Latvijas Bankas prezidents, valsts premjerministrs, aizsardzības un finanšu ministrs, cīnītājs, iedvesmotājs un elks – ilgus gadus šķita, ka aiz Einara Repšes ekscentriskās ārienes patiesībā slēpjas neviena nesaprasts ģēnijs, kuram ir atklāsmei līdzīgs plāns, kā uzlabot dzīvi Latvijā.
Taču, laikam ejot, arvien skaļāk izskan jautājums – bet vai karalis patiesībā nav kails?
Einars Repše viennozīmīgi ir viens no Latvijas politikas spilgtākajiem tēliem, kurš nogājis smagu ceļu no vispārējas mīlestības un dievināšanas līdz pat pilnīgai atstumtībai. Bijušais premjerministrs šobrīd izmisīgi cenšas atgriezties lielajā politikā, taču provizoriskā socioloģija ir nepielūdzama – Einara Repšes tēls sabiedrību vairs neuzrunā, savukārt viņa vadītā partija Latvijas attīstībai 12. Saeimas vēlēšanās var cerēt uz pavisam niecīgu balsotāju atbalstu.
Neizprotama personība
E. Repšes personību ir grūti izprast un vēl grūtāk analizēt – to sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra vairāki viņa domubiedri, kuri pirms 13 gadiem kopā ar E. Repšes dibināto Jauno laiku iesoļoja parlamenta un valdības gaiteņos.
Ingūna Rībena daudzus gadus ir bijusi E. Repšes līdzgaitniece un arī solabiedrene Saeimā, taču arī viņa atzīst – izprast bijušo premjeru ir praktiski neiespējami. «Viņš viennozīmīgi ir ļoti erudīts, intelektuāls un zinošs. Einaram Repšem ir milzīga zināšanu bagāža un piemīt neizskaidrojama harisma, spēja iedvesmot. Taču viņš nav garo distanču skrējējs. Viņš ir spožu ideju ģenerators, taču nav radīts rutīnas darbam. Einaram piemīt netikums ātri atsalt pret lietām. Viņam bija milzīga entuziasma un darbīguma periodi, taču tos vienmēr nomainīja periodi, kad viņš nolūza un visus procesus nodeva savai svītai. Diemžēl tieši šī svīta viņu strauji ieveda purvā,» analizējot iemeslus, kādēļ E. Repše no politiskā miljonāra ir nonācis līdz pilnīgam bankrotam, klāsta I. Rībena. Politiķe uzskata, ka tieši E. Repšes svīta – Dans Titavs, Edgars Jaunups u. c. – ir tie, kuri nav mācējuši E. Repši ievirzīt pareizā gultnē. «Einara Repšes ģēnijam vienmēr ir vajadzējis piešķirt vektoru, taču uzticības personas, kuras viņš sev pielaidis vistuvāk, šo procesu nemācēja vai arī nevēlējās uzņemties. Einars Repše varēja pats diriģēt parādi, taču viņš vienmēr kādam kaut ko deleģēja. Un šie cilvēki taču varēja viņu pamācīt – neglezno, nepērc jahtas, nevelc ādas uzvalku. Taču viņi kusēja, jo tā acīmredzot viņiem bija ērtāk darīt sev nepieciešamas lietas,» atzīst I. Rībena.
Intelektuāls, bet infantils
To, ka E. Repšem ir nepieciešama virsvadība, atzīst arī polittehnologs Jurģis Liepnieks, taču viņš šos procesus raksturo daudz tiešāk. «Einars Repše ir intelektuāls, taču infantils cilvēks. Es neapšaubu viņa plašo redzesloku, taču kā personība viņš ir 14 gadu veca zēna līmenī. No turienes ceļas visas viņa dīvainās aizraušanās ar mašīnām, jahtām, meitenēm. Tiesa, no šā paša infantilisma ceļas arī viņa spēcīgās puses – aizrautība ar idejām, naivā ticība gaišajiem spēkiem, ideālisms,» klāsta J. Liepnieks.
Sasaucas arī J. Liepnieka un I. Rībenas vērtējums par E. Repšes uzticības personu nozīmīgo lomu ekspremjera dzīvē. «Repše ir ārkārtīgi liels īpatnis. Šobrīd sabiedrība ir skaidri sapratusi, ka tik lielam īpatnim nevar uzticēt būtisku procesu vadīšanā. Taču daudzus gadus tieši Einara Repšes svīta darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai uzturētu mītu, ka aiz dīvainās ārējās čaulas slēpjas nesaprasts ģēnijs,» bija pārliecināts J. Liepnieks.
Apstākļu sakritība
Aptaujāto ekspertu viedoklis sakrīt arī par to, kādēļ daudzu gadu garumā sabiedrībai neradās aizdomas – vai karalis patiesībā nav kails? «Tas bija ļoti īpašs laiks, kad politikā ienāca Jaunais laiks un Einars Repše,» atceras I. Rībena. «Mēs no sirds ticējām labajam un pareizajam. Mēs gribējām un varējām cīnīties par taisnību, apkarot korupciju politikā. Mēs bijām īsteni domubiedri, kas šobrīd politikā ir liels retums. Un mūsu iedvesmotājs bija Einars Repše,» pauž I. Rībena, netieši atzīstot, ka tas bija idejisko cīnītāju un ne tik daudz praktisko darītāju laiks.
Savukārt J. Liepnieks papildina. «Zīgerists, Zatlers, Repše – Latvijas politikas vēsturē ir bijuši vairāki fenomeni, kad tauta pēkšņi, bez racionāliem argumentiem izvēlas vienu līderi, kuru mīlēt, pielūgt un dievināt. Šie cilvēki tiek uzcelti uz pjedestāla un apveltīti ar visu tautas nepiepildīto mīlestību un emocionālām gaidām. Un tam nav nekāda sakara ar konkrēto personāliju talantiem vai paveiktajiem darbiem. Tā sakrīt apstākļu kopums. Taču ar laiku visi šie elki krīt, jo viņiem nav reālā seguma, kas attaisnotu sabiedrības gaidas,» bija pārliecināts J. Liepnieks.
