Intervija ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu (Vienotība): par Valsts prezidenta vēlēšanām, par ministru darbu un valdības stabilitāti, par ieguvumiem no Latvijas prezidentūras un par centieniem nīcināt Ķemeru nacionālo parku, ko ir akceptējusi valdība.
– Nupat ir ievēlēts jaunais Valsts prezidents. Ar intrigām un uztraukumiem, taču rezultāts ir sasniegts. Vai esat ar to apmierināta?
– Jā, esmu apmierināta. Raimonds Vējonis bija cienījams kandidāts un būs labs prezidents. Es sen viņu pazīstu, un ir uzteicama viņa stāja un godaprāts. Ir svarīgi, ka Latvijai tagad būs ļoti stabils, mierīgs cilvēks, kam ir liela politiskā pieredze, zināšanas par NATO, par drošību.
– Prezidenta vēlēšanu dienā jūs bijāt aizbraukusi uz Saeimu. Jūs bažījāties par iznākumu?
– Nē, es tajā dienā pulksten piecos atlidoju no Briseles un uzreiz devos uz Saeimu. Nu protams, notiek taču prezidenta vēlēšanas! Un paspēju tieši uz pēdējo vēlēšanu kārtu. Protams, jutu satraukumu, jo pirms tam bija vienošanās, ka koalīcija balsos par vienu kandidātu, kurš būs palicis finišā. Taču Nacionālā apvienība pateica, ka viņi vispirms konsultēsies ar Levita kungu un tad rīkosies, vadoties no tā, ko viņš nolems. Ja trešdien prezidents nebūtu ievēlēts, iespējams, ka parādītos vēl kāds kandidāts, par kuru mēs neko nezinātu. Četri kandidāti, kas uzsāka cīņu par prezidenta amatu, pirms tam piedalījās diskusijās, mums bija skaidrs, ko katrs domā.
– Dažādās aptaujās Egils Levits savāca daudz vairāk punktu nekā Raimonds Vējonis. Kas, jūsuprāt, bija būtiskais, liekot Vienotībai tomēr palikt pie atbalsta Raimondam Vējonim?
– Viens no argumentiem bija tas, ka Levita kungam ir maza izpratne par iekšpolitiku. Par to runājām, apspriežot kandidātus. No mana skatu punkta vērtējot, domāju, ka Levita kungs un Vējoņa kungs bija piemērotāki. Taču visi četri kandidāti bija cienījami. Raimondam Vējonim ir visas iespējas kļūt par tautas prezidentu: viņš ir vienkāršs, izprotošs, esmu pārliecināta, ka viņš brauks un tiksies ar cilvēkiem, runās ar viņiem, uzklausīs viņu sāpi, soli pa solim risinās viņu problēmas. Turklāt Raimonds Vējonis prot domāt stratēģiski, viņš ir arī līdzdarbojies Nacionālā attīstības plāna veidošanā.
– Varbūt jūsu spēkos būs pārliecināt Raimondu Vējoni, ka Valsts prezidentam vajadzētu mitināties prezidenta rezidencē Jūrmalā? Kļūstot par prezidentu, nākas atsacīties no dažādām privilēģijām, tostarp no dzīvošanas daudzstāvu blokmājas dzīvoklī.
– Es jau viņu mēģināju pierunāt. Ļoti ceru, ka Vējoņa kungs padomās par šo jautājumu. Tas būtu normāli un cienījami – dzīvot prezidenta rezidencē. Ar tagadējo prezidentu Andri Bērziņu bija citādi: viņa dzīvoklis ir Rīgas centrā. Ogre tomēr ir pietiekami tālu no Rīgas. Vēl ir mēnesis laika, lai pārdomātu.
– Kā jūs vērtējat to, ka frakcija No sirds Latvijai atteicās balsot par prezidenta kandidātiem? Manuprāt, tā nav valstiska domāšana. Deputāti taču ir zvērējuši, ka kalpos valstij.
– Piekrītu, tā nav valstiska attieksme. Pamatojums, kāpēc viņi nebalsoja, bija dīvains: pozīcija izvirza kandidātus un neņem vērā opozīciju. Katrs varēja izvirzīt savu kandidātu, arī opozīcija! Bija taču izvirzīts gan Mārtiņš Bondars, gan Sergejs Dolgopolovs. Viena otra Saeimas deputāta rīcība dažkārt šķiet populistiski naiva. Bet katrs savu laimi kaļ pats.
– Kad prezidenta vēlēšanu dienā Nacionālā apvienība nepiedalījās koalīcijas padomes sēdē, bija sajūta, ka tūdaļ, tūdaļ viss sabruks un koalīcija pārstās eksistēt. Neilgi pēc tam jūsu partijas biedrene Solvita Āboltiņa izteicās, ka uz rudeni varot gaidīt jaunu valdību.
– Nu nav tādu plānu – uz rudeni vai pavasari gaidīt jaunu valdību, uz budžeta pieņemšanas brīdi vai vēl nezin kad. Varu apliecināt, ka valdība ir stabila, un es negatavojos demisionēt. Protams, neviena valdība nevar pateikt, ka tā būs mūžīga, jo partijas gan draudzējas, gan ķīvējas. Drīz beigsies Latvijas prezidentūra, ministri būs nostrādājuši smagi un rūpīgi, un tad «pateicībā par darbu» demisionēt? Nu, nē. Bet varbūt kāds gatavojas gāzt valdību? Budžets būs pārbaudes akmens, pieprasījumu no ministrijām ir ļoti daudz, un ir skaidrs, ka tos nav iespējams apmierināt. Ja partijas nevarēs vienoties par reālu budžetu, būs problēmas. Es uzreiz pasaku, ka negatavojos piekrist lielam budžeta deficītam, kas sola iekrišanu tādā pašā bedrē, kādā reiz bijām nonākuši. Izdevumiem jābūt samērojamiem ar to, ko mēs varam nopelnīt.
– Vai esat apmierināta ar visu ministru darbu?
– Kopumā esmu apmierināta. Dažkārt ar vienu otru ministru gan ir bijušas diskusijas. Taču šajā prezidentūrā no Eiropas kolēģiem par mūsu ministriem esmu saņēmusi daudz labu vārdu. Šobrīd nevaru un negribu kritizēt nevienu ministru.
– Tagad aktuāls ir jautājums par veselības ministra Gunta Belēviča iespējamo interešu konfliktu.
– Bet tas ir risināms jautājums. Iespējams, man būs jāpārņem lēmumu pieņemšana par Zāļu valsts aģentūras vadītāju. Visi ministri strādā pēc labākās sirdsapziņas. Nav tādu, kas negribētu vai nemācētu veikt savu darbu. Mēs strādājam kā komanda. Mēs reizēm sastrīdamies, bet tas ir dabiski: mums nav strīdu par personiskām lietām vai īpašībām, mēs strīdamies par valstiskām lietām. Protams, ir bijušas valdības sēdes ar asām vārdu pārmaiņām, piemēram, par labklājības ministra un satiksmes ministra priekšlikumiem. Bet tas ir darbs... Man ir aizdomas, ka jūs mēģināt saprast, vai es runāju skaistas frāzes vai patiesību.
– Nē, es vienkārši klausos.
– Valdībai tiešām nav aizmugurisku darīšanu, tai nav otrā plāna. Viss ir redzams atklātajās valdības sēdēs. Protams, Saeimā notiek dziļākas politiskās diskusijas. Tur priekšplānā izvirzās partiju intereses. Nezinu, kā būs šoreiz, taču, veidojot iepriekšējo budžetu, ministri prata konsolidēties budžetam, pat aizstāvēt citas partijas ministru.
– Jūs tā slavējat ministrus. Vai pievērsāt uzmanību konfliktam, kas bija aktuāls vairāku mēnešu garumā: runa ir par Labklājības ministrijas ieceri likvidēt divus sociālās aprūpes namus, kurus arī šopavasar likvidēja, atstājot bez darba desmitiem cilvēku un izmetot ārā šo namu iedzīvotājus kā nevajadzīgus ķieģeļus. Par to rakstīja un runāja visi mediji. Neviena amatpersona nebija spējīga paskaidrot, kāpēc jālikvidē tieši šīs divas sociālās aprūpes iestādes. Arī ministrs Augulis nespēja to paskaidrot.
– Ministrs Augulis atnāca ar savu piedāvājumu likvidēt šīs aprūpes iestādes. Viņš stingri uz to uzstāja. Tajā mirklī man bija pārliecība, ka viņš zina, ko dara. Bija solīts, ka likvidējamo iestāžu darbiniekiem darbs tiks piedāvāts.
– Formāli – jā. Bet izbraukāt no Raunas vai Kauguriem katru dienu uz darbu, kas atrodas Berģos, ir neiespējami. Puse algas tiktu iztērēta ceļanaudai.
– Mēs tādos konkrētos, lokālos jautājumos uzticamies ministriem. Kopā mēs varam lemt, piemēram, par budžetu. Ja ministrs ir kļūdījies, tad arī mēs, visa valdība, esam kļūdījušies. Ministrs skaidroja, ka ir nepieciešams konsolidēt pansionātus. Taču medijiem laikam ir savs viedoklis.
– Jā, un absolūti pretējs ministra viedoklim. Bet nu par ko citu: par bēgļu kvotām, kuras mums uzspiež Brisele. Noprotams, ka esat gatava uzņemt ne vairāk kā 50 bēgļus. Sabiedrības vairums pret to ir noskaņots negatīvi.
– Mēs esam pret obligātajām kvotām, tā ir Latvijas pozīcija. Taču mums ir jādomā par solidaritāti, jo – nedod dievs, ka mums šeit kaut kas notiek, un tad mums pašiem būs vajadzīgs citu valstu atbalsts. Var rasties zināmas ētikas problēmas, ja mēs neliksimies ne zinis par to, kas notiek Eiropas dienvidos. Tajā pašā laikā es nespēju piekrist tam, ka cilvēki tiek atvesti kā preces, kā kastes, nolikti vienā vietā, nedomājot, kas ar viņiem pēc tam notiks. Kā būs ar viņu izglītību, ar valodas zināšanām, kur viņi strādās, kā iztiks? Aprīlī bija diskusija, kurā es piedāvāju Latvijas puses solidaritāti: mums ir robežkuteris, kas tagad jau ir Vidusjūrā, helikopters, 150 cilvēku, kas darbojas robežsardzē. Tā ka Latvija savu daļu jau ir ieguldījusi. Taču šobrīd mēs neesam gatavi runāt par kvotām. 50 cilvēkiem vieta atrastos, viņiem būtu kur dzīvot. Šīs 50 vietas ir Iekšlietu ministrijas pārziņā. Jūnija vidū ES valstu ministri diskutēs par kvotām. Ir vairākas valstis, kas atbalsta obligātās bēgļu kvotas, piemēram, Vācija. Tā ir izveidojusi savu sistēmu, kādā veidā bēgļus izvietot valstī, kā viņus iekļaut vietējā darba tirgū. Latvijā tāda mehānisma nav. Lietuva un Igaunija ar mums ir vienisprātis. Obligātās kvotas var nepieņemt, ja pret tām nobalso 35% no iedzīvotāju skaita.
– Referendums?
– Nē, aiz katra valsts vadītāja ir konkrēts cilvēku skaits. Latvijā tie ir divi miljoni.
– Latvijas prezidentūra tuvojas beigām. Daudziem nav skaidrs, ko tā īsti devusi Latvijai un katram mūsu valsts iedzīvotājam konkrēti.
– Prezidentūra pirmām kārtām bija mūsu pienākums. Mēs organizējām visu Eiropas Savienības 28 valstu lēmumu pieņemšanu. Ja mēs gribam atrasties ES un saņemt visus labumus, ko tā dod, mums jāpilda šis pienākums. Mēs kopumā saņemam trīs līdz četras reizes vairāk naudas. Otrkārt, tie cilvēki, kuri pie mums ieradās prezidentūras laikā, diez vai būtu to darījuši bez prezidentūras. Tā, piemēram, Portugāles premjers uz Latviju atbrauca pirmoreiz. Tāpat daudzu ES valstu žurnālisti, kuru šeit bija vairāk nekā tūkstotis, diez vai tāpat vien atbrauktu. Domāju, ka viņi brauks vēl, līdzi paņemot savus draugus. Tā ir Latvijas pozicionēšanās: Latvija ir, un Latvija var. Un Latvija nosaka Eiropas darba kārtību. Mums ļoti ātri izdevās vienoties par investīciju fondu – tas notika četrarpus mēnešu laikā. Cilvēkiem drīz būs iespēja biznesam ņemt kredītus ar garantijām. Ar mūsu aktīvu darbu tiks izveidota Eiropas enerģētikas savienība. Drīz Latvijā iebrauks daudzu pasaules valstu informātikas speciālisti. Mums ir ko rādīt. Mēs būsim izdevuši 60–70 miljonus eiro, bet tie paši miljoni atnāks atpakaļ – ar viesnīcām, ēdināšanas pakalpojumiem, suvenīriem. Tā ir iespēja biznesa attīstībai. Turklāt prezidentūras ietvaros nemitīgi notiek dažādi biznesa forumi. Ļoti vērtīgs pusgads, ja protam to izmantot.
– To tālredzīgi izmanto arī eiropraida organizētāji. Šis pasākums notiks Rīgā, tikai nav saprotams, kas tos praidistus uz šejieni ir aicinājis.
– Šis nav prezidentūras darba kārtības jautājums. Domāju, ka Drošības policijai tas būs lielāks pārbaudījums nekā Austrumu partnerības samits. Kad te bija valstu prezidenti, bija zināms, kur viņi atrodas, un drošības līmenis bija augsts. Esmu droša, ka policija garantēs kārtību, lai pieteiktā pasākuma dalībnieki varētu izteikt savu viedokli.
– Diemžēl ir arī svarīgākas problēmas par to, vai praidistiem Rīgā būs gana komfortabli apstākļi. Piemēram, pāri Ķemeru nacionālajam parkam tiks vilkta augstsprieguma elektrolīnija, kas izpostīs dabas lieguma zonas. Sevišķi uztrauc tas, ka, uzsākot liela mēroga būvniecību, Ķemeru nacionālajā parkā var aiziet bojā arī sērūdeņraža avotu rašanās vietas. Ministru kabinets ir devis zaļo gaismu šim projektam.
– Jūrmalai taču vajadzīga elektroenerģija. Ir bijis ietekmes uz vidi novērtējums. Šī līnija tiek būvēta tajā pašā vietā, kur jau ir viena līnija – piecdesmit gadus veca. Un tagad par ES naudu varēs to veco līniju nomainīt pret jaunu. Protams, darbu gaitā būs zināmi bojājumi, bet tā būs mazākā ietekme, kāda vien varētu būt. Bija rēķināti vairāki varianti, un šis ir visizdevīgākais gan materiālā ziņā, gan dabas zaudējumu ziņā. Gribu ticēt visiem ekspertiem, kas piedāvājuši aprēķinus, jo nevilkt jauno līniju mēs nevaram. Arī par tiem avotiem... Ir vides speciālistu priekšlikumi, lai tiktu nodarīts vismazākais kaitējums dabai. Skaidrs, ka darbība ir jāveic, un tagad par Eiropas naudu mēs varam to izdarīt.
– Šo līniju varēja vilkt arī apkārt parkam. Tas, protams, izmaksātu par 16 miljoniem eiro vairāk, nekā cauri purvam velkot.
– Un ko tad darīt ar veco līniju?
– Tā jādemontē. Paredzēts, ka torņi, kuros tiks pakārti vadi, būs 53 metrus augsti. Tas ir nenormāls augstums – iedomājieties 17 stāvu māju. Arguments, kāpēc līniju negrasās vilkt apkārt nacionālajam parkam: būšot jācērt meži. Bet, piedodiet, meži taču ir atjaunojamais resurss!
– Jā, pirmais pamatojums bija 16 miljoni eiro dārgāk, otrs – tur jau atrodas vecā līnija. Vienmēr, tiklīdz kaut ko ceļ, kaut vai to pašu Rail Baltica, cilvēkiem nepatiks, ka vilcieni ies gar viņu pagalmu.
Protams, šie stabi nebūs skaistākais, uz ko skatīties, bet jebkurā vietā tas neizskatītos labi. Bet ekonomiski tas ir izdevīgi. Un lēmums ir jau pieņemts.
– Diemžēl pieņemts... Pirms mēneša intervēju zinātnieku, Organiskās sintēzes institūta padomes priekšsēdētāju Ivaru Kalviņu. Viņš joprojām bija apbēdināts par to, ka valdība neieklausās zinātniekos un nevēlas saprast, ka ar zinātni valsts var pelnīt miljardus.
– Es tik bieži esmu tikusies ar Kalviņa kungu... Zinu, viņš noteikti sūdzējās par to, ka beigsies fondu nauda. Valsts finansējums viņiem paliek, bet fondu nauda beidzas pusgadā. Nākamais pusgads, sākot ar 1. jūliju, būs pārtraukums, un 1. janvārī finansējums atjaunosies. Es vienīgi varu papētīt: varbūt finansējumu var atjaunot ātrāk.
