AS­TRO­LO­GA PA­DOMS: Par di­ētām, ba­do­ša­nos un ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da fi­lo­zo­fi­ju

«Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» sāk jaun­u rub­ri­ku, ku­rā pro­fe­si­onā­li as­tro­lo­gi stās­tīs par ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du, di­ētām, at­slo­dzes lai­kiem un ci­tām lie­tām, kas sais­tās ar or­ga­nis­ma uz­tu­rē­ša­nu for­mā, mie­sas un ga­ra har­mo­ni­ju.

Ar sa­vu pie­re­dzi un ie­tei­ku­miem pir­ma­jā rei­zē da­lās ser­ti­fi­cē­ta as­tro­lo­ģe, «Ho­ro­sko­pu pa­sau­les» va­dī­tā­ja Mā­ra Ošu­ro­ka, ku­ra daudz ko pār­bau­dī­ju­si, strā­dā­jot ne ti­kai ar klien­tiem, bet arī pa­ti ar se­vi.

«Zī­mī­gi, ka tie­ši pirms mū­su in­ter­vi­jas bi­ja at­nā­cis klients, kurš dau­dzus ga­dus cī­nī­jies ar sva­ra pro­blē­mu, kas bū­tis­ki ie­tek­mē­ju­si vi­ņa pri­vā­to dzī­vi, at­tie­cī­bas, ra­dī­ju­si kom­plek­sus. Vai­ru­mā ga­dī­ju­mu cil­vē­ku in­di­vi­du­āla­jās as­tro­lo­ģis­ka­jās kar­tēs par to ir no­rā­des, ta­ču šo­reiz to bi­ja vi­sai maz, un cē­lo­ņi bi­ja jā­mek­lē daudz dzi­ļāk. Tē­ma par sva­ra pro­blē­mām ir ap­jo­mī­ga un sa­rež­ģī­ta. Pa­ti dzī­vē es­mu ar to sa­skā­ru­sies,» sa­vu stās­tī­ju­mu sāk Mā­ra Ošu­ro­ka.

Kad cil­vēks cen­šas «uz­krāt re­zer­ves»

Es­mu dzi­mu­si Vēr­ša zo­di­aka zī­mē, un vi­sām Ze­mes sti­hi­jas zī­mēm (Vēr­ši, Me­žā­ži, Jau­na­vas – red.) ir ten­den­ce uz­krāt se­vī lie­ko. Jo vai­rāk strā­dā­ju ar klien­tiem, jo vai­rāk šī te­ori­ja ap­stip­ri­nās. Me­žā­žiem tas var­būt nav tik rak­stu­rī­gi, bet Jau­na­vām un Vēr­šiem no­teik­ti. Vēr­ši tur­klāt ir arī dzī­ves bau­dī­tā­ji, kur sa­vu lo­mu spē­lē šīs zo­di­aka zī­mes val­do­šā pla­nē­ta Ve­ne­ra. Vēr­šiem pa­tīk kaut ko garš­īgu ap­ēst vai ie­dzert. Jau­na­vas sa­vu­kārt as­tro­lo­ģi­jā ir sais­tī­tas ar ve­se­lī­bas tē­mu un daž­kārt ig­no­rē to, ka dzī­vē va­ja­dzē­tu ne ti­kai ie­vē­rot ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du, bet to po­pu­la­ri­zēt un, ie­spē­jams, strā­dāt ve­se­lī­bas vai skais­tum­kop­ša­nas jo­mā pro­fe­si­onā­li. Tā vie­tā vi­ņas no­dar­bo­jas ar grā­mat­ve­dī­bu vai ju­ris­pru­den­ci un tad ne­var sa­prast, no ku­rie­nes lie­kais svars. At­šķi­rī­bā no pā­rē­jām Ze­mes sti­hi­jas zī­mes ir arī kon­ser­va­tī­vā­kas un to pār­stāv­jiem ir grū­tāk dzī­vē kaut ko mai­nīt. Ta­ču ti­kai pēc tā dē­vē­tās Sau­les zī­mes vien se­ci­nā­ju­mus iz­da­rīt ne­var, ir jā­redz cil­vē­ka as­tro­lo­ģis­kā kar­te ko­pu­mā – ku­ras sti­hi­jas ie­tek­me ir spē­cī­gā­ka un kā­das ir ci­tas kom­bi­nā­ci­jas.

Da­rīt to, kas dzī­vē jā­da­ra

Kā­pēc es pa­ti pie­vēr­sos sva­ra un ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da tē­mai? Ap 30 ga­diem cil­vē­ka dzī­vē ir sva­rīgs laiks, jo dar­bo­jas Sa­tur­na cikls, or­ga­nis­mā uz­krā­jas ne­iz­man­to­tās re­zer­ves, var ie­stā­ties trīs­des­mit­gad­nie­ku krī­ze. Un var būt tā, ka svars sāk pie­augt te­ju vai ne pa mi­nū­tēm, bet se­kun­dēm, un tam vi­sam nav ne­kā­da lo­ģis­ka iz­skaid­ro­ju­ma. Tā no­ti­ka arī ar ma­ni. Me­di­ķi pē­tī­ja, iz­mek­lē­ja un ne­va­rē­ja no­teikt cē­lo­ņus. Vie­nī­gais se­ci­nā­jums bi­ja, ka ir pie­sār­ņo­tas ak­nas. Tad es sā­ku šo pro­blē­mu ri­si­nāt, jo ru­na jau vairs ne­bi­ja par iz­ska­tu, bet par ve­se­lī­bu un kom­plek­siem, kas ro­das. Un te nav ru­na arī par his­tē­ri­ju, kas kā­dam var­būt var ras­ties piec­u lie­ku ki­lo­gra­mu dēļ. Sā­ku ar­vien vai­rāk in­te­re­sē­ties par or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nu, ko jau ie­priekš bi­ju mā­cī­ju­sies. Kad cil­vēks iz­iet cau­ri kā­diem pār­bau­dī­ju­miem, viņš spēj no­dot ne­pie­cie­ša­mo in­for­mā­ci­ju arī ci­tiem cil­vē­kiem, tā bi­ja arī ar ma­ni.

Ir skaidrs, ka lie­kā ener­ģi­ja cil­vē­kos uz­krā­jas, un, pirms dot pa­do­mus, ku­rā Mē­ness die­nā ko da­rīt, ir jā­sap­rot, vai cil­vēks dzī­vē da­ra to, kas vi­ņam bū­tu jā­da­ra. Sva­ra pie­au­gums var sais­tī­ties ar psiho­lo­ģis­kām pro­blē­mām. Ja cil­vē­kam, kā tau­tā sa­ka, uz­aug bie­za āda, tad pie­aug arī svars. Tas ir kā aiz­sar­dzī­bas slā­nis pret ap­kār­tē­jo pa­sau­li un ne­gā­ci­jām. Ša­jā ga­dī­ju­mā lie­kais svars ne­sa­gla­bā­jas uz vi­su dzī­vi un mēs to va­ram ri­si­nāt.

Tā­tad var teikt, ka sva­ra pie­au­gu­mam ir vai­rā­ki ie­mes­li – at­tie­cī­gas no­rā­des un ten­den­ces at­bil­sto­ši ho­ro­sko­pam, dzī­ves pe­ri­ods ap 30 ga­du ve­cu­mu un psiho­lo­ģis­ki mo­tī­vi. Bet pats gal­ve­nais – ne­iz­man­to­tā ener­ģi­ja un re­zer­ves. Ja cil­vēks ne­strā­dā at­bil­sto­šā pro­fe­si­jā, viņš ne­var iz­man­tot sa­vu po­ten­ci­ālu.

Sva­ra un di­ētu tē­ma pa­ras­ti ak­tu­ali­zē­jas pa­va­sa­rī un va­sa­rā, bet tas at­kal jā­ska­ta in­di­vi­du­āli. Es, pie­mē­ram, es­mu arī pe­da­gogs un sa­vā sko­lā mā­cu jaun­os as­tro­lo­gus, tā­dē­jā­di zie­mā iz­man­to­ju sa­vu po­ten­ci­ālu vai­rāk, la­su lek­ci­jas, kon­sul­tē­ju klien­tus, va­du pa­sā­ku­mus, un svars ma­zi­nās. Kad pie­nāk va­sa­ra, lek­ci­ju nav, un svars maz­liet pie­aug. Kā­dam ci­tam ir at­šķi­rīgs ritms un sva­ra iz­mai­ņas no­tiek ci­tā­di. Es­mu šo as­pek­tu pē­tī­ju­si, un tie­šām tam ir lie­la no­zī­me. At­ka­rī­bā no no­slo­dzes kā­du piec­u ki­lo­gra­mu ro­be­žās svars dau­dziem mai­nās ļo­ti bie­ži. Un, ja cil­vēks vis­pār ne­no­dar­bo­jas ar pie­mē­ro­tām un at­bil­sto­šām lie­tām, tad sva­ra pro­blē­ma būs gan­drīz vien­mēr. Te nav ru­na par «sē­do­šu dar­bu». Nav sva­rī­gi, ka cil­vēks sēž, bet gan tas, ko viņš sē­žot da­ra, ar ko viņš no­dar­bo­jas. Kā jau pa­ras­ti, «viss ir cil­vē­ka gal­vā». Ne­var vi­sus ie­likt vie­nā stan­dar­tā, un nav di­ētas, kas der pil­nī­gi vi­siem.

Pa­tie­sī­bā sen es­mu sa­pra­tu­si, ka di­ēta ne­ko ne­at­ri­si­nās. Ja nu vie­nī­gi tās ir sī­kas pro­blē­mas, kad, pie­mē­ram, jā­tiek iek­šā klei­tā. Bet ne ci­tā­di. Tā­pat arī – ja ir pie­sār­ņo­tas ak­nas vai nie­res, tad to ne­var at­ri­si­nāt ar ke­fī­ru, ba­nā­niem vai skrie­ša­nu pa me­žu. Es­mu pa­ti tam vi­sam gā­ju­si cau­ri, sa­vu­laik bez­maz vai ne­gā­ju ār­ā no spor­ta zā­les.

Kā at­tī­rīt or­ga­nis­mu

Pret sva­ra pro­blē­mām pa­līdz or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­na, ko var mē­ģi­nāt veikt ar di­ētām, su­lu kū­rēm vai ba­do­ša­nos. Ti­kai jā­sap­rot, ka ba­do­ša­nās un di­ēta ir di­vas at­šķi­rī­gas lie­tas. Daž­kārt ar di­ētām var pa­nākt tie­ši pre­tē­jo, past­āv tā dē­vē­tais «yo-yo» efekts. Cil­vēks vi­su lai­ku ir ba­dā un grib ēst, un nav sva­rī­gi, ka tā var­būt ir di­ēta, kad jā­ēd ik pēc di­vām stun­dām – vie­nā rei­zē rī­si, ot­rā jo­gurts un tā tā­lāk. Kuņ­ģis strā­dā vi­su lai­ku, un ie­spē­jams pat pre­tējs pro­cess. Or­ga­nis­mam ir paš­aiz­sar­dzī­ba, un tas cen­šas uz­krāt re­zer­ves. Ne­re­ti pēc di­ētas ie­tu­rē­ša­nas svars diez­gan ātr­i at­grie­žas, jo iek­šē­jie or­gā­ni jau nav at­tī­rī­ti.

Or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­na ar ba­do­ša­nos ir liet­de­rī­gā­ka, tās lai­kā kuņ­ģis it kā «aiz­mieg», un to var veikt arī cil­vē­ki, kam ir kā­das kuņ­ģa pro­blē­mas. Ba­do­ša­nās lai­kā at­tī­rās iek­šē­jie or­gā­ni – nie­res, ak­nas u.c. Ta­ču tas jā­da­ra pa­rei­zi, kon­sul­tē­jo­ties ar spe­ci­ālis­tu. Ir jā­zi­na, kā to da­rīt, lai ne­ras­tos pro­blē­mas. Ba­do­ša­nās pro­cess nav vie­na die­na, kad cil­vēks dzer ti­kai ūde­ni. Pro­cess ilgst vis­maz 20 die­nas, bet vē­la­mais il­gums ir 30 die­nas. Es­mu vei­ku­si ba­do­ša­nās kū­res, mak­si­mā­lais il­gums 42 die­nas.

Ta­ču var ie­tu­rēt arī vien­kār­ši at­slo­dzi vai di­ētu, un pro­ce­sa uz­sāk­ša­nai vis­pie­mē­ro­tā­kā ir 11. vai 27. Mē­ness die­na vai tad, kad Mē­ness at­ro­das Vēr­ša, Jau­na­vas vai Sva­ru zī­mē, dil­sto­šā fā­zē. Ja cil­vēks rei­zi mē­ne­sī vē­las ie­vē­rot at­slo­dzi, tad vē­lams iz­vē­lē­ties kā­du no ie­priekš mi­nē­ta­jām Mē­ness die­nām, bet vis­la­bāk, ja var at­rast lai­ku, kad sa­krīt vai­rā­ki no mi­nē­ta­jiem fak­to­riem. Ne­va­ja­dzē­tu di­ētu sākt pē­dē­jā dil­sto­ša Mē­ness fā­zes die­nā, jo tad jau tū­līt ie­stā­jas jauns Mē­ness un viss at­nāk at­pa­kaļ. Ja ir vēl­me ie­plā­not vai­rā­kas at­slo­dzes die­nas, tad to var da­rīt maz­liet pēc pil­nās Mē­ness fā­zes, sā­kot no 16. Mē­ness die­nas. Vie­nu at­slo­dzes die­nu cil­vēks īpa­ši ne­iz­ju­tīs, bet ap tre­šo die­nu var sākt sā­pēt gal­va, var būt slik­ta dū­ša. Un tad cil­vē­ki sa­ka: «To ne­va­jag da­rīt!» Kā­pēc tā no­tiek? Jo cil­vē­ki to da­ra ne­pa­rei­zi. Tre­ša­jā die­nā or­ga­nis­ma sār­ņi, šla­kas ra­da paš­sa­in­dē­ša­nos, var ras­ties arī bai­ļu sa­jū­ta. Tā­pēc pirms tam or­ga­nisms jā­at­tī­ra un pa­rei­zi jā­sa­ga­ta­vo­jas, bet vēl­reiz uz­sve­ru, ka tad jā­kon­sul­tē­jas ar spe­ci­ālis­tu, paš­iem eks­pe­ri­men­tēt ne­va­jag.

Ze­mes sti­hi­jas zī­mēm ie­sa­ku ne­lie­tot uz­tu­rā tā­du pār­ti­ku, kas or­ga­nis­mā il­gi sa­da­lās vai ra­da vē­de­ra uz­pū­ša­nos. Vē­lams ēdie­nam likt klāt kli­jas, sēk­li­ņas, kas pa­līdz vi­su iz­va­dīt no or­ga­nis­ma. Cil­vē­kiem va­ja­dzē­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk uz­tu­rā lie­tot sā­li, un vēl jo vai­rāk kom­bi­nā­ci­jā ar ūde­ni. Past­āv uz­skats, ka die­nā jā­iz­dzer di­vi lit­ri ūdens. Ma­na pie­re­dze rā­da, ka šis uz­skats «ne­strā­dā», past­āv in­di­vi­du­ālie fak­to­ri. Šķid­rums var ne­iz­da­lī­ties, un ro­das pro­blē­mas. Ne­pie­cie­ša­ma in­di­vi­du­āla pie­eja. Sa­vu­laik vei­cu eks­pe­ri­men­tu, dze­rot ūde­ni ap­mē­ram pus­ga­du, un sā­ku uz­blīst. Tri­ju mē­ne­šu lai­kā, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties, kļu­vu kā uz­pūsts ba­lons. Kad bei­dzu dzert tik daudz ūdens, ļo­ti ātr­i pa­zau­dē­ju ap­mē­ram sep­ti­ņus ki­lo­gra­mus sva­ra. Tā ka – viss ir in­di­vi­du­āli.

Pa­tie­sī­bā šī tē­ma, par ko mēs šo­dien ru­nā­jam, ir ļo­ti sli­de­na. Ie­spē­jams, būs daudz «par» un daudz «pret» vie­dok­ļu. Es iz­stās­tī­ju sa­vu pie­re­dzi un to, ar ko es­mu sa­skā­ru­sies, kon­sul­tē­jot klien­tus un sa­skar­smē ar sa­viem stu­den­tiem.

 P.S. Tē­mu par ve­se­lī­gu dzī­ves­vei­du tur­pi­nā­sim arī nā­ka­ma­jos žur­nā­la «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» nu­mu­ros. Būs da­žā­das pie­re­dzes, vie­dok­ļi un ie­tei­ku­mi.