Pirms gandrīz 15 000 gadu Anglijas dienvidos dzīvojošie cilvēki ne tikai nodarbojušies ar kanibālismu, bet arī izgreznojuši apēsto līdzpilsoņu kaulus ar grebumiem. Britu zinātnieki, kuru pētījuma rezultāti publicēti žurnālā PLOS ONE, norādījuši – neesot nekādu pazīmju, ka kanibālisma upuri būtu gājuši bojā vardarbīgā nāvē. Tādēļ izteikta hipotēze, ka kanibālisms bijis daļa no rituāla, kurā cilts atvadījusies no dabiskā nāvē mirušiem tās locekļiem.
Arī virkne citu arheoloģisku atklājumu un pētījumu vedina uz domām, ka kanibālismam bijusi liela simboliskā loma, jo apmierināt izsalkumu šādā veidā nav bijis racionāli - kaut vai ņemot vērā relatīvi nelielo cilvēku skaitu, kas uz mūsu planētas dzīvoja pirms desmitiem tūkstošu gadu.
Gofa alas kanibāli
Londonas Dabas vēstures muzeja un Londonas universitātes koledžas pētnieki savu atklājumu veikuši, vēlreiz izanalizējot senus atradumus, raksta Reuters. XIX gadsimta astoņdesmitajos gados Somersetas grāfistē Anglijas dienvidrietumos tika uzieta ala, kurā atradās aizvēsturiskos laikos dzīvojušu cilvēku kauli. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šajā vietā, ko nosauca par Gofa alu (tā ir 90 metrus dziļa un vairāk nekā 2 kilometrus gara) tika veikti rūpīgi arheoloģiskie izrakumi un uzietas vismaz septiņu cilvēku mirstīgās atliekas. To analīze liecina, ka cilvēki šajā reģionā mitinājušies pirms aptuveni 14 700 gadiem, kad Dienvidanglijā beidzās ledus laikmets un no Spānijas un Francijas tajā ieklīda Madlēnas kultūras pārstāvji. Jāatgādina, ka Lamanša šauruma tolaik nebija - tagadējās Britu salas un kontinentu savienoja cietzeme.
GRAVĒJUMS. Uz Gofa alā atrastā cilvēka kaula konstatēts līkloča formas gravējums / Scanpix
To, ka cilvēki, kuru kauli tika uzieti Gofa alā, bijuši kanibālisma upuri, Dabas vēstures muzeja paleoantropoloģes Silvijas Bello vadītajai zinātnieku grupai izdevās noskaidrot jau 2010. gadā. Uz cilvēku kauliem tika uzietas plēsumu, griezumu un kodienu pēdas - gluži tādas pašas kā uz alā esošā medījuma (zaķu, briežu, mežacūku un zirgu) kauliem. Daļa kaulu bijuši salauzti, lai no tiem izsūktu kaulu smadzenes. Taču interesantākais atklājums pētniekiem vēl bijis tikai priekšā. Uz viena no kauliem pamanīta aptuveni 6,4 centimetrus gara līkloču līnija, kas pavisam noteikti nav varējusi rasties nejauši. S. Bello sarunā ar interneta ziņu vietni LiveScience.com stāstījusi, ka līdzīgas līnijas, izmantojot primitīvus akmens darbarīkus, Madlēnas kultūras pārstāvji, kas dzīvojuši Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, vilkuši, piemēram, uz alu sienām. Taču pirmo reizi šāds grebums atrasts uz cilvēka, turklāt kanibālisma upura, kauliem.
Atvadas no aizgājēja
Zinātnieki secinājuši, ka sākumā no cilvēka spieķkaula noplēsti muskuļi, pēc tam veikts gravējums un tikai tad kauls salauzts, lai piekļūtu kaula smadzenēm. «Mums jau iepriekš bija nojausma, ka Gofa alā kanibālisms tika praktizēts kā rituāls, taču trūka pierādījumu. Tagad tie ir mūsu rīcībā - kaula apstrāde skaidri liecina, ka gravēšana bija nozīmīga kanibālisma prakses sastāvdaļa un tai bija noteikta simboliska nozīme,» uzsvērusi S. Bello.
LiveScience.com norāda, ka gan aizvēsturiskajās kultūrās, gan nošķirti dzīvojošās ciltīs, kas kanibālismu piekopjot arī mūsdienās, valda uzskats - apēdot ienaidnieku (vai vismaz viņa smadzenes), iespējams iegūt viņa spēku. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka vērienīgām aizvēsturisko ļaužu kaujām bieži vien sekojušas lielas dzīres, kurās galdā likti kaujā zaudējušie. Taču uz atradumiem Gofas alā šī hipotēze nav attiecināma. «Mēs neatradām nekādus pierādījumus vai pazīmes, ka šie cilvēki būtu gājuši vardarbīgā nāvē,» uzsvēruši Dabas vēstures muzeja pētnieki. Ja kanibālisma upuri patiešām miruši dabiskā nāvē, jāatsakās uzreiz no divām versijām - pirmkārt, viņi nav upuri kaujai starp dažādām ciltīm, bet, otrkārt, nav arī kanibālu medību trofejas.
SIMBOLISKI. Anglijas dienvidu daļā kanibāli no mirušo cilvēku galvaskausiem darināja krūkas / Scanpix
«Mūsdienu cilvēkiem tas varētu šķist biedējoši, taču acīmredzot tolaik šiem ļaudīm bijusi tāda tradīcija atvadīties no aizgājējiem. Mēs mirušos pārvēršam pelnos vai aprokam zemē, bet viņi rīkojuši svinīgu ceremoniju un apēduši savas cilts locekļus,» intervijā laikrakstam The Guardian sacījusi S. Bello. Acīmredzot pirms gandrīz 15 000 gadu dzīvojušajiem cilvēkiem tās šķitušas pienācīgas un, lai cik ciniski tas neskanētu, arī praktiskas atvadas no nelaiķa - cilts pārstāvji kādas dienas varējuši nedoties medībās. Attiecībā uz gravējumu simbolisko nozīmi Dabas vēstures muzeja paleoantropologs Kriss Stringers tos salīdzinājis ar tetovējumiem. Pēc viņa domām, līkloču līnija simbolizējusi vai nu visu cilti, vai arī konkrēto nelaiķi. Cita versija - gravējumi veikti, lai iemūžinātu kādu būtisku notikumu, iespējams, varoņdarbu, ko paveicis aizgājējs. «Taču jebkurā gadījumā mēs nerunājam par situāciju, kad kāds cilts pārstāvis nomirst, bet viņa izbadējušies biedri nekavējoties aprij aizgājēju. Sākumā viņi notīrīja kaulus, tad kāds rūpīgi veica gravējumu, un tikai pēc tam kauls tika salauzts un smadzenes izsūktas,» viņš norādījis.
Starp citu, zinātniekiem nav izdevies atrast nekādas liecības par kaulu termisko apstrādi, kas liecina, ka senie kanibāli pārtikuši no jēlas gaļas. «Es šaubos, vai mēs jebkad spēsim noskaidrot, kādēļ šie ļaudis piekopa kanibālismu, taču mūsu pētījums vedina uz domām, ka tas nenotika tikai tādēļ, lai apmierinātu izsalkumu,» S. Bello sacīto citē The New York Post. Zinātniece atgādinājusi par šīs pašas pētnieku grupas 2010. gadā veikto atklājumu - Gofa alā uzieto cilvēku galvaskausi bija rūpīgi apstrādāti, lai tos varētu izmantot kā krūkas vai kausus. Pats interesantākais, ka uz galvaskausiem nav atrastas kanibālisma pēdas, un šis fakts atkal liek aizdomāties par simbolismu. Galu galā, ja cilts būtu tik izsalkusi, tās locekļi būtu apgrauzuši arī galvaskausus. Ņemot vērā to, ka uz 60% Gofas alā atrasto kaulu atrastas kanibālisma pēdas, britu zinātnieki pieļauj iespēju, ka šī ala bijusi savdabīga kanibālu cilts kapsēta, kur nogādāts viss, kas palicis pāri no dabiskā nāvē mirušiem cilts locekļiem.
Nepietiekams kaloriju daudzums
International Business Times norāda, ka kanibālismu piekopuši gan mūsdienu cilvēki (Homo sapiens), gan to tuvākie radinieki, tādi kā Homo neanderthalensis (neandertālieši) un Homo erectus (stāvus ejošie cilvēki). Vēl pagājušā gadsimta sākumā vairākums zinātnieku bija pārliecināti, ka kanibālisms saistīts ar to, ka aizvēsturiskie ļaudis mūžīgi dzīvojuši pusbadā, taču virkne arheoloģisku atklājumu liek domāt, ka lielāka nozīme bijusi tieši simbolismam un apzinātas cilvēku medības ar mērķi remdēt izsalkumu drīzāk vērtējamas kā izņēmuma gadījumi.
Šā gada aprīlī interesanta pētījuma rezultātus žurnālā Scientific Reports publicēja Braitonas universitātes zinātnieks Džeimss Kouls. Viņš salīdzinājis kaloriju daudzumu, ko bijis iespējams iegūt, pārtiekot no cilvēku vai neandertāliešu gaļas, ar kaloriju daudzumu, ko devis cits medījums, un nonācis pie nepārprotama secinājuma - no šī viedokļa raugoties, kanibālisms nav izdevīgs. Ja vien runa nav par kaujas laukā kritušo vai dabiskā nāvē mirušo utilizāciju, daudz racionālāk un arī mazāk bīstami senajiem ļaudīm bijis medīt dzīvniekus, jo pat vidusmēra bebra vai stirnas gaļā barības vielu ir aptuveni tikpat daudz, cik cilvēka gaļā. Dž. Kouls nešaubās, ka senie cilvēki to apzinājušies un kanibālisms viņu kopienās saistījies vairāk ar rituāliem un simboliskām ceremonijām, nevis banālu izsalkuma remdēšanu.
