Šodien pirms pārbaudes spēles ar Šveices izlasi, Latvijas hokeja federācija iemūžinās leģendārā vārtsarga Artūra Irbes numuru un turpmāk izlasē neviens vairs nespēlēs ar pirmo numuru. Latviešu “mūris” izlases kreklā aizvadīja 64 spēles un, lai arī to skaits nav īpaši liels, viņa mantojums nākamajām paaudzēm ir unikāls.
Sveiciens Migliniekam un Vētram. Kā jau nepareizajā iekārtā dzimušajam, arī Artūram Irbem pirmo profesionālā hokejista gadi pagāja zem sarkanā karoga un neilgajā laika posmā šo to arī paspēja sastrādāt. Protams, PSRS izlases kreklā, jo Latvijas tobrīd tikai posās neatkarības atgūšanai. Starptautiskajā apritē Irbe sevi pieteica 1985. gadā, kad kļuva par U18 pasaules čempionāta sudraba medaļnieku un tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu. Pēc četriem gadiem jau pirmais pieaugušo čempionāta zelts, bet 1990. gadā blakus zeltam arī čempionāta labākā vārtsarga gods. Tobrīd Irbe noteikti bija viens no labākajiem vārtsargiem pasaulē, arī PSRS izlase pasūtīja mūziku hokeja laukumos. Kad PSRS izira, bija tāds veidojums kā NVS un ar šo abreviatūru bijusī Padomju Savienības hokeja izlase aizbrauca uz 1992. gada olimpiskajām spēlēm.
Tolaik neviens nešaubījās, ka zelts tiks krieviem (tā arī notika) un šajā izlasē bija jāspēlē arī Irbem. Latvietim Irbem, kurš arī toreiz neslēpa savu latvietību, kuram, tāpat kā jebkuram sportistam, dzīves lielākais mērķis bija spēlēt olimpiādē. Deviņdesmito gadu sākumā jau kā savas valsts izlases sastāvā. Arī par olimpiskajiem čempioniem vēlas kļūt ikviens sportists un šī bija pirmā un vienlaikus arī pēdējā reālā iespēja Irbem kļūt par olimpisko čempionu, bet Irbe no šī sapņa īstenošanas atteicās par labu savai sirdsapziņai. Kad NVS tikai posās uz spēlēm, Latvija jau bija brīva, taču Maskava tik un tā aicināja Irbi uz izlasi, bet Artūrs pateica kategorisku NĒ!
Tas bija laiks, kad daudzi nonāca izvēles priekšā. Arī basketbolisti Igors Miglinieks un Gundars Vētra. Arī viņi gribēja spēlēt olimpiādē (toreiz ziemas un vasaras spēles notika vienā gadā), arī viņi gribēja kļūt par olimpiskajiem čempioniem. Krieviem (NVS) basketbolā neviens nesolīja zeltu un to arī nedabūja. Pat medaļas nē! Tā nu šie divi “latvieši” toreiz nodeva ideālus, jo arī Latvijas basketbola izlase cīnījās par 1992. gada olimpiādi. Irbem tajā gadā šādas iespējas spēlēt Latvijas izlasē nebija, bet Migliniekam un Vētram bija.
Kopš 1992. gada Irbe līdzjutēju acīs ir kļuvis par ideālu simbolu, bet abi basketbolisti par Latvijas izlases nodevējiem. Irbe savu olimpisko sapni piepildīja vēlāk un kopā ar Latvijas izlasi. Irbem ir tīra sirdsapziņa un īstenotais sapnis, Migliniekam un Vētram ir piepildīts olimpiskais sapnis, bet ar sirdsapziņu lai paši cīnās.
Olimpiskais sapnis. Pirmā iespēja nokļūt olimpiskajā vidē Irbem un visam Latvijas hokejam radās jau 1993. gadā. Toreiz Šēfildā notika olimpiskais kvalifikācijas turnīrs par tiesībām spēlēt 1994. gada olimpiskajās spēlēs. Latvija jau bija izskrējusi cauri pasaules čempionāta C grupai un bija šī kvalifikācijas turnīra favorīte. Līdz brīdim, kad IIHF gaiteņos lietas sāka kārtot vēl viena neatkarību ieguvusi valsts - Slovākija! Slovāki, atšķirībā no Latvijas, nespēlēja C grupas čempionātā, viņi uzreiz ieleca olimpiskajā vilcienā (kvalifikācijas turnīrā).
Pēc visiem likumiem slovākiem Šēfildā nebija jābūt, bet bija un tieši slovāki bija tie, kuri pielika kāju priekšā Latvijas izlasei. Ar visu “mūri” vārtos. Pats par sevi saprotams, ka jau toreiz Irbe tika uzskatīts teju par visa Latvijas hokeja glābēju, ka bez viņa pasaules hokeja sauli mums neredzēt. Togad neieraudzījām... Ar Irbi vārtos kvalifikāciju iesākām ar 6:2 pret Poliju un 8:4 pret Lielbritāniju.
Turpinājumā, arī ar Irbi vārtos, bija 1:7 pret Slovākiju un pirmais olimpiskais sapnis izsapņots. Protams, toreiz pēc šī zaudējuma daudz tika smiets par no Ziemeļamerikas atbraukušo glābēju Irbi, taču pat šāds zaudējums nesaburzīja “mūra” latvisko fraķīti!
No kā nobijās baltkrievi? Olimpiskajā priekšnamā Irbe jau bija iekāpis, tagad atlika atvērt citas durvis - durvis uz pasaules čempionāta augstāko grupu. Pirmie divi mēģinājumi izskriet cauri B grupai beidzās nesekmīgi. Bez Irbes klātbūtnes, jo tolaik (1994. un 1995. gadā) viņš kopā ar Sanhosē “Sharks” cīnījās par prestižāko hokeja trofeju Stenlija kausu. 1996. gadā šo cīņu nebija, taču tik un tā viņš nevarēja būt kopā ar izlasi kopš B grupas čempionāta pirmās dienas. Toreiz čempionāts notika Eindhovenā... Latvijā hokeja federācijas funkcionāri nepārtraukti bija informēti par Irbes iespējamo pievienošanos izlasei, zināja, ka viņš būs Eindhovenā, taču īsti nemācēja pateikt kad.
Vēl bez Irbes Eindhovenā tika ielikti pirmie pamati ceļā uz A grupu. Vispirms ar 6:5 tiek uzvarēti briti, tad ar 6:1 Japāna, pēc tam ar 5:3 Dānija, taču šīs komandas Latvijas izlasei tobrīd nebija nopietnas pretinieces. Ar vai bez Irbes vārtos, viss viens. Konkurenti par vienīgo ceļazīmi uz eliti bija citi. Latvijas izlases trim uzvarām viscītīgāk līdzi sekoja baltkrievi un laiku pa laiku neslēpa savu prieku par to, ka it kā solītais Irbe kā nav atbraucis tā nav.
Viņiem nebija pat nojausmas, ka Irbe tuvojas Eindhovenai un, kad spēles dienā hallē redzēja ienākam samiegojušos, tikko kā no ceļa ieradušos Irbi, baltkrievu sejas krāsa no viegli iesārtām nomainījās uz koši bālu. Būtībā, ar Irbes ierašanos Baltkrievijas hokejistu emocionālais pacēlums nolaidās uz pussešiem.
Īsi un konkrēti - Latvija baltkrievus uzvarēja ar 4:1 un iecirta kāju durvīs uz A grupa. Vēl gan palika viens nenokautais pūķis - Šveice! Spēle, kuras fragmenti joprojām klejo kaut kur plašajos tīmekļa laukos, kuras nozīmi visā Latvijas hokejā atceramies katru pavasari līdz pat šai dienai! Šī spēle līdzjutēju prātos vairāk turas dēļ Znaroka iestumtās ripas šveiciešu vārtos, kura tad arī atvēra durvis uz eliti līdz galam. Bet, toreiz Latvijas izlases vārtus sargāja neviens cits, kā Irbe un vienīgo ripu viņa vārtos iemānīja kāds Patriks Fišers, kurš šodien ir Šveices izlases galvenais treneris.
Pēterburgas murgi. Iekļūstot elitē, Latvijas izlase pirmajos gados paspēja gan pārsteigt pasauli, gan uz laiku izlidot no A grupas, paspēja izsapņot vēl vienu olimpisko sapni, līdz Latvijas izlase sarīkoja svētkus paši sev un visai valstij. Mums svētkus, bet Krievijai “tādus murgus Pēterburga nebija redzējusi kopš 1917. gada”. Tas bija 2000. gadā pasaules čempionātā Pēterburgā. Būtībā, vienīgais, kas par šo čempionātu ir jāzina, ir jāatceras 5. maijs. Tā bija spēle pret Krieviju un to uzvarējām ar 3:2! Tā bija visas Latvijas lielā spēlē, tā bija Artūra Irbes LIELĀ spēle un LIELĀ uzvara.
- Pateikšu piecus vārdus. Šajā saulē dzīvoju 33 gadus un visus šos 33 gadus esmu dzīvojis vienai šādai spēlei, vienai šādai uzvarai. Par vienu šādu uzvaru esmu gatavs atdod pusi savas dzīves. Man liekas, ka esmu visu pateicis un te vairs nav ko piebilst!
Ar Latvijas karogu rokās! Olimpiskais sapnis Irbem tomēr piepildījās. Varbūt ar rūgtuma piegaršu, taču piepildījās. Tas notika 2002. gadā Soltleiksitijā, kad Latvijas izlase ar trešo piegājienu tika uz olimpiādi. Tolaik vēl nebija tā draudzība starp IIHF un NHL, kā vēlākajos gados, un ne katrs, kurš tobrīd spēlēja NHL varēja izrauties kaut uz vienu olimpisko maču. Kāds varēja izrauties, kādam to neļāva darīt, taču Irbe to izdarīja. Tas nekas, ka bija domstarpības ar NHL komisāru Betmenu, bet, kas ir Betmens un Irbes sapnis? Tās ir divas dažādas lietas un ir reizes, kad sapņa īstenošanas vārdā jāriskē kaut ko upurēt. Irbe riskēja un izrāvās uz Soltleiku. Izrāvās uz pašu svarīgāko spēli, uz spēli pret Vāciju. Tobrīd jau bijām uzvarējuši austriešus (4:2), spēlējuši 6:6 ar slovākiem un Vācijai bija jābūt nākamajam upurim ceļā uz augšu pa olimpiskajām kāpnēm. Ja Irbe ir vārtos, ja pavisam nesen vācieši pasaules čempionātos bija slānīti ar 8:0 un 5:0, tad arī tagad jābūt kam līdzīgam. Nebija. Bija 1:4 un Kurts Lindstrēms uz turnīra pēdējo spēli pret Ukrainu (9:2) nevēlējās liktu Irbi vārtos, lai paliekot kā otrais. Tas bija trieciens pa Irbes pašapziņu un viņš šādai lomai nepiekrita spēli noskatoties no skatītāju vietām.
Olimpiskais sapnis turpinājās pēc četriem gadiem Turīnā! Būtībā, 2006. gada spēlēs Irbe saņēma to, kas ne katram dzīvē lemts notikt. Pats par sevi saprotams, ka Irbe bija Latvijas izlases pirmais vārtsargs, pats par sevi saprotams, ka pie spēlēšanas olimpiskajā Turīnā tika visi, kuri bija sastāvā, taču tikai vienam cilvēkam spēļu atklāšanas ceremonijā tiek uzticēts savas valsts karogs. Turīnā atklāšanā Latvijas delegācija stadionā iesoļoja aiz Artūra Irbes. Aiz karognesēja Irbes! Sapnis bija piepildījies par visiem 1000% un, ja Irbes rokās ir Latvijas karogs, tad zaudējumi hokeja laukumā vairs nav tik būtiski!
