Krustalīces upītē Gulbenē fiksēts piesārņojums apmēram puskilometru garā upes ūdeņu virsmā, un izsauktie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki naftas pleķus upītē operatīvi ierobežoja ar absorbējošām bonām.
SIA Vitalitas laboratorijas pārstāvji 19. maijā paņēma upes ūdens analīžu paraugus, lai noskaidrotu, kādas vielas un kādā koncentrācijā ir nonākušas Krustalīcē. Vajadzīgs arī analīžu apstiprinājums aizdomām par vietu, no kuras sācies piesārņojums. Pasūtītas arī analīzes upes bioloģiskā stāvokļa noteikšanai pēc avārijas. Rezultāti ir gaidāmi aptuveni mēneša laikā. «Var apgalvot, ka situācija vides avārijā uzlabojas. Piesārņojums Krustalīcē no jauna neparādās. Iepriekš konstatētā kaitīgo vielu noplūde ir veiksmīgi ierobežota. Nav novērots, ka bojā būtu gājušas zivis, citi ūdens organismi vai augi,» Neatkarīgajai saka Valsts vides dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Jūlija Ņikitina. Esot skaidrs, ka ļaunprātība nav notikusi. Ticamākā ir varbūtība, ka piesārņojums izcēlies no bijušās padomju laiku dārzniecības teritorijas, kas tagad ir privāta. Tur ir bijusi vieta, kur zemes industriālās izmantošanas laikā glabāts mazuts. «Iespējams, vēsturiski piesārņojums gruntī ir palicis. Tīrot dīķi, privātīpašnieks ir ievērojis visus noteikumus, taču notikusi avārija. Ūdens strauji izskaloja grunti starp dīķi un Krustalīci. Iespējams, vēsturiskais piesārņojums nonāca upē.»
To, ka Krustalīce nelabi smird pēc mazuta, trešdien Gulbenē sajuta daudzi. Tomēr tikai vienai iedzīvotājai, upmalā dzīvojošajai Astrīdai Žmuidai, ienāca prātā piezvanīt uz 112. Viņa stāsta: «No Krustalīces plūst tāda pati smaka kā 1997. gada 9. novembrī, kad upītē noplūda kurināmā degviela. Gāju skatīties. Ieraudzīju, ka upe puto dzeltena ar melniem pleķiem. Galvenais ir tas, ka Krustalīce taču ieplūst Pededzē! Un kas gan notiks ar mežapīlēm, kuras mēs esam iemīļojuši un regulāri redzam upītē? Būs žēl, ja viņas kājas atstieps.» Kad sieviete izsaukusi glābējus, trešdienas vakarā notikuma vietā ieradušies apmēram 50 cilvēku - gan ugunsdzēsēji no Madonas, gan vides speciālisti, gan policisti. Madonas reģionālās Vides pārvaldes direktora vietnieks Jānis Lūkins laikrakstam saka: «Apsveicami, ka vietējiem iedzīvotājiem nav vienalga, kas notiek ar Krustalīci.» Viņš pats, saņemot informāciju par iespējamo naftas produktu noplūdi upītē, jau trešdienas vakarā āvis kājās gumijas zābakus un bridis garu ceļu gar upīti, lai konstatētu iespējamo piesārņojuma avotu. To, ka kaut kas nelabs patiešām ir ietecējis upītē, J. Lūkins ir sajutis pats: «Smirdēja tā kā toreiz, kad ūdeņos iegāja mazuts.» Arī viņš atcerējās tālos 1997. gada 9. novembra notikumus. Toreiz Krustalīce piedzīvoja vienu no lielākajiem piesārņojumiem, kad tur noplūda kurināmā degviela no toreiz pastāvējušā uzņēmuma Gulbenes degviela rezervuāra. Toreiz tika uzskatīts, ka elektrības svārstību dēļ patvaļīgi bija ieslēdzies sūknis.
