Jau ceturto gadu interneta vidē strādājošā Saeimas deputātu kandidātu datubāze ar nosaukumu Kandidāti uz delnas visu šo laiku finansēta lielākoties par naudu, kuru atvēlējis finanšu oligarhs Džordžs Soross, – viņš Francijā ticis notiesāts par korupciju.
Dž. Soross tika notiesāts 2002. gadā par tīšu koruptīvu noziedzīgu nodarījumu – slepenas iekšējās informācijas iegūšanu un izmantošanu nelikumīgas peļņas gūšanai. Noziegums bija pastrādāts jau 1988. gadā, spekulējot ar privatizējamās bankas Société Générale S.A. akcijām.
Filantrops izplāno noziegumu
Krimināllietas materiāli liecina: kāds Šveices kolēģis 1988. gada 12. septembrī bija vaicājis Quantum Fund direktoram Dž. Sorosam, vai viņam būtu interese piedalīties tobrīd aktuālajā Francijas valsts uzņēmumu privatizācijā. Dž. Soross, ieguvis informāciju, nopirka akcijas caur Londonas biržu 50 miljonu dolāru vērtībā. Kasācijas instances spriedums ļauj uzzināt, ka Dž. Soross saņēmis slepenu iekšējo informāciju no vismaz trim dažādām personām privatizējamās Société Générale bankas iekšienē, kas ļāva viņam spekulēt uz bankas akciju cenas rēķina, ātri vien nopelnot piecus miljonus toreizējo Francijas franku. Šādu iekšējās informācijas noplūdināšanu un izmantošanu spekulēšanā dēvē par Insider Trading, tas ir stingri sodāms kriminālnoziegums (salīdzinājumam – mūsu Krimināllikumā tam atbilst 199. pants par komerciālo uzpirkšanu).
Vainīgajam pēc tiesas prāvas ilgas vilkšanas garumā tika piespriesta mantas konfiskācija iespekulētās naudas apmērā. Notiesātais vairākkārt mēģināja panākt soda anulēšanu, taču arī apelācijas instance un kasācijas tiesa atkārtoti 2006. un 2007. gadā atzina Dž. Sorosu par vainīgu koruptīvajā noziegumā, vienlaikus samazinot naudassodu līdz 940 000 eiro. Dž. Soross vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, taču tā viņa sūdzību nepieņēma izskatīšanai un atstāja bez virzības. Notiesājošais spriedums palika spēkā.
Nauda plūst caur Sorosa fondiem
Laikā, kad Dž. Sorosam bija jau stājies spēkā notiesājošais spriedums, viņš aktīvi maksāja naudu dažādām Latvijas sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot Latvijas politiķu «reputāciju izvērtējošo» organizāciju Delna, un arī privātpersonām, ieskaitot daudzus politiķus, kā to bija paradis kopš 1992. gada. Konkrēti mājaslapā minēts: «Projektu Kandidatiuzdelnas.lv finansiāli atbalsta Atvērtās sabiedrības institūts (Open Society Institute) sadarbībā ar Atvērtās sabiedrības iniciatīvu Eiropai.» Šāds acīmredzot ir bijis naudas izcelsmes avots, kamēr Latvijas galā tā praktiski ieplūdināta caur Sorosa fondu–Latvija (SFL). No tā nauda nonākusi Delnai.
SFL 2009. gadā Delnai nodevis vispirms 22 280 eiro, pēc tam apaļus 15 000 eiro, trešajā piegājienā – 14 550 eiro, tad vēl 8320 eiro, visbeidzot – 60 150 eiro. Pavisam tie ir 111 980 eiro. Nākamajā gadā, kad notika 10. Saeimas vēlēšanas un kad jaunizveidotā datubāze bija visu gadu pieejama vēlētājiem, SFL atskaitēs parādās jau konkrēts mērķis: «Politisko partiju un deputātu kandidātu reputācijas datubāze», EUR 39 946. Papildus tam piešķirti vēl 15 000 eiro Delnai kā «institucionālais grants».
Kā vēlēšanas, tā nauda
Sekojot 10. Saeimas atlaišanai un ārkārtas vēlēšanu izsludināšanai 2011. gadā, www.kandidatiuzdelnas.lv vajadzībām tika piešķirti 31 787 eiro – paralēli gandrīz 35 000 latu, ko Delna togad saņēma it kā «interešu aizstāvības un juridiskā atbalsta centram būvniecības un teritorijas plānošanas jomā». Ir aizdomas, ka zem šāda maksājuma Dž. Sorosa interesēs nomaskēts kāds cits mērķis, jo «būvniecības interešu aizstāvībai» dot naudu 2011. gadā bija tas pats, kas dot naudu plūdu un ledus briesmu novēršanai Sahārā, – ikviens atceras, ka šajā gadā krīzes maksimuma dēļ būvniecība praktiski nenotika vispār, ja nu vienīgi pabeidza aizsāktos objektus; gandrīz vienīgais no jauna izplānotais un uzceltais objekts bija Zolitūdes Maxima, kas pēc diviem gadiem laupīja 54 cilvēku dzīvības.
2012. gadā, kurā nebija vēlēšanas, SFL atskaitēs nav atrodami dati par naudas piešķiršanu datubāzei, kaut gan Delnas mājaslapā teikts, ka naudu SFL maksājis tomēr esot. (Jebkurā gadījumā summa nav nosaukta.).Pagājušajā gadā SFL ignorēja notiekošās pašvaldību vēlēšanas un, piešķirot 15 000 eiro, rakstiski deklarēja, ka viņus interesē pamatā likumdošanas līmenis, nevis izpildvara: «Delnas projekta Deputāti uz delnas mērķis ir ar interneta rīka palīdzību turpināt sistemātisku Saeimas darba uzraudzību, pievēršot uzmanību gan deputātiem, gan frakcijām.» Tātad Saeima, nevis pašvaldības.
Šajā gadā, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, nauda vairs nav tikusi ņemta caur SFL, bet pa tiešo no Dž. Sorosa ofšora struktūras – Open Society Foundations. Pats SFL pirms mēneša nomainījis nosaukumu, akcentējot tieši «došanas» funkciju, – tagad SFL sauksies Fonds atvērtai sabiedrībai «DOTS».
Jāpiebilst, ka šīs izmaksātās summas SFL darbības ietvaros nav bijušas pašas lielākās. Piemēram, Sabiedriskās politikas centrs «Providus» katru gadu no Dž. Sorosa struktūrām saņēmis apmēram 200 000 eiro, bet 2011. gadā – pat ceturtdaļmiljonu.
Savējos stipendiātus neaiztiek
Izlases kārtībā pārbaudot, kādus datus par Dž. Sorosa naudu izveidotajā datubāzē tās anonīmie autori ievietojuši, redzams – uzskaitot kandidātu korupcijas riskus, nevienā gadījumā nav ticis pieminēts, ka daudzi kandidāti ņēmuši naudu no Dž. Sorosa struktūrām vai paši sastāvējuši šajās notiesātā oligarha finansētajās struktūrās. Piemēram, par Lolitu Čigāni (Vienotība) pieminēts, ka viņa saņēmusi administratīvo sodu par «galantērijas priekšmetu un juvelierizstrādājumu» kontrabandu, taču nav ne ar vārdu pieminēts fakts, ka pirms iekļūšanas Saeimā viņa ilgstoši ieņēmusi amatus un strādājusi Dž. Sorosa struktūrās. Par bijušo SFL vadītāju Sarmīti Ēlerti (Vienotība) pieminēti visādi sīkumi no deviņdesmitajiem gadiem, līdz pat domu apmaiņai ar žurnālistu Jāni Domburu par vienu Dienā publicētu virsrakstu (!), bet nekas nav minēts par viņas lomu Dž. Sorosa naudas apritē. Atis Lejiņš (Vienotība) ņēmis naudu no SFL pirmoreiz jau 1993. gadā, taču datubāzē tas nav redzams – par šo kandidātu neesot atrasta vispār nekāda šaubīga informācija, ja neskaita partiju maiņu.
Ne tikai Vienotības sarakstā – arī attiecībā uz citām partijām vērojams tas pats. Boriss Cilevičs (Saskaņa) no SFL naudu saņēmis pirmoreiz 1995. gadā, taču viņa «reputācijas kartītē» kā vienīgais grēks atzīmēta atturēšanās kādā balsojumā Saeimā pirms trim gadiem. Savukārt neviena no abām kandidējošajām Janīnām Kursītēm, no kurām vismaz viena regulāri saņēmusi naudu no SFL, datubāzē atrodama nav vispār. Turpretī nacionālistu līderis Roberts Zīle atrodams datubāzē, kaut gan viņš šajās vēlēšanās vispār nekandidē, būdams svaigi pārvēlēts Eiroparlamentā. Par viņu toties publicēti Providus pētnieces Ivetas Kažokas izteikumi, kura tāpat saņēmusi naudu no Sorosa fonda–Latvija.
