Pašreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina valdīšanas gados būtiski mainījusies sabiedrības attieksme pret bijušo padomju diktatoru Josifu Staļinu, liecina socioloģisko aptauju dati.
Augstāko amatpersonu izteikumi un propaganda televīzijā novedusi pie tā, ka liela daļa sabiedrības uztver J. Staļinu kā «efektīvu menedžeri», kurš parūpējies par valsts industrializāciju un nodrošinājis uzvaru Lielajā Tēvijas karā, kas daudzu ieskatā ir pietiekami nozīmīgi sasniegumi, lai pievērtu acis uz «atsevišķiem pārspīlējumiem represiju jomā».
18. martā Krievijā notiks prezidenta vēlēšanas, kuru uzvarētājs, protams, tāpat ir zināms. Šīs nedēļas sākumā Ksenija Sobčaka, kura arī kandidē vēlēšanās, vērsa uzmanību uz kādu «apkaunojošu un biedējošu faktu» - seši no astoņiem pretendentiem uz Krievijas prezidenta amatu «ir slavinājuši Staļinu un attaisnojuši viņa noziegumus». K. Sobčaka brīdinājusi, ka Krievijas pilsoņi palēnām, taču aizvien uzstājīgāk tiek radināti pie domas, ka J. Staļinu varētu reabilitēt, un vienīgā iespēja, kā apturēt šo procesu, ir kriminālatbildības noteikšana par šādiem aicinājumiem.
Par bijušo augstākās sabiedrības lauveni K. Sobčaku, kura nu metusies politiskās dzīves mutulī, protams, var smīkņāt, var dēvēt viņu par Kremļa projektu, kura bezcerīgajā vēlēšanu batālijā iesaistījusies tikai tādēļ, lai sabotētu par nopietnu opozicionāru sauktā Alekseja Navaļnija aicinājumu boikotēt vēlēšanas. Taču šis viņas izteikums nav adresēts tādiem margināļiem kā Komunistiskās partijas kandidātam Pāvelam Grudiņinam, kurš J. Staļinu pasludinājis par beidzamajā simtgadē ievērojamāko valstsvīru Krievijā un lepojas, ka viņam ir tikpat biezas ūsas kā bijušajam diktatoram. Toni Krievijas politikā nosaka viens cilvēks, tas, kuru jau 18. marta vakarā pasludinās par Krievijas prezidentu uz nākamajiem septiņiem gadiem, un tieši pie viņa K. Sobčaka arī vērsusies.
V. Putins, protams, ir pārāk slīpēts, lai atklāti paziņotu par vēlmi reabilitēt J. Staļinu, taču virkne viņa izteikumu uz šādām domām vedina. Pagājušogad demonstrētajā dokumentālajā filmā Sarunas ar Putinu, kuras režisors ir Olivers Stouns, Krievijas prezidents sacīja, ka ienaidnieki izmanto J. Staļina «pārlieku demonizēšanu» kā ieroci cīņā pret Krieviju un uzbrukumi Staļinam vērtējami kā uzbrukumi Padomju Savienībai un Krievijai. Ja vēl atceras leģendāro frāzi par to, ka «PSRS sabrukums ir lielākā XX gadsimta ģeopolitiskā katastrofa», un pavisam neseno V. Putina izteikumu par to, ka viņš «būtu novērsis PSRS sabrukumu, ja vien spētu», viss kļūst absolūti skaidrs - ne jau par Ņikitas Hruščova, Leonīda Brežņeva, viņa trīs īslaicīgo pēcteču, nerunājot nemaz par Mihailu Gorbačovu, vadīto PSRS tādā sajūsmā ir Krievijas prezidents.
Krievu vēsturnieks Vladimirs Rižkovs intervijā radiostacijai Amerikas balss pērn skaidrojis, ka J. Staļina un V. Putina uzskatos par valsts pārvaldes sistēmu ir ļoti daudz kā kopīga un tas īpaši izpaužas starptautisku saspīlējumu brīžos - kā pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas un tai sekojošajām Rietumu noteiktajām sankcijām. «Staļins valsti uztvēra kā armijas nometni, kā teritoriju, kur visi iedzīvotāji ir mobilizēti kāda it kā cēla mērķa labā. Šādā situācijā nav nekādas kontroles pār budžeta naudu - militārā budžeta palielināšanas rezultātā daļu no tās iespējams izlaupīt,» viņš skaidrojis. Savukārt visām ekonomiskajām un sociālajām problēmām, kas piemeklē valsts iedzīvotājus, šādā modelī ir trīs galvenie izskaidrojumi - nepietiekami stingra amatpersonu kontrole, ārējo ienaidnieku naidīgā darbība un iekšējo ienaidnieku diversijas. Citiem vārdiem sakot, viss tas, par ko ik vakaru vaimanā Kremlim lojālo televīzijas kanālu sarunu šovos un tā sauktajos analītiskajos raidījumos.
«Toties Staļina laikā Padomju Savienību cienīja un no tās baidījās» - šis klasiskais neostaļinistu arguments vijas cauri ne tikai pieminētajām televīzijas pārraidēm, bet arī beidzamajos gados uzņemtajām pseidovēsturiskajām filmām un seriāliem, kā arī skolas mācību grāmatām, kurās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktais
J. Staļina režīma Lielais terors nu tiek politkorekti dēvēts par «sociālistiskās demokrātijas principu pārkāpšanu». Beidzamo gadu laikā ne vienā vien Krievijas pilsētā (arī Maskavā) tapuši jauni J. Staļina krūšutēli un pieminekļi, pirms dažiem gadiem, kad tika atzīmēta 70. gadadiena kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, skaļi tika apspriesta iniciatīva Volgogradu atkal pārdēvēt par Staļingradu. Pērn tika atjaunota J. Staļina piemiņas plāksne Maskavas Valsts juridiskajā universitātē, uz ko ar atlūguma iesniegšanu reaģēja pazīstamais jurists Henrihs Rezņiks, bet Maskavas metro stacijā Kurskaja tika atjaunots sienu gleznojums, kurā ir rindas no J. Staļina laiku PSRS himnas teksta. Šā gada sākumā izcēlās īsta histērija saistībā ar diezgan primitīvās melnās komēdijas Staļina nāve demonstrēšanu kinoteātros. Galu galā vietējā cenzūra to aizliedza, bet Maskavas kinoteātrim Pioņer, kas bija atļāvies filmu izrādīt vēl pirms oficiālā aizlieguma saņemšanas, nācās piedzīvot bruņotu policijas īpašo uzdevumu vienību iebrukumu.
Beidzamajos gados rodas iespaids, ka J. Staļins jau kļuvis par lielāku krievu tautas simbolu nekā dzejnieks Aleksandrs Puškins, turklāt ar katru gadu viņa piekritēju skaits turpina pieaugt. Pērn neatkarīgā Levadas centra aptaujā tika noskaidrots, ka J. Staļinu izteikti pozitīvi vērtē 46% aptaujāto, bet valsts atbalstītā VCIOM aptaujā 62% izteicās, ka atbalsta J. Staļina panākumus slavinošu piemiņas plākšņu un pieminekļu ierīkošanu, kamēr 65% paziņoja, ka nevēlas, lai publiski tiktu atgādināts par diktatora kļūdām un slepkavībām, kas veiktas pēc viņa pavēles. Bet uz jautājumu, kāds tam visam sakars ar V. Putinu, atbilde ir pavisam vienkārša - viņš pats sevi pozicionējis kā līderi, kurš valstī atbild par visu. No sarūsējušu jumtu labošanas un govju izslaukuma līmeņa palielināšanas līdz dzērvju migrācijai un J. Staļina reabilitēšanai...
