
– Jā. Ieliek kastītēs, nosaka robežas, liek sasniegt rezultātus, bieži vien neiespējamus. Ierēdņi nosaka, cik dienas gadā pacientu ar ķirurģisku vai psihisku patoloģiju drīkst paturēt slimnīcā. Tas taču ir pilnīgi nezinātniski! Diagnozi ielikt naudas rāmjos.
– Latvijas medicīna ir pasaules līmenī?
– Noteikti, to varu teikt nekautrējoties. Sistēma, birokrātija – tas ir kāds no pagājušiem gadsimtiem, bet pakalpojumu kvalitāte – piemēram, ortopēdijā, kardioķirurģijā, neiroķirurģijā – ir ļoti, ļoti augstā līmenī. Mikroķirurģijā vienīgais, ko nedarām – nepārstādām donoru sejas un rokas. Tehniski mēs to varam, bet finansiāli – nevaram atļauties. Un nav runa par ārsta honorāru, ir runa par pamatizmaksu segšanu. Mana doma ir, ka, medicīnu palaižot brīvlaišanā, kā tas savulaik notika ar zobārstniecību, kur kvalitāti nosaka konkurence, būtu labāk. Valstij savukārt būtu jāsaglabā rūpe pār sociāli neaizsargātām grupām un jānodrošina pareiza likumdošana apdrošināšanas biznesā.
