\\Sports
Atpakaļ pagātnē
 
©basket.lv

Pirms pāris dienām Ventspils basketbolisti laistījās ar Latvijas Basketbola Līgas čempionu šampanieti un, iespējams, pat nenojauta, ka šī uzvara komandai ir ļoti vēsturiska. Ne tāpēc, ka izcīnīts desmitais tituls, bet ļoti iespējams, ka šie bija pēdējie svētki LBL vēsturē.

Cik interesants vai garlaicīgs bija aizvadītais turnīrs, to katrs var izvērtēt apskatot pieejamos spēļu protokolus un arī foto liecības. It īpaši Rīgas spēļu, kurās pusotra minūtes laikā bez kalkulatoru palīdzības varēja saskaitīt vientuļos tukšajās tribīnēs snauduļojošos skatītājus. Lai cik daudz (vai maz) skatītāji apmeklē vietējo basketbolu, lai kādi laiki bijuši līgai, tomēr savi 27 pavasari ir nolauzti un tā vienā vārdā sakot ir VĒSTURE. Tā ir ne tikai vēsture, bet, ja labi parok un piedomā, tad arī tradīcija. Arī vērtība un šīs lietas bieži tiek piesauktas reizēs, kad kāds vaimanātājs ver vaļā muti uz bliež pa melnajiem taustiņiem - pie mums jau nekā nav, tā Latvija ir nolaista uz grunti, viss ir slikti u.t.t. Ja netikšot cienītas tradīcijas, netiks aizmirsta pagātne, nekas masveida viss ir slikti turpināsies līdz kapa malai.

Lietuviešu čempionāts LBL līgai ir priekšā savus simts gaismas gadus un lietuvieši nodzīvojušies tiktāl, ka nākamsezon klubiem tiks noteikts minimālais obligātais budžets.

Nezinu, kā futbols izskatījās Anglijā, kad tam bija vien pārdesmit gadu, taču šodien, kad premjerlīga ir pieejama katram namsaimniekam, to vien dzirdam un lasām, ka šajā valstī ir spēcīgas futbola tradīcijas un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Anglijā līdzjušanas kultūra tiek mantota paaudžu paaudzēs un tribīnēs mēs redzam to ko redzam. Droši vien to pašu var teikt par citiem sporta veidiem daudzās Eiropas un pasaules valstīs un, visticamāk, ka tur, pie viņiem, pašos pirmssākumos bija līdzīgi. Kaut kur misējās, pagāja laiks, kamēr cilvēks pierada pie kaut kā jauna u.t.t.

Kas Latvijā ir LBL? Tā ir Latvijas Basketbola Līga, kura tika izveidota 1992. gadā un pastāv līdz pat šai dienai un ir sakrājusi turpat trīs gadu desmitus ilgu vēsturi. Jaunākā paaudze visticamāk neatceras, ka deviņdesmito gadu sākumā lietuvieši un mūsu pasākumu skatījās ar atvērtu muti un gadu pēc mums nodibināja ko līdzīgu savā gaumē. Tātad, Latvijas bija pirmā un kur, basketbolā. Bijām fiksāki par leišiem, kur basketbols ir kā reliģija. Kā ir šodien, par to labāk skaļi nerunāt. Lietuviešu čempionāts LBL līgai ir priekšā savus simts gaismas gadus un lietuvieši nodzīvojušies tiktāl, ka nākamsezon klubiem tiks noteikts minimālais obligātais budžets.

Iedziļināties sīkākos salīdzinājumos nav vērts. Arī lietuviešiem bijuši gaišāki un tumšāki laiki vietējā basketbolā un bija laiki, kad izeja tika meklēta brāļojoties ar tuvākajiem kaimiņiem latviešiem, arī ar igauņiem. Kādreiz bija nopietna Baltijas Basketbola Līga, arī šodien tā ir, taču kļuvusi par desmitās, ja ne pat pēdējās šķiras turnīru un, visticamāk, jau šovasar piedzīvos savu loģisko izvadīšanu pa skuju taku. Leišiem par šo bēru ceremoniju maza bēda. Viņiem pašiem ir savs čempionāts un ļoti pieklājīga līmeņa čempionāts. Ļoti iespējams, ka leiši tos gadus, kad Baltijas basketbols atradās uz vienas takas, prata izmantot šo laiku un sakārtoja savu saimniecību līdz esošajam līmenim. Arī aiziešana no krievu čempionāta veicinājusi iekšējo resursu piesaistīšanu savam, nevis svešam basketbolam, bet kas notiek Latvijā (arī Igaunijā)?

Tā vietā, lai koptu labi iekopto druvu, lai attīstītu 27 gadus krātās vērtības, lai koptu šajā laikā izveidojušās tradīcijās, Latvijā funkcionāri gatavi sēsties buldozerā un iznīcināt visu, kas bijis un vēl ir.

Abas uz Lietuvas fona izskatās pēc bārenītes un kopā mirkstot asarās, meklē bezizeju uzlabot savus basketbola ķiteļus. Kad aizsākās runas par iespējamo Latvijas un Igaunijas apvienoto čempionātu precīzu datumu nenosauks neviens, taču šobrīd tiek strādāts tieši pie šāda projekta un, ļoti iespējams, tas tiks palaists dzīvē jau nākamajā sezonā. Kā būs, vai būs, kas būs, līdz jūnija beigām vajadzētu tikt skaidrībā, taču jau šodien varam mest bumbas basketbola savienības virzienā un teikt, ka tā ir atgriešanās pagātnē un ātrām beigām pēc kurām atkal viss būs jābūvē no jauna. Pirms padsmit gadiem kā nākotnes modelis skatītājiem tika iebarots apvienotais Baltijas čempionāts (arī leiši tur piedalījās) ar pavasara kaujām vietējos čempionātos. Līdzīga ideja tiek gremota arī šobrīd, tikai krietni šaurākā frontes līnijā. Jau bez lietuviešiem, kuri pašu spēkiem sakārtojuši savu saimniecību.

Tā vietā, lai koptu labi iekopto druvu, lai attīstītu 27 gadus krātās vērtības, lai koptu šajā laikā izveidojušās tradīcijās, Latvijā funkcionāri gatavi sēsties buldozerā un iznīcināt visu, kas bijis un vēl ir. Ne labākajā izskatā, taču savas vērtības. Ja basketbola saimnieki neprot iesaiņot savu preci un to pārdot, tad tā vairs nav paša basketbola vaina. Tā ir nolaidība, analfabētisms un neprasme strādāt esošajos apstākļos. Un šie paši cilvēki, kuri gatavi iznīcināt savas vērtības, gaišo un saulaino nākotni nolēmuši celt plašākās druvās klāt pieķerot igauņus. Būtībā, pāris gadus paspēlēsimies ar igauņiem vienā smilšu kastē un sapratīsim, ka nekur nav tik labi kā savās mājās. Tikai, kā savulaik teica kāds no oligarhiem, vispirms savā sētā izravējam nātres un tad mācīsim dzīvot citus.