Vācijas kancleres Angelas Merkeles paziņojums par gatavību uzņemt visus bēgļus, kas bēg no Sīrijas kara, un Vācijas atvērtā imigrācijas politika radīja nepieredzēti lielu bēgļu plūsmu uz Vāciju, kas tiek lēsta no 800 000 līdz pat pusotram miljonam.
Tas rada arvien lielāku spriedzi politikā un sabiedrībā, kā arī protestus, jo īpaši Austrumvācijā un Bavārijā, un kancleres jaunieceltais bēgļu politikas koordinators sācis runāt par tranzīta zonu veidošanu pie valsts robežām. Kā Vācija tiek galā ar bēgļu pieplūdumu, ko no tās pieredzes mēs varam mācīties un vai ir redzami kādi šo migrāciju raisošo konfliktu risinājumi, Neatkarīgās intervija ar Vācijas vēstnieku Latvijā Rolfu Ernstu Šuti.
– Vai aizvadītais 3. oktobris, Vācijas 25.atkalapvienošanās gadskārta, bija citāda nekā citkārt? Kas sabiedrību vieno, kas šķeļ?
– Lai arī apvienošanās tiek uzskatīta par lielu panākumu, tas nenozīmē, ka visas problēmas 25 gados ir atrisinātas, jo apvienošanās ir ilgstošs process, nevis vienreizējs notikums. Bija cilvēki, kas sākotnēji netika galā ar jaunajiem izaicinājumiem, palika bez darba, nespēja integrēties jaunajā sabiedrībā, bija arī vilšanās, nepiepildītas cerības. Jāatceras, ka Austrumvācijā ekonomiskā situācija bija sarežģīta, daudzi jauni speciālisti aizbrauca uz rietumiem labāka darba, meklējumos, un šodien Austrumvācijā noteiktās pozīcijās jauno speciālistu trūkst. Apstākļiem uzlabojoties, viņi gan pamazām atgriežas, bet joprojām austrumos ir sava veida salas ar augstu bezdarbu, sociālajām problēmām.
– Uzrunā Vienotības dienā Vācijas prezidents Joahims Gauks pauda, ka lielāks uzdevums par Vācijas vienotību vēl tikai priekšā – bēgļu integrācija, jo jāpārvar lielāka distance nekā starp austrumvāciešiem un rietumvāciešiem. Kur te redzat lielākos izaicinājumus?
– Prezidents skaidri pateica: Vācijas atkalapvienošana bija liels finansiāls, sociāls izaicinājums cilvēkiem abās Vācijas pusēs, bet viņiem bija kopīga kultūra, vēsturiskā izcelsme, valoda. Bēgļu integrācijā papildu izaicinājums ir integrēt cilvēkus ar atšķirīgu kultūras pieredzi, ticību. Tāpēc arī Merkeles kundze un citi politiķi uzsvēruši, ka ir svarīgi dot iespēju iebraucējiem saglabāt savas etniskās un reliģiskās tradīcijas, vienlaikus viņiem jāakceptē mūsu sabiedrības pamatvērtības un nosacījumi, kas nostiprināti mūsu pamatlikumā. Mums jānovērš paralēlu sabiedrību radīšana.
– Vācijai jau ir pieredze ar bēgļiem, imigrantiem, bet viņi nav bijuši tik lielā skaitā tik īsā laikā. Kur varētu būt lielākās grūtības?
– Lielas bēgļu grupas Vācijā ieradās Balkānu kara laikā no bijušajām Dienvidslāvijas teritorijām. Daudzi no tā laikā bēgļiem ir atgriezušies dzimtenē, citi palikuši Vācijā. Ceram, ka bēgļi varēs atgriezties savā mītnes valstī, kad tur būs attiecīgi apstākļi. Vācijai ir pieredze bēgļu uzņemšanā arī īsi pēc II pasaules kara, kad Rietumvācija uzņēma tos, kas bēga vai tika padzīti no bijušajiem Vācijas austrumu apgabaliem. Viņi gan bija vācieši, bet arī tas nebija viegli, jo viņu bija daudz. Visu šo pieredzi var izmantot, bet tagad liels izaicinājums ir milzīgais bēgļu skaits tik īsā laikā. Šogad vien esam uzņēmuši 600 000 bēgļu, un ik dienu ierodas vēl līdz 10 000. Neraugoties uz Vācijas labo ekonomisko stāvokli, nelielo bezdarbu, cilvēku atvērtību, tas tomēr ir ļoti liels izaicinājums. Ir valstī dienests, kam ir pieredze bēgļu atzīšanā, bet ar to vien nepietiek. Bēgļu skaits ir bezprecedenta gadījums. Kanclere vairākkārt teikusi, ka tas ir vēsturisks izaicinājums ne tikai Vācijai, bet visai Eiropai.
– Merkele deklarēja Vācijas atvērtību bēgļiem, gluži vai viņus aicinot uz Vāciju, cilvēki sagaidīja pirmos bēgļus ar uzmundrinošiem plakātiem, organizē palīdzību, nu parādījusies spriedze gan sabiedrībā, gan partiju, tostarp kancleres pārstāvētās CDU/CSS savienības un CDU, iekšienē, dzird izteikumus, ka bēgļu uzņemšanas kapacitāte ir izsmelta. Pārrēķinājās?
– Kanclere neaicināja bēgļus – viņi nāca. Kanclere tikai atkārtoja to, kas mums šķiet pašsaprotams: mūsu vērtību sistēma un ne tikai starptautiskās, bet arī morālās saistības liek uzņemt cilvēkus, kas bēg no kara, cīnās par izdzīvošanu. Lai arī nevaram paredzēt, cik bēgļu nāks, mums jāturas pie saviem principiem. Bet ir skaidri jānodala cilvēki, kas ierodas Vācijā ekonomisku apsvērumu dēļ, jo te ir labāka dzīves kvalitāte, no tiem, kuri cīnās par izdzīvošanu. Dzirdēti minējumi, ka šogad Vācija uzņems 800 000 patvēruma meklētāju, ir arī tādi, kas sniedzas pat līdz 1,5 miljoniem. Mums jāreaģē un vienlaikus jāmēģina cīnīties ar cēloņiem. Ja tas nav iespējams, kā pagaidām Sīrijā, lai arī to cenšas darīt gan ES, gan ASV, tad jāiedarbina jau gadu desmitus strādājošais princips – izmitināt cilvēkus drošā vietā iespējami tuvāk mītnes valstij. Daudz Sīrijas bēgļu ir Turcijā, Libānā, Jordānijā – vēl vairāk nekā Eiropā. Ir vairāk jādomā, kā palīdzēt tām starptautiskajām palīdzības organizācijām, kas rūpējas par bēgļu izmitināšanu un aprūpi šajās vietās, jo, ja tās vairs nespēj pienācīgā līmenī darboties, bēgļi pamet šīs nometnes.
– Vai šīs vērtības nebija iespējams īstenot Dublinas vienošanās un Šengenas līguma ietvaros, kuri tika pārkāpti?
– Bet – kādā veidā tas bija izdarāms? Bēgļi bija ceļā! Vai varēja viņus apturēt ar varu, nošaut pie robežas, arī celt žogu? Ja viņus apturētu, viņi paliktu kaut kur Serbijā, Horvātijā, Bosnijā vai Grieķijā, kur viņu jau ir daudz. Cilvēki gāja, jo gribēja izdzīvot, un mūsu morāles princips un arī eiropeiskās identitātes pamats ir palīdzēt. Ievērojot valstu ekonomiskos un bēgļu uzņemšanas kapacitātes rādītājus, Vācijai vajadzētu uzņemt ap 25% bēgļu, kas ir Grieķijā un Itālijā, bet Vācija uzņem 43–50%!
Robežpārbaudes atjaunošana ar Šengenas valstīm ir īslaicīgs pasākums plūsmas regulēšanai, kas neturpināsies ilgi, kas arī ir pieļaujams Šengenas līguma ietvaros ekstremālās situācijās, bet, protams, tas nav risinājums ilgtermiņā.
– Kāpēc tik daudzi bēgļi izvēlas tieši Vāciju? Lielāku pabalstu un sociālās sistēmas dēļ? Ja tā, vai tie ir kara vai ekonomiskie bēgļi?
– Ir dažādas motivācijas. Kara bēgļiem pamatmotivācija ir palikt dzīviem, un viņi ir gatavi doties uz jebkuru valsti. Bet, protams, viņi nevēlas doties uz valstīm, kuras piedalās konkursā par to, kura ir bēgļiem visatbaidošākā. Ir politiķi atsevišķās ES valstīs, kuri atklāti saka, ka apstākļi valstī jāatspoguļo tik briesmīgi, lai bēgļi nenāktu.
– To vidū domājat arī Latviju?
– Nepavisam! Latvija pateikusi, ka uzņems 776 bēgļus saskaņā ar kvotu, tur nav problēmu! Tas Vācijai, protams, nav liels atvieglojums, salīdzinot ar 600–800 tūkstošiem. Bet ir svarīgs simboliskais žests, ko mēs augstu vērtējam, ka ES partneris atbilstoši tā iespējām, ekonomiskajai varēšanai un neraugoties uz iekšējām pretrunām koalīcijā palīdz risināt problēmu. Vācijai gan ir atšķirīgs viedoklis par dalībvalstu kvotu apmēriem un to brīvprātīgumu, bet svarīga ir solidaritāte. Bet ir valstis, kas nevēlas uzņemt bēgļus vispār, ne saskaņā ar obligāto, ne brīvprātīgo kvotu. Un, ja apstākļi valstī tiek zīmēti tik briesmīgi, ka bēgļi saka, ka tur justos kā cietumā, tad viņi tur nebrauks.
Pēc drošības nākamais aspekts bēgļiem ir valsts ekonomiskā attīstība, kur viņiem ilgtermiņā būtu labākas perspektīvas, tāpēc daudzi grib uz Vāciju. Ekonomiskajiem bēgļiem labklājības aspekts ir vienīgais. Bet ir skaidra vienošanās ES līmenī, ka ekonomiskie bēgļi netiek uzņemti, un, tikko tiek konstatēts, ka viņi nebēg no vajāšanas, kara, nenāk no valstīm, kur ir pilsoņu karš, viņi tiek deportēti, lai cik sāpīgi tas dažkārt būtu. Jāsaprot, ka mēs nevaram atrisināt visas pasaules sociālās un ekonomiskās problēmas!
– Saskaņā ar Vācijas Iekšlietu ministrijas datiem, 30% patvēruma meklētāju, kas apgalvo, ka ir no Sīrijas, patiesībā ir no citām valstīm. Tie automātiski tiks uztverti kā ekonomiskie bēgļi?
– Jā, ir, piemēram, ēģiptieši vai cilvēki no Balkānu valstīm, kas apgalvo, ka ir bēgļi. Lai arī ne vienkārši, bet to var noskaidrot. Viņi tiks izraidīti pēc tā konstatēšanas noteiktā procedūrā un laikā, visus uzreiz nevarēs deportēt.
– Jau izskanējuši aprēķini, cik daudz papildu speciālisti būs vajadzīgi sociālajā sfērā, izglītībā, medicīnā, jauni dzīvokļi, pat skolas – tas viss nozīmē jaunas darba vietas. Ar bēgļiem rēķinās arī kā ar papildu tautsaimniecības izaugsmes faktoru? Varēs veiksmīgi integrēt darba tirgū?
– Par to mēs domājam, bet tas nav galvenais. Bet ja pieļaujam, ka bēgļi varētu palikt ilgāku laiku un tikt integrēti, svarīgi radīt iespējas darba tirgū. Vācijā ir daudzas brīvas darba vietas, bet tās nav nekvalificētiem darbiniekiem. Pirmkārt, viņiem jāzina vācu valoda, jābūt arī profesionālajai izglītībai, kvalifikācijai. Neatbilst patiesībai priekšstats, ka teju visi patvēruma meklētāji no Sīrijas ir ārsti vai augsti izglītoti speciālisti, un, pat ja viņiem ir kāda kvalifikācija, viņi neprot vācu valodu, kas ir integrācijas priekšnoteikums. Mūsu darba devēju un tautsaimniecības nozaru organizācijas saka, ka Vācijas ekonomikai nepieciešama imigrācija, jaunu cilvēku pieplūdums, neatkarīgi no tā, no kurienes šie cilvēki ir.
– Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers paudis, ka Dublinas vienošanās ir jāreformē, ES dalībvalstīm nepieciešami kritēriji obligātajām bēgļu kvotām, jāveido kopīga robežu pārvaldība. Vai bēgļu krīze pagrūdīs lielākas ES federalizācijas virzienā?
– Domāju, runa ir par to, lai tiktu piemēroti jau pastāvošie kritēriji. Viens no tiem – solidaritāte. Vācija, neraugoties uz labo ekonomisko situāciju, viena pati nav spējīga atrisināt šo vēsturisko problēmu. Piecas valstis ir gatavas uzņemt lielu skaitu bēgļu, kamēr daudzas saka: tā nav mūsu problēma! Solidaritātes princips ES vēsturē aktualizējies daudzos veidos, ko iepriekš nevarēja paredzēt. Arī šo tik liela apjoma bēgļu problēmu neviens neprognozēja. Bet neviens arī iepriekš neprognozēja Ukrainas krīzi, to, ka Grieķijas parādu krīze apdraudēs eiro. ES parādās arvien jauni izaicinājumi, nevar visiem sagatavoties un iepriekš visu atrunāt, tāpēc solidaritāte ir ļoti svarīga, lai ar tiem tiktu galā.
– Un tam nav nekāda sakara ar federalizāciju?
– Federalizācija varbūt ir populāra dažās dalībvalstīs, bet tā nav aktuāla pašlaik, kad valda samērā liels eiroskepticisms un atsevišķas valstis cenšas noniecināt kopīgi sasniegto.
– 34 CDU funkcionāri vēstulē vērsušies pret kancleres piekopto «atvērto robežu politiku», kura neatbilstot ne Eiropas, ne Vācijas, ne CDU programmai, ko arī neatbalstot liela daļa partijas vēlētāju. Vai šķelšanās varētu pāraugt politiskā nestabilitātē?
– Mēs dzīvojam vēsturiskā laikā, problēmas apmēri ir milzīgi, un nav gatavas perfektas atbildes. Un mēs dzīvojam atvērtā sabiedrībā, kur par šādiem jautājumiem tiek diskutēts, ir atšķirīgi viedokļi. Arī Latvijā bēgļu jautājumā ir dažādi viedokļi, tajā skaitā vienas partijas ietvaros. Un arī CDU iekšienē ir dažādi viedokļi, tāpat valdībā par atsevišķiem bēgļu uzņemšanas aspektiem. Nedzīvojam diktatūrā, kur prezidents vai kanclere pasaka: tā būs un viss! Runa ir par nopietnu sistēmu, daudzās pilsētās, kur bēgļi tiek izmitināti, vietējās pašvaldības ir pārslogotas un vajadzīga valdības palīdzība. Īpaši pārslogota ir Bavārija, caur kuru no Austrijas ienāk lielākā daļa bēgļu, tāpēc arī saprotama Bavārijas premjera kritika. Minhenieši bija bēgļiem ļoti pretimnākoši, bet parādās arvien lielāka spriedze, slodze, un īpaši aktuāls ir jautājums par bēgļu tālāku sadalīšanu Vācijas iekšienē.
– Iekšējais spiediens un Merkeles popularitātes kritums šo politiku nemainīs?
– Šādu jautājumu kāda žurnāliste uzdeva pašai kanclerei, uz ko viņa atbildēja: «Mēs ar to tiksim galā!», un tas viss nedrīkst mainīt mūsu pamatvērtības, morāli, sabiedrības atvērtību, gatavību palīdzēt cilvēkiem nelaimē – un tas nemainīsies! Vienlaikus Eiropas līmenī panākta vienošanās par lielāku finansiālo atbalstu starptautiskajām palīdzības organizācijām, kas darbojas bēgļu nometnēs Turcijā, tās robežkontroles stiprināšanu. Vācijā arī sākumā nebija gatavas visas atbildes, kad tūkstošiem bēgļu stāvēja pie robežas, neviens nebija gatavs tik lielai plūsmai. Arī mēs mācāmies no savām kļūdām un pieredzes.
– Pētījumi rāda, ka austrumvācieši ir skeptiskāki nekā rietumvācieši pret bēgļu uzņemšanu. Ar ko to skaidrojat?
– Rietumvācijā gadu desmitiem cilvēki jau ir pieraduši pie ieceļotājiem, cilvēkiem no dažādām kultūrām, valstīm, jo īpaši no Turcijas, no kurienes ieradās daudz viesstrādnieku. Protams, ir bijušas arī problēmas un tās pastāv joprojām, ne visi pilnībā integrējās sabiedrībā, bet kopumā šī pieredze ir pozitīva. Vācijas Demokrātiskajā Republikā nebija šādas vēsturiskas pieredzes, bija tikai nelielas grupas no Vjetnamas, kamēr Rietumvācijā ārvalstnieku bija vidēji 8%, atsevišķās lielākās pilsētās pat 25%. Tāpēc saprotu Latvijas un citu valstu bailes, kurām nav šādas vēsturiskas pieredzes. Kad manā mazpilsētā 60. gados ieradās viesstrādnieki no Itālijas, tas šķita ļoti eksotiski. Bet jēdziens «viesstrādnieki» īsti neatbilst būtībai, jo pieredze rāda, ka daudzi no viņiem nav viesi, bet palikuši Vācijā, veiksmīgi integrējušies un pielikuši savu roku pie Vācijas ekonomiskās izaugsmes. Un vācieši ir sapratuši, ka mums viņi ir vajadzīgi, ka viņi lielākoties ir nevis problēma, bet ieguvums. Bet šī sapratne nāk pieredzes, pierašanas ceļā.
– Kā Vācija redz konflikta noregulējuma iespējas? No vienas puses, Berlīne neredz tam militāru risinājumu, no otras – ja būtu iespējams to atrisināt sarunu ceļā, vai tas jau nebūtu izdarīts? Kam jāsēž pie sarunu galda?
– Tā ir visas Eiropas problēma, un visai Eiropai jācenšas rast risinājumu konfliktiem valstīs, kas nav tik tālu no Eiropas robežām – Sīrijā, Irākā, Lībijā. Vācija ir mēģinājusi Lībijā būt par starpnieku starp karojošajām pusēm, arī Austrumukrainas konfliktā Vācijas kanclere un Francijas prezidents jau pusotru gadu tā dēvētajā Normandijas formātā cenšas rast diplomātisku risinājumu. Bet dažkārt ir nepieciešama militārā aprīkojuma piegāde, un Vācija pirmo reizi tās vēsturē Irākā piegādāja ieročus kurdiem. Tas Vācijai ir neierasti, bet šajā gadījumā Vācijas parlaments deva tam piekrišanu. Sīrijas konfliktā neviens nezina, kāds varētu būt risinājums, un Krievijas militārā iejaukšanās visu vēl vairāk sarežģī. Tam, kurš rastu risinājumu Sīrijas karam, varētu piešķirt Nobela miera prēmiju.
