Pasaulē: VĒSTURE: Kā un kāpēc sabruka Berlīnes mūris 1 komentāri
 
Pasaulē

VĒSTURE: Kā un kāpēc sabruka Berlīnes mūris

 
scanpix

Vēl 1989. gada janvārī toreizējais Austrumvācijas jeb VDR līderis Ērihs Honekers bija pārliecināts, ka 1961. gadā uzbūvētais Berlīnes mūris noturēsies vēl gadsimtu. Taču pagāja 10 mēneši, un pārliecinātais komunists, kurš tobrīd jau bija atstādināts no amata, vēroja kā 155 kilometrus garā siena, kas ieskāva Rietumberlīni, drūp un brūk, bet pie stingrā sociālisma radinātie austrumvācieši brāļojas un dzer šampanieti kopā ar saviem kapitālistiskajiem tautiešiem.

9. novembrī apritēs 25 gadi kopš dramatiskajiem notikumiem Berlīnē, kas tolaik bija divās daļās sašķelta pilsēta. Tagad mēs varam pārgudri sacīt, ka šāda notikumu attīstība bija ieprogrammēta, mūra krišana un Vācijas atkalapvienošanās (tā notika 1990. gada 3. oktobrī) bija neizbēgama, taču toreiz pārsteigums par to, cik strauji attīstījās notikumi, valdīja ne tikai Austrumberlīnes un Rietumberlīnes, varas gaiteņos.

Nelokāmais Honekers

«Austrumvācijā notiek grandiozas pārmaiņas, un neviens no mums neriskēs izdarīt kādas prognozes. Iedzīvotāji ir ļoti satraukti. Grūti iedomāties tālāko notikumu gaitu, ja tur nesāksies reformas,» – tā telefonsarunā ar toreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko 1989. gada 23. oktobrī sacījis Rietumvācijas jeb VFR kanclers Helmūts Kols. Tobrīd plaisas sociālisma blokā bija acīmredzamas. Jūlijā Varšavas pakta valstu līderu sanāksmē PSRS līderis Mihails Gorbačovs bija oficiāli paziņojis saviem Austrumeiropas kolēģiem par Brežņeva doktrīnas atcelšanu. Tas nozīmēja, ka Maskava vairs neiejauksies sociālistisko sabiedroto iekšējās lietās (kā 1956. gadā Ungārijā vai 1968. gadā Čehoslovākijā).

Faktiski gan M. Gorbačovs bija tikai konstatējis izveidojušos situāciju. Polijā jau jūnijā bija notikušas pirmās relatīvi brīvās vēlēšanas, bet Ungārija 2. maijā bija sākusi nojaukt iespaidīgos nocietinājumus un aizsargbūves uz robežas ar Austriju, kā arī nolēmusi, ka pilsoņiem vairs nav nepieciešamas izbraukšanas vīzas, lai dotos uz rietumvalstīm – Maskava uz šādu brīvdomību nebija reaģējusi. Tomēr citās sociālisma valstīs pie varas joprojām bija konservatīvi režīmi, kas uzskatīja, ka M. Gorbačovs pieļauj milzīgu kļūdu, novirzoties no īstā sociālisma kursa. Tas attiecās arī uz VDR. 7. maijā šajā valstī bija notikušas kārtējās tā sauktās vēlēšanas, kurās valdošā partija ieguva ierastos 98% balsu. Lai gan jau pāris dienas pēc vēlēšanām Leipcigā sākās pirmās atklātās protesta akcijas, kuru dalībnieki prasīja pārvietošanās brīvību un citas pilsoniskās brīvības, Ē. Honekers un viņa domubiedri uzskatīja, ka nekādas pārmaiņas nav nepieciešamas. «Tas, ka kaimiņi maina tapetes, vēl nenozīmē, ka arī mums jāsāk remonts,» – šādu frāzi esot izmetis Sociālistiskās vienības partijas (SED) galvenais ideologs Kurts Hāgers.

7. oktobrī ar plašu vērienu tika atzīmēta VDR proklamēšanas 40. gadadiena, partijas līderi no tribīnes slavēja Ļeņinu un sociālisma sasniegumus, gānīja kapitālistus un paredzēja valstij ilgu mūžu. Tobrīd protesta kustība jau bija pieņēmusies spēkā, un jaunieši izmantoja M. Gorbačova ierašanos uz svinībām, lai skaļi paustu atbalstu perestroikai un pieprasītu, lai viņš palīdz līdzīgu politiku realizēt arī Austrumvācijā. PSRS līderis savā runā devis pārmaiņu prasītājiem cerības, samērā diplomātiski, taču saprotami paziņojot, ka ir jājūt no sabiedrības nākošie impulsi, jāreaģē uz dzīves prasībām. «To, kurš nokavēs, sodīs pati dzīve,» – šī M. Gorbačova frāze īpaši iespiedusies austrumvāciešu atmiņā. Savu nostāju PSRS līderis paudis arī privātā sarunā ar Ē. Honekeru, taču 77 gadus vecais vācu komunists palicis nelokāms, paziņojot, ka Austrumvācijai nav nepieciešami tukši veikalu plaukti, kā tas ir Padomju Savienībā – pēc šā strīda M. Gorbačovs Berlīni pametis dienu agrāk, nekā ieplānots.

VDR zaudē iedzīvotājus

Ē. Honekera loģika ir grūti izprotama, jo lai nu kuram, bet viņam gan bija zināma patiesā situācija – 1989. gada vasarā un rudenī no VDR bija izdevies aizbēgt tūkstošiem cilvēku, bet vēl desmitiem tūkstošu bija gatavi uz visu, lai izrautos no sociālistiskās dzimtenes apskāvieniem. Tolaik Austrumvācijas iedzīvotājiem (atšķirībā no PSRS pilsoņiem) nebija nepieciešamas izbraukšanas vīzas, lai dotos uz kādu no sociālistiskā bloka valstīm. Tūkstošiem cilvēku atvaļinājumus mēdza pavadīt Ungārijā, un liberālās pārmaiņas, kas pamazām notika šajā valstī, uz viņiem atstāja grandiozu iespaidu – jo īpaši tas, ka Ungārijas un Austrijas robeža vairs netika īpaši stingri kontrolēta, bet no Austrijas rokas stiepiena attāluma atradās sapņu zeme Rietumvācija.

Baumas par to Austrumvācijā izplatījās ātri. «Ģimenes sēdās savās Trabant vai Wartburg automašīnās, ņēma līdzi visu nepieciešamo un atvadījās no mājām Berlīnē, Drēzdenē, Rostokā vai Leipcigā, domājot, ka nekad vairs neatgriezīsies. Desmitiem tūkstošu Austrumvācijas iedzīvotāju bija ieradušies Ungārijā, dzīvoja kempingos, parkos un baznīcās, cerot, ka robežā parādīsies kāda sprauga, kas dos viņiem iespēju izceļot uz Rietumiem,» tās vasaras notikumus apraksta BBC interneta mājaslapa. 19. augusts iegājis Eiropas vēsturē kā Sopronas piknika diena. Ungāru disidentiem ar valdības klusu atbalstu bija izdevies vienoties, ka uz pāris stundām Ungārijas un Austrijas robeža pie Sopronas tiek atvērta pilnībā, lai abu valstu iedzīvotāji varētu tikties piknikā. Liels bija abu valstu robežsargu izbrīns, kad vēl pirms paredzētās vairāku desmitu cilvēku lielās ungāru delegācijas robežu šķērsoja ap 600 austrumvāciešu ar visu iedzīvi. Ziņas par to, ka robeža ir vaļā, izplatījās zibenīgi un, protams, nonāca arī līdz Austrumberlīnei, kur amatpersonas reaģēja sev ierastajā stilā – aizliedza tautiešiem bez izbraukšanas vīzām izceļot arī uz Ungāriju. Tomēr augustā un septembrī Ungārijas un Austrijas robežu izdevās šķērsot aptuveni 13 000 cilvēkiem.

Citi meklēja alternatīvus ceļus uz Rietumiem. Tūkstošiem cilvēku ieradās VFR vēstniecībās Budapeštā, Prāgā un Varšavā, pieprasot politisko patvērumu Rietumvācijā. Vēstniecību darbs tika paralizēts, VDR amatpersonas izdarīja spiedienu uz saviem rietumvācu kolēģiem, mudinot slēgt vēstniecības (kā tas pēc pirmo politiskā patvēruma prasītāju ierašanās tika izdarīts ar VFR pārstāvniecību Austrumberlīnē). Taču to nepieļāva toreizējais VFR ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers. Septembra nogalē, pēc ļoti nogurdinošām sarunām ar austrumvācu kolēģiem, viņam izdevās panākt, ka aptuveni 6000 cilvēkiem, kuri bija apmetušies VFR vēstniecības teritorijā Prāgā, ļauj ar speciāliem vilcieniem izbraukt uz Rietumvāciju. Čehoslovākijas valdošais režīms tobrīd bija noskaņots tikpat konservatīvi kā VDR vadītāji, tāpēc vilcieni no Prāgas uz VFR devās caur VDR teritoriju. Tas, protams, nepalika nepamanīts, un protesta akcijas Austrumvācijā tikai pieņēmās spēkā.

Robeža ir vaļā

Jau kopš vasaras ik pirmdienu protesta demonstrācijas notika Leipcigā – to rīkošanu uzņēmās jauniešu aktīvisti un baznīcas pārstāvji. Sākumā viņu bija daži desmiti, vēlāk daži simti. «Septembra beigās ielās izgāja 8000 cilvēku, līdz oktobra vidum protestētāju skaits pieauga līdz 70 000, bet mēneša beigās pret Honekera valdību protestēja jau 300 000 cilvēku,» raksta radiostacijas Deutsche Welle interneta mājaslapa. Patiesību sakot, tobrīd jau tā vairs nebija Ē. Honekera valdība – 18. oktobrī viņš bija atkāpties no partijas vadītāja amata, un šo vietu ieņēma gados jaunākais, bet tikai mazliet mazāk konservatīvais Egons Krencs.

Viņš centās glābt, kas vēl glābjams, pasludinot amnestiju tiem, kuri centušies bēgt no valsts, atļaujot legālu opozicionāro sabiedrisko organizāciju darbību un paziņojot par pensiju palielināšanu. Taču apturēt protesta vilni vairs nebija iespējams – ļaudis pieprasīja ne tikai pārvietošanās brīvību, bet arī radikālu pastāvošās sistēmas maiņu. Ja līdz oktobra nogalei austrumvācieši pieprasīja, lai viņiem ļauj pamest grimstošo kuģi, tad tagad vairākums jau vēlējās paši pārveidot savu valsti. «Tauta – tie esam mēs» – šāds bija oktobra beidzamo dienu un novembra sākuma galvenais lozungs. «Tas ir autoritāro režīmu lāsts – tie kļūst ļoti ievainojami brīdī, kad atslābina grožus un mēģina paši sevi reformēt. Ļaudis to juta un vairs nebaidījās,» 1989. gada rudens notikumus Austrumberlīnē atminas BBC žurnālists Gevins Hjūits.

Novembra sākumā protesta demonstrācijas no Leipcigas pārsviedās uz VDR galvaspilsētu. Aleksandra laukumā pulcējās simtiem tūkstošu cilvēku, kuri pieprasīja pārvietošanās brīvību, preses brīvību un pulcēšanās brīvību, pirmo reizi izskanēja arī prasības sodīt represīvās slepenpolicijas STASI vadītājus. 4. novembrī par demisiju paziņoja valdība, bet 9. novembrī notikušajā SED centrālkomitejas plēnumā tika spriests par izbraukšanas vīzu atcelšanu. Viens no retajiem reformu piekritējiem SED vadībā Hanss Modrovs vēlāk atminējās, ka pat šo lēmumu vienpersoniski pieņēmis E. Krencs – viņš joprojām dzīvojis ilūzijās par partijas vadošo un virzošo lomu. Ne par kādu Berlīnes mūra robežpunktu atvēršanu visiem gribētājiem un jo vairāk par mūra likvidēšanu tobrīd nav bijis ne runas.

Jaunajiem noteikumiem, kas izbraukšanu no valsts padarītu krietni vienkāršāku, bija jāstājas spēkā nākamajā dienā, un tos bija paredzēts izziņot 10. novembra rītā, pirms tam dodot attiecīgas pavēles robežsargiem. Taču šo scenāriju izjauca partijas funkcionārs Ginters Šabovskis, kurš tajā pašā vakarā, uzstājoties preses konferencē (to tiešraidē demonstrēja Austrumberlīnē uztveramie Rietumvācijas televīzijas kanāli), paziņoja par pieņemto lēmumu. Uz ziņu aģentūras ANSA žurnālista jautājumu, kad šis lēmums stājas spēkā, manāmi apjukušais G. Šabovskis, palūkojies no kabatas izvilktā saburzītā papīrā, noteicis: «Cik es saprotu, tad nekavējoties.»

Tas deva izšķirošo impulsu. Pēc pāris stundām desmitiem tūkstošu cilvēku pulcējās pie sešiem kontrolpunktiem, kas šķīra pilsētas austrumu daļu no Rietumberlīnes, un, atsaucoties uz G. Šabovska sacīto, pieprasīja, lai viņiem ļauj doties uz pilsētas rietumu daļu. Pavēli, kā rīkoties šajā situācijā, robežsargi tā arī nesaņēma (bēdīgi slavenā pavēle nr. 101, kurā bija sacīts, ka visi robežpārkāpēji jānošauj, bija atcelta 3. aprīlī), un pulksten 22.45 Bornholmas ielā ierīkotā kontrolposteņa priekšnieks Haralds Jēgers deva rīkojumu – izlaist uz Rietumberlīni visus, kuri to vēlas. Lai gan oficiāli Berlīnes mūra demontāža sākās tikai nākamā gada 13. jūnijā, faktiski tas jau bija sagruvis.

Komentāri [1]
#
Viedais 7.novembris 2014 13:39 atbildēt
Kas un kāpeic ceļ sienas palestīnas valsts teritorijā. Kas un kapeic cēla sienas Bagdādē. un Belfāstā, Olsterā. Šodien arī top Ukrainā.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers