Etnogrāfe Daina Kraukle grāmatā "Gadatirgi Latvijā. Rīga" raksta: "Gadatirgus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir unikāls pasākums. 1971. gadā, kad tas tika rīkots pirmo reizi, neviens cits pasākums Latvijā nepulcēja tik daudz tautas daiļamatnieku, sniedzot tiem iespēju izstādīt pārdošanai savus darbus." Šajās brīvdienās – 4. un 5. jūnijā – muzejs aicina uz jubilejas, proti, 50. andelēšanās reizi, vēsta Latvijas Radio raidījums "Kultūras rondo".
Gaidot piecdesmito, tātad jubilejas Brīvdabas muzeja gadatirgu, kas norisināsies šajā sestdienā un svētdienā, satiekos ar podniekiem Diānu Dzelmi un Nauri Galviņu, kuri darbojas savā darbnīcā "Ciparnīca" Talsos. Muzeja gadatirgos abi ar saviem darinājumiem piedalījušies vairākkārt. Kāda ir viņu līdzšinējā pieredze? Ar to dalās Dzelme: "Brīvdabas [muzeja] tirgū esam salīdzinoši neilgu laiku - apmēram kādus piecus gadus (neskaitot pēdējos divus kovida gadus). Mums ir visnotaļ pozitīva pieredze. Pirmkārt,
kā tirgus tas ir labākais, kas pa gadu Latvijā ir. Tas tādēļ, ka tas ir īsts tirgus, nevis apvienojumā ar pilsētas svētkiem un kaut ko tādu. Tur cilvēki dodas tieši iepirkties, viņi tevi jau ir iepazinuši - katram tirgotājam veidojas savs klientu loks, [..] un ir ļoti būtiski viņus nepievilt un būt.
Varētu pat teikt, ka galvenais, kādēļ mēs braucam, ir ne vien materiālais apsvērums (kas, protams, ir jebkuram normālam tirgotājam), bet arī morālais. Jo tas ir tāds kā amatnieku festivāls. Mēs satiekamies tie, kas visu gadu nesatiekas, apspriežamies, kā kuram gājis, uzzinām viens no otra dažādus noderīgus padomus, iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem, pārdodam un parasti, paldies Dievam, ir jauks laiks."
Ar vai bez gadatirgus, bet sevišķi zaļajā gadskārtu ritumā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no labākajiem galamērķiem, ja nevēlaties braukt pārāk tālu aiz pilsētas robežām.
