Lāzerskenēšanas jeb LiDAR tehnoloģija ir relatīvi jauns instruments, ko arheologi izmanto tikai kopš 1985. gada.
Speciālisti uzsver, ka tas ir dārgs prieks, taču vienlaikus ļoti efektīva metode, kas ļauj salīdzinoši īsā laikā noskaidrot, kādas reljefa īpatnības slēpjas, piemēram, zem džungļu lapotnes, pēc kā speciālisti var pateikt - šeit atradies grāvis, bet tur bijis uzbērts aizsargvalnis. Tas gan nenozīmē, ka šī tehnoloģija atņem maizi arheologiem, jo noskaidrot to, kad tapis kāds konkrēts objekts, iespējams, vien veicot izrakumus.
IERĪCE. Šāda tipa LiDAR ierīce bija uzstādīta uz lidaparāta, kas riņķoja virs Gvatemalas džungļiem / Reuters
Kā jau noprotams pēc nosaukuma, LiDAR tehnoloģija nozīmē lāzera staru izmantošanu, lai veidotu attālu objektu trīsdimensiju attēlus - abreviatūra LiDAR (light detection and ranging) nozīmē gaismas staru veiktā attāluma fiksēšanu. Ja vienkāršoti, tad Gvatemalas džungļu pētīšanas laikā virs tiem lidoja ar LiDAR ierīci aprīkots lidaparāts. Ierīce ik sekundi raidīja simtiem tūkstošu impulsu zemes virsmas virzienā un reģistrēja saņemtās signālu atbildes. Liela daļa gaismas signālu, protams, atstarojās no džungļos augošajiem kokiem un krūmiem, tomēr daļa sasniedza zemi, fiksējot visas reljefa īpatnības. Vienlaikus ierīce, kas pievienota GPS sistēmai, reģistrēja attiecīgās vietas koordinātas, un pēc tam, kad speciālisti apstrādāja saņemtos datus, no iegūtās trīsdimensiju kartes dzēšot lapotnes atstarotos signālus, tika iegūta arheologus un vēsturniekus tik ļoti interesējošā informācija - proti, džungļu apslēptās teritorijas reljefs.
Ar šādām kartēm bruņoti pētnieki jau var izdarīt zināmus secinājumus, vēl pirms paši savām acīm skatījuši un pētījuši konkrētās vietas. Protams, gadās dažādas nejaušības, taču cilvēku dabā ir veidot ģeometriski nepārprotamas struktūras, un, ja trīsdimensiju kartē redzams gandrīz pilnīgi taisns grāvis vai uzbērums, ar lielu ticamības pakāpi tas ir nevis dabas, bet gan cilvēku radīts, skaidro interneta ziņu vietne LiveScience.com.
«XXI gadsimtā LiDAR spēlē to pašu lomu, ko pagājušajā gadsimtā arheologiem nozīmēja radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes izstrādāšana,» sarunā ar LiveScience.com sacījis ASV Kolorādo universitātes Bolderā arheologs Peisons Šīts, kura vadītā pētnieku grupa 1985. gadā pirmā izmantoja šo metodi Kostarikas džungļu izpētē. Ņūorleānas Tuleina universitātes pētnieks Francisko EstradaBelli sacījis, ka LiDAR veicis tādu pašu apvērumu arheoloģijā kā Hubble kosmiskais teleskops Visuma izpētē, bet Ilinoisas universitātes antropoloģe Līza Lukero šo tehnoloģiju nodēvējusi par burvestību.
Sajūsmā par to ir arī Ņujorkas Itakas koledžas arheologs Tomass Garisons, kurš jau gadiem pēta maiju senās būves Gvatemalas ziemeļos. Pirmkārt, šī tehnoloģija aiztaupa laiku. T. Garisona vadītajai pētnieku grupai astoņus gadus ilgušās ekspedīcijas laikā izdevies kartografēt vien aptuveni vienu kvadrātjūdzi plašu teritoriju, bet ar LiDAR aprīkotais lidaparāts pāris stundu laikā aplidojis gandrīz 63 kvadrātjūdzes, un pēc pāris nedēļām bijusi gatava arī šī reģiona trīsdimensiju karte. Otrkārt, mērījumi, kas veikti, izmantojot lidaparātu un modernās tehnoloģijas, ir daudz precīzāki un, kas pats svarīgākais, uzskatāmāki. Intervijā LiveScience.com T. Garisons atzinis, ka kopā ar savas pētnieku komandas pārstāvjiem vairākus gadus mīņājies tikai aptuveni 150 metrus no deviņus metrus augstā aizsargvaļņa, taču nav to pamanījis. «Iespējams, ar laiku mēs to būtu ievērojuši, taču nekādas garantijas tam nav. Bez LiDAR datiem es arī nekad nebūtu sapratis, ka kāda jau ne reizi vien pētīta vieta patiesībā senlaikos bijusi ceļš vai dambis,» viņš skaidrojis, uzsverot, ka džungļos, kur katrs ceļa solis pētniekiem vārda tiešā nozīmē jāizcērt ar mačeti, nepamanīt kādus reljefa nelīdzenumus ir vienkāršāk par vienkāršu.
Amerikāņu zinātnieks uzsvēris, ka LiDAR tehnoloģija sevi vislabāk attaisno tieši apstākļos, kādi valda Gvatemalas ziemeļos. Lielākajā daļā purvaino džungļu ļaudis nav riskējuši spert savu kāju jau simtiem gadu garumā, un džungļi faktiski saglabājuši visu maiju civilizācijas radīto. Tomēr teritorijas kartēšana nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, tajā skaitā pašiem svarīgākajiem. Nav šaubu, ka maiju civilizācija savā gandrīz 3000 gadu ilgajā vēsturē apguvusi plašas teritorijas Gvatemalas ziemeļos, taču vēl jānoskaidro, kad būvēti tie vai citi objekti. Lai cik moderns būtu LiDAR, ar tā palīdzību atradumus nav iespējams datēt, un joprojām pastāv varbūtība, ka maiji šīs zemes apguvuši pakāpeniski - attīstot jaunu teritoriju pēc tam, kad iepriekšējo atzinuši par dzīvošanai vairs nepiemērotu. Ja tā, tad sensācija par šīs civilizācijas varenību izplēnēs.
