26. aprīlī apritēja 30 gadu kopš katastrofas Černobiļas atomelektrostacijā (AES). Bēdīgā gadadiena ne tikai uzjundījusi debates par to, cik tad īsti dzīvību prasījusi šī katastrofa, bet arī likusi mobilizēt finansiālos un citus resursus, lai novērstu tās sekas – cik nu tas ir iespējams.
Taču ne mazāk svarīgs ir jautājums par kodolenerģētikas nākotni, un nebūs daudz pārspīlēts sakot, ka pasaule pašlaik sadalījusies divās nometnēs - vienas pārstāvji mudina uz visu 430 pasaulē esošo AES reaktoru slēgšanu, bet otras uzskata, ka, ņemot vērā Černobiļas un Fukušimas mācību, no jaunām traģēdijām iespējams izvairīties.
Jāatgādina, ka Černobiļas avārija ir tikai viena no divām vēsturē (vēl arī 2011. gada zemestrīces un cunami izraisītā katastrofa Japānas pilsētas Fukušimas AES), kurai pēc Starptautiskās kodolnegadījumu skalas piešķirts augstākais, 7., līmenis. Eksperti lēš, ka šo katastrofu epicentrā un tā tuvumā cilvēki uz dzīvi nevarēs atgriezties vēl tūkstošiem, bet, iespējams, pat desmitiem tūkstošus gadu.
Upuru skaitu grūti aplēst
Saskaņā ar oficiālajiem datiem 1986. gadā notikusī katastrofa prasīja 31 cilvēka dzīvību, taču šajā statistikā atspoguļoti tikai tie, kuri no staru slimības gāja bojā salīdzinoši neilgi pēc Černobiļas AES 4. reaktora eksplozijas. Lielākoties tie ir cilvēki, kuri desmit dienu cīnījās, lai apslāpētu reaktorā uzliesmojušo ugunsgrēku, un īsā laikā saņēma nāvējošu radioaktīvā starojuma dozu. Taču atšķirībā no, piemēram, zemestrīcēm, plūdiem vai parastiem ugunsgrēkiem katastrofas, kas saistītas ar radioaktīvu materiālu noplūdi, par sevi atgādina ne tikai pēc gadiem, bet arī gadu desmitiem. Kā trāpīgi atgādina britu vēsturnieks Maikls Smits - pašlaik nav īsti zināms pat tas, cik cilvēku dzīvības gadu gaitā prasījušas divas atombumbas, kuras 1945. gada augustā amerikāņu lidotāji nometa uz Hirosimu un Nagasaki, un tas pats attiecināms arī uz Černobiļas katastrofu.
Lai cik tas arī ciniski skanētu, daudzmaz precīzus skaitļus par katastrofas upuru skaitu būs iespējams iegūt vien tad, kad aizsaulē būs aizgājuši ne tikai visi pirms 1987. gada dzimušie katastrofas ietekmētie, bet arī viņu bērni - protams, ar noteikumu, ka attiecīgi pētījumi tiks finansēti. Jāatgādina, ka Černobiļas avārijas seku novēršanai tika mobilizēti aptuveni 600 000 cilvēku no visiem plašās Padomju Savienības nostūriem, bet radioaktīvā piesārņojuma dēļ savas dzīvesvietas uz laiku vai uz visiem laikiem nācās pamest vairāk nekā 200 000 cilvēku. Turklāt šī evakuācija bija ļoti novēlota - piemēram, no Pripetes pilsētas, kas atradās pāris kilometru no AES, un kurā dzīvoja lielākoties stacijas darbinieki un viņu ģimenes, aptuveni 45 000 cilvēku sāka izvest tikai 36 stundas pēc katastrofas, kad viņi jau bija saņēmuši ievērojamas radiācijas dozas.
AP atgādina, ka 2005. gadā lielu skandālu izraisīja Starptautiskās atomenerģētikas aģentūras (IAEA) ziņojums, kurā bija minēts, ka pārāk liela radioaktīvā starojuma doza novedusi pie aptuveni 4000 avārijas seku likvidatoru nāves. Ja ņem vērā to, ka pirmajās nedēļās pēc avārijas cilvēkiem, kurus sūtīja dzēst ugunsgrēku un būvēt betona sarkofāgu ap reaktoru, bieži vien nebija nekādu aizsardzības līdzekļu, šis skaitlis patiešām ir apšaubāmi neliels. Pirms pāris gadiem Pasaules Veselības organizācija (WHO) izplatīja aplēses, ka radiācijas izraisītas kaites pāragri kapā novedušas vai tuvākajā laikā novedīs aptuveni 9000 likvidatoru, bet Greenpeace aktīvisti uzstāj, ka šo skaitli nepieciešams pareizināt, mazākais, ar desmit...
Mirusī zeme un jaunais sarkofāgs
Ne mazāk pretrunīgi ir viedokļi par to, vai tā dēvētajā Atsvešināšanas zonā (30 kilometru rādiusā ap spēkstaciju) cilvēki kādreiz droši varēs atgriezties uz dzīvi. Christian Science Monitor raksta, ka šogad izplatītajā Greenpeace ziņojumā norādīts - tā dēvētā zona vēl aptuveni 3000 gadu būs cilvēka dzīvei nepiemērota. Turklāt vides aizstāvji ne tuvu nav paši pesimistiskākie, jo bijušais spēkstacijas direktors (pēc avārijas atlikušie trīs Černobiļas AES reaktori turpināja darboties, un beidzamais no tiem tika apstādināts vien 2000. gadā) Igors Gramotkins, piemēram, uzskata, ka ļaudis šajā apkaimē droši nevarēs justies vēl 20 000 gadu. «Kodolkatastrofas laikā apkārtējā vidē tika izmesti izotopi, kuri savu radioaktivitāti saglabā desmitiem tūkstošus gadu, un tas nozīmē, ka avārijas seku novēršanā būs jāpiedalās ne tikai tiem, kuri pirmie reaģēja uz katastrofu, bet arī viņu pēctečiem un pēcteču pēctečiem,» uzsver žurnāls Time.
AP norāda, ka svarīgi ir apzināties - pēc reaktora eksplozijas un ugunsgrēka atmosfērā nonāca vien aptuveni 5% radioaktīvā materiāla - viss pārējais, sakusis lavai līdzīgā formā, pašlaik ir apglabāts zem betona sarkofāga, kas lielā steigā tika uzbūvēts piecu mēnešu laikā. Savu mūžu tas jau ir nokalpojis, un sagaidāms, ka šā gada nogalē sarkofāgs un reaktora atliekas tiks paslēptas zem jaunas velves. Francijas konsorcija Novarka izprojektētā arka ir 108 metrus augsta, 250 metru plata un 150 metru gara, un, kā norāda AFP, zem tās būtu iespējams paslēpt pat Parīzes Dievmātes katedrāli. Tās montāža notiek pāris simtu metru attālumā no vecā sarkofāga, bet, kad darbs būs galā, šī gigantiskā celtne pa sliedēm lēnītēm tiks pārvietota tā, lai to pilnībā nosegtu.
Taču jaunā arka, ko oficiāli sauc par New Safe Confinement, pildīs ne tikai vairoga funkcijas. Pašlaik uz tās tiek montēti iespaidīgi roboti, un, ja viss ritēs kā iecerēts, kaut kad nākamgad tie sāks pakāpeniski ieurbties vecajā sarkofāgā un reaktora atliekās, pamazām aizvācot no avārijas vietas radioaktīvos materiālus, kurus ieplānots nogādāt kādā drošā glabātavā. Šā projekta izmaksas jau pārsniegušas divus miljardus eiro, tā finansēšanā piedalījušās vairāk nekā 40 valstu valdības, taču pat paši lielākie optimisti neņemas lēst, cik ilgu laiku varētu prasīt avarējušā reaktora atlieku pilnīga demontāža.
Cik droši ir reaktori?
Atšķirībā no Fukušimas avārijas, kuras galvenais iemesls bija negaidīti spēcīga dabas katastrofa, par sprādzienu Černobiļas AES 4. reaktorā atbildība pilnībā jāuzņemas cilvēkiem. Izmeklēšana liecina, ka pie katastrofas novedušas ne tikai nolaidība un kļūdas reaktora ekspluatācijā, bet arī paša reaktora RBMK1000 tehniskās nepilnības, norādījis Džordžtaunas universitātes fiziķis Timotijs Džorgensens. Savu lomu, protams, nospēlējis arī PSRS ierastais slepenības režīms un vēlme no sabiedrības noslēpt informāciju par katastrofas apmēriem, jo tika uzskatīts, ka šādas ziņas varētu iedragāt padomju valsts prestižu.
Dienās pēc Černobiļas avārijas paaugstināta radioaktivitāte tika reģistrēta visos Eiropas nostūros - no Zviedrijas un Lielbritānijas līdz pat Grieķijai. Deutsche Welle norāda, ka tieši šī katastrofa sekmēja to, ka daudzās Rietumeiropas valstīs ievērojami palielinājās Zaļo partiju un kustību popularitāte, un ar laiku tās kļuva par diezgan nopietniem politiskajiem spēkiem - 2011. gadā vēl vienu impulsu zaļajiem deva Fukušimas avārija. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados vides aizstāvjiem izdevās apturēt virknes atomelektrostaciju celtniecību, turklāt interesanti, ka šie panākumi viņu labā strādā arī šodien - vismaz Eiropā. Avārija Černobiļā noveda pie tā, ka tika būvēts ļoti maz jaunu AES, un Greenpeace kodolenerģētikas ekspertam Šonam Patrikam Stensilam ir absolūta taisnība, sarunā ar AFP apgalvojot, ka lielākā daļa rietumvalstīs esošo AES, kas celtas vēl sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, ir gan tehnoloģiski, gan fiziski novecojušas. «Vairums pasaules kodolreaktoru savu mūžu jau nokalpojuši vai pietuvojušies šai robežai,» viņš uzskata.
Attieksme pret kodolenerģētiku pasaulē gan ir atšķirīga. Piemēram, Francijas valdība negrasās atteikties no AES izmantošanas, kamēr kaimiņos esošajā Vācijā līdz 2022. gadam tiks apstādināti visi 17 kodolspēkstaciju reaktori. Taču, kā norāda Deutsche Welle, pašlaik sākušās asas diskusijas par to, ko ar šiem objektiem iesākt tālāk. To pilnīga demontāža varētu prasīt vairākus gadu desmitus un finansējumu, kas vairākas reizes pārsniegtu Černobiļas avārijas seku likvidēšanā ieguldītos līdzekļus. Taču arī lētākā un mazāk darbietilpīgā alternatīva nav īpaši spoža - diez vai nākamajās paaudzēs dzīvojošie cilvēki būs pateicīgi par šādu iekonservētu radioaktīvo mantojumu. Deutsche Welle uzsver, ka kodolenerģētikas pretiniekiem šis ir viens no galvenajiem argumentiem - kamēr nav tehnoloģiju, kā ātri un bez riska nojaukt vairs nevajadzīgas AES, kamēr nav izdomāts, ko iesākt ar izmantoto kodoldegvielu (tās noglabāšana pazemē ir tikai pagaidu risinājums), jaunas AES būvēt vairs nevajadzētu.
STARPTAUTISKĀ KODOLNEGADĪJUMU SKALA
• 0. līmenis - ar to tiek apzīmēti sīki negadījumi, kas konkrētajā brīdī nerada draudus drošībai, taču nelabvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā tādus tomēr varētu radīt. Kā piemērus var minēt nelielas noplūdes dzesēšanas sistēmās, sīkus ugunsgrēkus, piemēram, transformatoru kabeļu aizdegšanos, un tamlīdzīgi. 2014. gadā Vācijas kodolspēkstacijās vien reģistrēti 68 šādi gadījumi.
• 1. līmenis jeb anomālija - šā līmeņa negadījumi visbiežāk tiek reģistrēti kādu sabojātu ierīču izmantošanas gadījumā. Piemēram, bojāta strāvas ģeneratora izmantošana var novest pie reaktora ārkārtas apstādināšanas. Par 1. līmeņa anomālijām uzskata arī dažādus darba drošības tehnikas pārkāpumus. Vidēji gadā Vācijā tiek reģistrēti seši šādi gadījumi.
• 2. līmenis jeb incidents - nopietnus draudus drošībai var radīt, piemēram, dzesēšanas iekārtu sūkņu iziešana no ierindas un tamlīdzīgi negadījumi. Fasene AES Francijā 2014. gada aprīlī pārāk liels ūdens spiediens bojāja reaktora aizsardzības sistēmu, un spēkstaciju uz remontdarbu laiku nācās slēgt.
• 3. līmenis jeb nopietns incidents - par nopietnu incidentu tiek uzskatīta radioaktīvo materiālu noplūde vidē, kas parasti nozīmē arī to, ka paaugstinātam radiācijas līmenim tikuši pakļauti objekta darbinieki. Šādi incidenti ir diezgan reti, vidēji pasaulē tie notiek reizi gadā. Par trešā līmeņa kodolnegadījumu, piemēram, tiek uzskatīta radioaktīvo materiālu noplūde no Sellafīldas kodolmateriālu pārstrādes rūpnīcas Lielbritānijā 2005. gadā.
• 4. līmenis jeb avārija ar vietējām sekām - šā līmeņa kodolnegadījums nozīmē, ka radioaktīvo materiālu noplūde mērāma simtos terabekerelu (Tbq) un/vai bojā gājis vismaz viens cilvēks. 1969. un 1980. gadā šādas avārijas notika Sentlorēnas kodolspēkstacijā Francijā.
• 5. līmenis jeb avārija ar plašākām sekām - radioaktīvo materiālu noplūde mērāma tūkstošos Tbq un/vai bojā gājuši vairāki cilvēki. 1979. gadā šāda līmeņa avārija notika Pensilvānijas reaktorā ThreeMileIsland, kur izkusa trešdaļa reaktora serdeņa.
• 6. līmenis jeb nopietna avārija - radioaktīvo materiālu noplūde mērāma desmitiem tūkstošos Tbq, un ar radioaktīvajiem materiāliem piesārņotas plašas teritorijas. 1957. gadā PSRS, Čeļabinskas apgabalā esošajā militārajā rūpnīcā Majak, kur tika bagātināts un pārstrādāts ieroču plutonijs, eksplodēja viena no tvertnēm, un atmosfērā nokļuva līdz pat 100 tonnām radioaktīvo vielu. Pēc šīs avārijas no tuvējās apkaimes tika evakuēti aptuveni 10 000 cilvēku.
• 7. līmenis jeb katastrofa - 1986. gadā Černobiļā un 2011. gadā Fukušimā notikušās avārijas ir vienīgās, kurām saskaņā ar Starptautisko kodolnegadījumu skalu piešķirts pats augstākais līmenis. Abos gadījumos reaktoru serdeņi pilnībā izkusa, ar radioaktīvajiem materiāliem tika piesārņotas plašas teritorijas, liekot evakuēties desmitiem un pat simtiem tūkstošu cilvēku, un joprojām turpinās diskusijas par to, cik daudz dzīvību prasījušas šīs katastrofas.
Avots: Deutsche Welle
