Zvērināts advokāts Jānis Zelmenis, vērtējot pašreizējo ažiotāžu Rīdzenes sarunu lietā, uzsver, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir jānoskaidro, uz kādas informācijas pamata tika sākta un vairākkārt pagarināta slepenā noklausīšanās viesnīcas konkrētajā numuriņā.
Pēc J. Zelmeņa teiktā, Latvija šobrīd ir vienīgā demokrātiskā valsts, kura lepojas ar to, ka tā slepus noklausās savus pilsoņus, un šīs noklausītās sarunas izmanto iekšpolitiskā kapitāla audzēšanai. «Parasti jebkura civilizēta demokrātiska valsts īpaši nepopularizē, ka tā kādu noklausās vai izseko savus pilsoņus. Mūsu valstī viss notiek otrādi. Tagad mēs pat parlamentārās izmeklēšanas komisijas līmenī sāksim mazgāt veļu saistībā ar operatīvo noklausīšanos. Tik daudz mēslu tiks pacelti gaisā un tiražēti pa visu pasauli. Vai valstij tas ir vajadzīgs? Normāla valsts cenšas neizgaismot savu operatīvo darbību. Tā ir diskrēta lieta, kura diemžēl sabiedrības interešu vārdā dažkārt ir jāveic. Konkrētajā gadījumā virkne personu, izmantojot šo operatīvo lietu, vēlas turpināt bradāt demokrātiju un vispārējos tiesiskuma principus. Skumji. Pieļauju - ja komisija iedziļināsies operatīvās darbības atļauju pamatojumos, atklāsies ļoti bēdīga aina. Nekādu pamatojumu nebūs. Atminēsimies, kādēļ atlaida Saeimu. Noklausīto sarunu dēļ, uz kurām pamatojoties kāda deputāta mājās gribēja veikt kratīšanu, bet Saeimas deputātu vairākums nobalsoja pret šādu iespēju. Droši vien jau toreiz Saeimai materiāli par kratīšanas nepieciešamību tika aiznesti un deputāti konstatēja, ka tur nekā nav. Bet tajā laikā trāpījās tāds valsts prezidents, kurš uz Saeimu bija ļoti apvainots, jo bija izrēķinājis, ka Saeima par viņa atkārtoto iecelšanu prezidenta amatā nenobalsos. Tad viņš ņēma un atlaida šo Saeimu.»
Pēc advokāta teiktā, parlamentārajai komisijai jānoskaidro, vai slepenā noklausīšanās triju gadu garumā bija vajadzīga, lai patiesi novērstu gatavotu noziegumu, vai tai bija pavisam citi mērķi - uzzināt informāciju no konkurentiem politikā un biznesā. «Pēc noklausīto sarunu publikācijām pievērsu uzmanību diskusiju raidījumam Latvijas radio 1. Tur runāja Valdis Zatlers. Man pārsteidza tas, ka neviens no žurnālistiem Zatleram neko nejautāja par nepamatoti atlaisto Saeimu un viņa sarīkoto valsts apvērsumu, par viņa politisko partiju, kura, Zatleram nonākot Saeimā, ātri vien izbeidzās. Raidījuma dalībnieki aizgūtnēm ņēmās apspriest, kādi lamuvārdi sarunās izskanējuši. Klausījos raidījumu un domāju - par kādām muļķībām tur tiek runāts tā vietā, lai izmantotu ētera laiku diskusijām par valstiski svarīgām lietām šo pašu publiskoto slepus iegūto sarunu sakarā,» teica J. Zelmenis.
Politika un jurisprudence
Advokāts pauda, ka, vērtējot mākslīgi eskalēto skandālu ap sarunām, jānodala politiskā sadaļa no jurisprudences: «Runājot par politiku, viss it kā ir skaidrs - vienas vēlēšanas beigušās, sākusies gatavošanās nākamajām vēlēšanām. Taču skumji ir tas, ka ar šo sarunu publiskošanu daudzi demokrātiskas sabiedrības pamatprincipi - tiesiskums un cilvēktiesības - tiek sabradāti. Tas vēlāk var atkosties gan valstij kopumā, gan atsevišķiem konkrētiem indivīdiem. Runājot par jurisprudenci, jāatgādina, ka tā balstās uz līdzīgiem principiem kā sportā. Ir zaudētāji, un ir uzvarētāji. Arī kriminālprocesā vai civilprocesā var tikt pieņemti lēmumi, kuri vieniem patīk, bet citiem nepatīk. Konkrētajā kriminālprocesā pieņemts lēmums izbeigt krimināllietu. Slepus noklausīto sarunu publiskošana parāda, ka ir daži cilvēki, kuri ar šo lēmumu nav apmierināti. Viņi nevis samierinās ar zaudējumu, bet uz publiskoto sarunu fona vēl izziņo par jaunas partijas veidošanu un sarīko publiskus pasākumus. Šie neapmierinātie ir cilvēku grupa, kuri nevar pretendēt uz apzīmējumu «tauta». Kopš franču revolūcijas laikiem pieņemts uzskatīt, ka vara pieder tautai. Vara nevar piederēt nelielam kliedzošam pūlim. Tauta savu izvēli pauž demokrātiskās vēlēšanās. Pāris desmiti bļaujošu dzērāju vai inteliģentu - tā nav tauta, un tā nav tautas varas izpausme. Mani pārsteidz tas, ka Latvijā šie pāris desmiti bļaujošo pretendē uz sabiedriskā viedokļa formēšanu. Daži no viņiem pat sāk apsaukāt Ventspils vēlētājus par stulbeņiem. Vēlētāji savu izvēli ir izdarījuši demokrātiskās vēlēšanās, un viņu izvēle var patikt vai nepatikt, bet demokrātijā tā tiek respektēta. Ja jums nepatīk vēlēšanās uzvarējušais kandidāts - samierinieties ar to un gaidiet nākamās vēlēšanas. Vērojot pašreizējās noskaņas sabiedrībā, redzu, ka daudziem galvās uzrūdzis biezpiens, kā dēļ viņi ir piemirsuši, kā darbojas demokrātiskās sabiedrības. Tev var nepatikt konkrētais ģenerālprokurors, bet, mīļo cilvēk, tu dzīvo demokrātijā, kur valda likumi, kuri paredz noteiktu procedūru, kā amatā tiek iecelts ģenerālprokurors.»
Noklausīties partiju interesēs nedrīkst
Līdzšinējā publiski pieejamā informācija liecina, ka sarunas publiskošanai iegūtas no operatīvās darbības ceļā iegūtiem sarunu ierakstiem. Tāpēc advokāts aicināja sarunu publiskošanu rūpīgi analizēt caur Operatīvās darbības likuma prizmu: operatīvās darbības rezultātā iegūtie materiāli ir valsts noslēpums. «Likums skaidri nosaka, kā šādas sarunas var iegūt un kāds ir to juridiskais statuss. Likums saka, ka operatīvā darbība ir slepena, bet tiesiska darbība. Tas nozīmē, ka nav runa par kaut kādu noklausīšanos vai lūrēšanu, bet par tiesiskām darbībām. Tas nozīmē, ka sarunas iegūtas, ievērojot likumā noteiktu procedūru, pamatojoties uz saskaņojumu, atļaujām. Likums paģēr, ka operatīvās darbības tiek veiktas, lai aizsargātu personas pret noziedzīgiem apdraudējumiem. Tas nozīmē, ka operatīvā darbība tiek veikta sabiedrības labā.
Taču, veicot operatīvo darbību, jāievēro likumā noteiktie principi - nedrīkst tikt pārkāptas personu pamattiesības, aizliegts nodarīt personām fizisku vai materiālu kaitējumu, kūdīt personas uz noziedzīgu rīcību, operatīvā darbība jāveic tādā apjomā un intensitātē, kas atbilst apdraudējuma veidam, un bīstamības pakāpē, lai notiktu iespējami mazāka iejaukšanās personas pamattiesībās.
Vēl viena ļoti svarīga likuma prasība, jo īpaši saistībā ar šo sarunu publiskošanu: operatīvās darbības subjektiem un to amatpersonām ir aizliegts tieši vai pastarpināti rīkoties politisko partiju organizāciju un kustību vai personu interesēs, iesaistīties valsts varas un pārvaldes institūcijās,» sacīja advokāts.
Pamatojums jeb čiks
Advokāts pauda izbrīnu par to, ka konkrētajā operatīvajā izstrādes lietā noklausīšanās ilgusi trīs gadus. Likums paredz atļauju līdz sešiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka atļauja vairākkārt pagarināta. Lai pagarinātu atļauju, nepieciešams pamatojums par to, ka teju tūlīt tiks pastrādāts noziegums: «No publiskotajām sarunām man tā arī nav skaidrs, kādu briesmīgu noziegumu viesnīcas Rīdzene numurā runājošie vīri ir perinājuši, lai būtu pamats sešas reizes pagarināt operatīvās izstrādes termiņu. Tagad no neapmierināto mutēm skan apsūdzība valsts nozagšanā. Bet valsts nozagšana jau nav juridisks termins. Likumā teikts, ka operatīvā izstrāde var tikt veikta, ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir informācija par konkrētām personām un tā dod pietiekamu pamatu turēt šīs personas aizdomās par noziedzīga nodarījuma gatavošanu vai izdarīšanu vai par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumu. No sarunu atšifrējumiem noprotams, ka aizdomās par smagiem noziegumiem ticis turēts ievērojams skaits personu. Tikai no sarunām nav skaidrs, par kādu noziegumu izdarīšanu vai to gatavošanu ir bijušas aizdomas.
Likums nosaka - lai saņemtu tiesneša vai prokurora atļauju operatīvās darbības pasākumiem, jānorāda nepieciešamība, pamatojums, gaidāmais rezultāts un iemesls, kas neļauj gaidāmo rezultātu sasniegt citādā veidā. Šobrīd ir tiesiski svarīgi saprast, kas triju gadu garumā bija tā vērtīgā informācija, kura periodiski ļāva izstrādes pagarināt. No publiskotā sarunu blāķa tas netop skaidrs. Tas nozīmē, ka uzdodams jautājums par veikto operatīvo darbību likumību. Man kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonim ir svarīgi justies drošam, ka kāds zem manas gultas mani nenoklausās, bet, ja to dara, tad lai tas tiek darīts procesa ietvaros - likumīgi, tā, lai manas tiesības tiktu aizsargātas. Man ir svarīgi būt drošam, ka par mani mana valsts rūpēsies arī tajā gadījumā, ja pret mani tiks veikta operatīvā darbība. Šajā konkrētajā gadījumā es redzu, ka mana valsts nerūpējas par pilsoņu tiesību aizskārumu. Valsts pieļauj arī to, ka noklausītās sarunas tiek tiražētas un ar to izdevējs pelna naudu. Nenoliedzami, publiskojot šādas sarunas, izdevuma metiens pieauga. Arī izdevuma ieņēmumi un izdevuma vērtējums reklāmdevēju acīs. Un tas viss notika uz tā rēķina, ka tika sabradātas šīs valsts pilsoņu tiesības. Lembergs kā politiķis var patikt vai nepatikt, bet - ja Lemberga vietā būtu cits cilvēks, piemēram, šo sarunu publiskotāji? Kāda tad būtu reakcija?»
Trūkst profesionāļu
Kā norādīja J. Zelmenis, vienīgā iestāde, kurā Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām tika sagatavoti operatīvie darbinieki, bija Policijas akadēmija, taču politiķi lēma to likvidēt. Pēc advokāta teiktā, publiskoto sarunu analīze Saeimas komisijā varētu būt labs iemesls, lai apspriestu nepieciešamību atjaunot izglītības iestādes darbību, kurā tiktu apmācīti izmeklētāji un operatīvie darbinieki: «Es novēlu Saeimas izmeklēšanas komisijai konstatēt, ka Latvijā trūkst izglītojošo iestāžu, kurās apmācītu profesionāļus operatīvās darbības jomā. Noklausīties citus cilvēkus nav laba lieta. Bet, to darot, darītājiem jāapzinās, ka tas notiek demokrātijas vārdā, un man kā vienkāršam pilsonim gribētos būt drošam, ka šī operatīvā darbība tiek stingri kontrolēta.»
