Apskaužams entuziasms attiecībā uz savas valsts aizsardzību – 68% Igaunijas pilsoņu kara gadījumā būtu gatavi piedalīties aizsardzības pasākumos. Latvijas pavalstniekiem līdz šādam rādītājam vēl ir kur augt.
Aptaujas par iedzīvotāju gatavību aizsargāt valsti ir nozīmīgas ne tikai no politiskā klimata izpētes un risku vadības viedokļa. Ja sabiedrības vēlme piedalīties aizsardzībā ir maza, rekrutētājiem jārēķinās ar lielāku piepūli armijas rindu aizpildīšanā. Tālāk tas automātiski saistās ar jautājumu par obligāto militāro dienestu. Ja atrodamies demogrāfijas bedrē, bet pēc vecuma un spējām piemērotie cilvēki dienēt profesionālajā dienestā vai stāties Zemessardzē nevēlas, brīvprātības princips valsts aizsardzībā kļūst neefektīvs. Latvija ir viena no pēdējām valstīm reģionā, kur obligātais dienests nav ieviests. Igaunijā tāds ir, un līdztekus darbojas arī brīvprātīgais militārais formējums Kaitseliit - mūsu Zemessardzes analogs. Piespiedu mehānisms igauņu vēlmi aizsargāt savu valsti nemazina. Tieši otrādi - statistika rāda, ka pēdējos trīs gados viņu gatavība iesaistīties aug, pa procentam vien. Kā vēsta LETA/BNS, sabiedriskās domas aptaujā respondentiem uzdots jautājums:
«Mēs visi ceram, ka jauna kara nebūs, bet gadījumā, ja Igaunijai tiktu uzbrukts, vai jūs būtu gatavs piedalīties aizsardzības pasākumos atbilstoši savām spējām un prasmēm?»
Atbilžu variantus «jā» un «visticamāk, jā» šogad izvēlējās 68% aptaujāto, pērn 67%, aizpērn 66%. Tātad vērojams pakāpenisks pieaugums - turklāt gan igauņu, gan Igaunijas krievu vidū. Aptaujas pasūtītājs ir Igaunijas Sabiedrības pētījumu institūts. Analītiķis Arts Johansons pozitīvo tendenci skaidro ar pastiprināto armijas publicitāti medijos un pilsoņu personisko saskari ar aizsardzības spēkiem, ko nodrošina karadienests.
Arī Latvijas Aizsardzības ministrija katru gadu pēta sabiedrības noskaņojumu un attieksmi pret aizsardzības jomu. Šogad pētījums paturēts iekšējai lietošanai. Acīmredzot skaitļi kopš pagājušā gada nav uzlabojušies - neraugoties uz to, ka sabiedriskajās attiecībās un publicitātē ieguldīts liels darbs un rekrutēšanas pasākumi notiek visa gada garumā. Te gan jāuzsver, ka dažādu valstu un dažādu pētnieku uzdotie jautājumi atšķiras, un tas ietekmē rezultātus. Ir atšķirība, vai aptaujā dzimto zemi piedāvāts «aizstāvēt no ienaidnieka», cīnīties «ar ieročiem rokās» vai «atbilstoši savām prasmēm». Un būtiska nianse, ka igauņi aptaujājuši tikai pilsoņus. Pie mums pētītas visas iedzīvotāju grupas.
Latvijā pagājušajā gadā publiskotais SKDS pētījums rādīja šādus rezultātus. Ja agresors uzbruktu Latvijai, 8,1% stātos Zemessardzē, 7,1% pretotos citos veidos, bet 23,9% palīdzētu tiem, kuri pretojas - piegādātu ēdienu, palīdzētu ievainotajiem un tādā garā. Tātad reālais aizstāvētāju skaits ir zem 40%. Gatavību cīnīties ar ieročiem rokās pauda 33%. Savukārt 25% nedarītu neko un censtos dzīvot tāpat kā līdz šim, bet vēl daļa censtos aizbēgt no valsts. Paliktu 54%, aizbrauktu 31%. Te gan jāpiebilst - kara gadījumā legāli šāda iespēja pilsoņiem būtu liegta, jo kurš tad viņu vietā cīnīsies. Tomēr par tā vērtu, lai aizstāvētu, Latviju uzskatīja pārliecinošs vairākums respondentu - 78%. Uz jautājumu «Vai Latvija ir tā vērta, lai militāra iebrukuma gadījumā to aizsargātu ar visiem iespējamiem līdzekļiem, pat ja tas prasītu lielus cilvēku upurus?» ar «Jā» atbildēja 55%, «Drīzāk jā» - 22,7%. Līdzīgs, bet ne tiks dramatiski formulēts jautājums uzdots arī igauņiem: «Vai Igaunijas pilsoņiem būtu jācīnās par savu valsti karā, ja tai tiktu uzbrukts.» Apstiprinoši atbildējuši 88% aptaujāto.
Paši igauņi secina, ka viņu sabiedrības gatavība iesaistīties ir augsta salīdzinājumā ar vairumu Eiropas valstu. Saskaņā ar WIN/Gallup 2015. gada datiem, turīgajā Rietumeiropā savas valsts aizsardzībā nepieciešamības gadījumā būtu gatavi piedalīties vidēji 25% iedzīvotāju. Uz šāda fona arī Latvijas 40% ir labs rādītājs.
