Latvija, tāpat kā pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis, 27. martā pulksten 3 jeb naktī no sestdienas uz svētdienu mainīs diennakts tumšās un gaišās daļas samēru, pulksteņu rādītājus pagriežot par vienu stundu uz priekšu.
Līdz 30. oktobrim, kad laikrādis būs jāgriež stundu atpakaļ, atradīsimies mākslīgi noteiktā vasaras laikā.
Latvijā nav palīdzējusi nedz iedzīvotāju iniciatīva, savācot nepieciešamo parakstu skaitu, lai kolektīvo iesniegumu Visu gadu vasaras laiks, neveicot pāreju uz ziemas varētu iesniegt izskatīšanai parlamentā, nedz aptaujas, kurās izteikts negatīvs viedoklis par pulksteņa grozīšanu. Pamatojums: Eiropas Savienības ietvaros pāreju uz vasaras laiku nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīva, kas nosaka vasaras laika sākumu un beigas vienoti visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Pērn tika savākti 10 034 paraksti iniciatīvai par nepāriešanu uz ziemas laiku. Iniciatīvas autori piedāvāja palikt tikai pie vasaras laika, vienlaikus mainot Latvijas laika zonu no UTC+2 uz UTC+3, jo, Latvijai paliekot tikai pie ziemas laika, vakaros vasaras periodā nesamērīgi ātri būtu tumšs. Saeima šo tautas priekšlikumu noraidīja šogad 18. februārī, neilgi pirms kārtējās pulksteņa grozīšanas.
Pirms diviem gadiem Ekonomikas ministrija aptaujāja Latvijas iedzīvotājus internetā un aicināja izteikt viedokli par pastāvošo praksi pavasarī pāriet uz vasaras laiku un rudenī atgriezties Latvijas laika joslā. Lielākā daļa aptaujas dalībnieku izteica neapmierinātību ar pulksteņa grozīšanu divreiz gadā. Aptauja gan ļāva noskaidrot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret pāreju uz ziemas un vasaras laiku (kas bija zināma arī bez aptaujāšanas), taču iedzīvotāju dzīvē nekādas izmaiņas neradīja un neradīs, jo Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij nav tiesību šo kārtību vienpusēji mainīt. Kā galvenos trūkumus laika grozīšanā aptaujātie minēja dabisko bioritmu traucējumus, kas ietekmē darba izpildes kvalitāti un efektivitāti, savukārt kā ieguvumus – garākus vakarus saules gaismā un elektroenerģijas ietaupījumu, kas naudas izteiksmē tomēr nav būtisks.
