Ultramaratoniste Alma ir izcils piemērs, kā paveikt šķietami neiespējamo. 260 kilometru skrējiens Brazīlijas džungļos un 170 kilometri ap Monblānu – tikai drosmīgie uzdrošinās ļauties piedzīvojumiem, kas pirmajā brīdī šķiet nepaveicami. “Drosme mani izaicina, svarīgi nevis vienkārši paļauties uz veiksmi, bet strādāt, lai tuvinātos savam mērķim,” saka Alma. Sportiste ir pārliecināta, ka, ievērojot viņas padomus, ikviens var iemīlēt skriešanu un sasniegt labus rezultātus.
Kāda ir panākumu atslēga ceļā uz Latvijā izturīgākās skrējējas titulu? Sportiste stāsta, ka bez drosmes ļauties avantūrām, kas ļauj sasniegt lielākus un mazākus mērķus, apkārtējo cilvēku atbalsts un iekšējā motivācija, kas, kā viņa pati saka, no malas nav nemaz redzama, ir sastāvdaļas, bez kurām ceļš uz panākumiem nav iedomājams. “Jau kopš vidusskolas, kad iesāku skriet, iedvesmojoties no mammas māsas, darīju to sev. Piedalīšanās ultramaratonā sākotnēji nebija mans mērķis - godīgi sakot, pat neiedomājos, ka tas ir sasniedzams, taču mans ceļš palēnām līdz tam aizveda. Sāku ar pusmaratonu, tad maratonu, tad 55 km skrējienu Siguldā, kur ieguvu kvalifikācijas punktu skrējienam apkārt Monblānam. Tajā brīdī nostrādāja mans avantūristes gars un apņēmība, kas lika mēģināt, uzdrīkstēties, un maisam gals bija vaļā. Drosmīgajiem pieder pasaule,” smaida Alma.
Iesāc pakāpeniski un paļaujies uz sevi
Pirms iesākt skriet, Alma iesaka visu darīt pakāpeniski, palēnām. Vispirms nospraust sev mazāku, nevis nereālu mērķi, un uz to iet, piemēram, sākot ar mazākām distancēm. Vienmēr jāpaļaujas uz sevi, ka iecerēto distanci izdosies noskriet. Runājot par paļaušanos uz sevi, Alma min Brazīlijas džungļu skrējienā iegūto pieredzi: “Lai vai kā es Latvijā gatavotos džungļu skrējienam, pilnībā gatava es nebiju. Kā gan var Latvijas klimatiskajos apstākļos sagatavoties 45 grādu karstumam, regulāriem lapseņu kodumiem un citiem faktoriem, kas nāk līdzi tropu klimatam.” Īpaši skarba šajā skrējienā ir bijusi pēdējā diena, kad tiešām vairs nav gribējies skriet, taču Alma neapstājās, par spīti tam, ka garākā distance ilga vairāk nekā diennakti.
Katram sava skriešanas formula
“Man šķiet, ka daudziem patika skriet ir sabojāta skolas laikā, kad visus izdzina ārā un lika skriet pēc kādiem normatīviem. Taču skriešanu nevajadzētu asociēt ar to, kāda tā bija sporta stundās.” Džungļu maratona uzvarētāja tic, ka arī skriešanas ne-entuziasti var iemīlēt skriešanu, tikai jāatrod sava skriešanas formula - kā, kur, kāpēc tu skrien. “Vispirms jāsaprot, vai tev patīk skriet vienam, vai bariņā. Vai gribi skriet klusumā ar savām domām, vai arī ar kādu kopā, runājoties. Man, piemēram, patīk skriet vienai, bet lielajos skrējienos, kad ir lūzumpunkti, noder ārēja motivācija. Tad ir vieglāk, ja kāds ir bakus.” Kad ir grūti, Almai uz priekšu palīdz kustēties doma, ka pēc grūtiem kilometriem seko vieglāki, kā arī mūzika austiņās. Tā novērš uzmanību no sāpēm un traucēkļiem. “Dodos skriet, ja ikdienā iestājas rutīna un pietrūkst enerģijas.”
