Sociālajos tīklos lielu ievērību izpelnījusies labklājības ministra Jāņa Reira intervija interneta izdevumā lvportals.lv. Reira viedokli pat nevar pārstāstīt. Tas jācitē precīzi: «Esmu pilnībā pārliecināts, ka, piemēram, Spānija nekad nepanāks Luksemburgu. Nekad. Un Luksemburga nepanāks Šveici. Tas ir populisms, kad sakām, ka mums jāpanāk tādu valstu līmenis kā Vācija, Luksemburga vai Šveice. Tas nav iespējams.»
Uz šo Reira atklāsmi interneta visziņi metās norādīt, ka Luksemburgas dzīves līmenis jau tagad ir augstāks nekā Šveicei un pat Īrija Šveici ir apsteigusi. Viss satraukums pārbīdījās Reira faktu kļūdas virzienā, īpaši neskarot paša izteikuma diskutablo (īpaši no politiķa puses) būtību. Reirs faktiski atzina, ka Latvijas tauta ne uz ko vairāk kā uz kulšanos Austrumeiropas valstu kājgalī nav spējīga un acīmredzot nav arī pelnījusi. Visi, kas aicina domāt, kā valsti būvēt, lai tās iedzīvotāju labklājība tuvinātos Vācijas līmenim, ir tukši populisti. Visas runas par ekonomisko izrāvienu jau no sākta gala bijušas vien ne ar ko nepamatots blefs.
Jāatzīst, ka Reira teorijai netrūkst atbalstītāju, un teikšu pat vairāk. Tajā pat var atrast zināmu loģiku, ja sāk analizēt, no kā atkarīga valstu un tautu labklājība. Daudzi ir pārliecināti, ka pie tā, ka Latvijā algas nav Vācijas vai Anglijas līmenī, vainīga ir dumjā, zaglīgā, neizlēmīgā (vajadzīgo pasvītrot) valdība, nevis paši iedzīvotāji. Šo pārliecību tikpat kā nav iespējams iedragāt, kamēr runa ir pašiem par sevi, taču tā sašķobās, ja savas tautas vietā ņem kādu citu. Piemēram, ja uzdod jautājumu - kāpēc Etiopijā, Tadžikistānā, Krievijā vai Rumānijā dzīves kvalitāte atpaliek no Rietumeiropas dzīves kvalitātes? Kas ir galvenais iemesls - sliktā turienes valdība vai iesakņojušies paradumi, dzīves stils, vai, lietojot tiešu valodu - tur dzīvojošais kontingents? Vai tiešām kāds domā, ka Ugandā iespējams ievēlēt tādu valdību, kura drīzā laikā nodrošinātu Šveices dzīves līmeni, Šveices kārtību un Šveices tikumus? Diez vai. Diez vai daudzi tic, ka Rumānijā pārskatāmā nākotnē būs valdība, kura panāks strauju uzplaukumu un dzīves līmeņa tuvināšanos Luksemburgas līmenim.
Jā, nav daudz valstu, kuras, būdamas atpalikušas, panākušas priekšā esošās un tās apsteigušas. Taču tādas ir. Tā pati Luksemburga piecdesmitajos un sešdesmitajos, bet Īrija vēl septiņdesmitajos gados bija samērā trūcīgas valstis uz kaimiņu fona. Tāpat Norvēģija. Nerunāsim par Singapūru vai Dienvidkoreju. Izrāviens ir iespējams, ja vien valsti vada cilvēki, kuri tic šā izrāviena iespējai un to konsekventi īsteno.
Lai notiktu patiess uzplaukums un labklājības fundamentāls pieaugums, ir jāmainās visai valstij un visai tautai. To var izdarīt tikai tādas valdības vadībā, kura šādu mērķi nosprauž un tic tā sasniegšanas iespējamībai. Tādas valdības vadībā, kas skaidri pasaka - mūsu uzdevums ir būt kā Vācijā un vēl labākiem. Tāds ir galvenais valdības uzdevums - vest tautu (sabiedrību) uz priekšu un vilkt to uz augšu.
Reirs darīt to, kas valdības ministram būtu jādara, ne tikai negrib, viņš to uzskata par sevis necienīgu populismu. Citiem vārdiem, Reiram tas pat nenāk prātā. Viņš vienkārši nesaprot savu misiju. Viņš nesaprot, kāpēc ir valdībā un kāpēc ir politikā. Viņš acīmredzot nav pāraudzis savus jaunības dienu komjaunatnes funkcionāra priekšstatus par savu vietu pasaulē. Viņš joprojām domā, ka viņa uzdevums ir skaisti runāt un pildīt priekšnieku uzdevumus. Proti, būt funkcionāram, kurš kā ritenītis darbojas bez idejas un iedvesmas.
Pateicoties tādiem kā Reirs, mēs esam tur, kur esam, jo, ja netiek sprausti augsti mērķi, tad nav ko cerēt uz dižiem sasniegumiem. Pēc minētās intervijas Reirs būtu pēc iespējas ātrāk jātriec no valdības prom. Arī no politikas kā tādas. Ne tāpēc, ka pret Reiru un viņa izteikumiem būtu kāda īpaša nepatika, jo, kā jau teicu, sava loģika šajos izteikumos ir. Problēma ir cita. Cilvēkus ar Reira uzskatiem valdībai nedrīkst laist lielgabala šāviena attālumā. Tie šajās struktūrās ir bīstami, jo viņu sapņu vieta ir sūnu ciems, kur nekas nenotiek un nekas nemainās. Kur galvenais, lai rīt būtu tāpat kā vakar, jo, kā ieradis teikt Oblomovs, tur jau neko nevar darīt. Dievs pasarg’ no šādiem «politiķiem» un viņu nepārvaramās nabadzības teorijām.
