Viens no ilglaicīgākajiem un pazīstamākajiem Ozolnieku ražošanas uzņēmumiem, kas pratis pastāvēt cauri dažādiem laikiem, ir Poliurs, kam šogad apaļa jubileja – aprit divdesmit gadu kopš tā dibināšanas.
Par to, kā tikt galā ar mainīgajiem politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, vairāk stāsta uzņēmuma valdes loceklis Viktors Melnacis.
– Divdesmit gadu ražošanas biznesā ir pietiekami ilgs laiks, lai uzkrātu pieredzi un ar savām pārdomām par to padalītos arī ar citiem. Vai divdesmit gadu darbības laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas rūpnieciski izolēto cauruļu ražošanas tehnoloģijā?
– Praktiski nē, jo produkts ir konservatīvs – tam ir jākalpo piecdesmit un vairāk gadu. Tā nav nekāda konfekte – vienam garšo tas, otram garšo kas cits, vienam patīk tāds papīrītis, otram savādāks.
Pasaulē ir radīti inovatīvi siltumizolācijas materiāli, un mēs ar tiem esam iepazinušies, bet inovācijas ir nesaprātīgi dārgas un nedod to ekonomiju patērētājam, lai viņš būtu gatavs maksāt par šo produktu daudzkārt dārgāk. Vismaz pagaidām nav izdomāts nekas tik revolucionārs, lai, no vienas puses, to atmaksātos ieviest ražošanā, no otras puses, tas patērētājam dotu būtiski lielāku ekonomiju nekā pašreizējie produkti.
– Vai ģeopolitiskā situācija ar mūsu austrumu kaimiņiem ir ietekmējusi Poliur darbību?
– Darbību ietekmē ļoti dažādi apstākļi, tai skaitā politika. Protams, jūtam, ka Krievijā nav naudas, jo ik gadu Krievija mums deva aptuveni miljons eiro apgrozījumu – tagad tas nav. Bet mēs saglabājam optimismu, jo zināms taču, ka karš sākas un karš reiz beidzas. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī kas mainīsies. Patīkami jau nav, bet nekas traks arī nav noticis. Vieglāk ir tad, ja pats esi pie kāda procesa vainīgs – pats neizdarīji, nesaprati vai nenoreaģēji, bet šajā gadījumā bijām daudzus gadus strādājuši un tad vienā brīdī pilnīgi no mums neatkarīga situācija visu mainīja un viss beidzās.
Es esmu par to, lai mums būtu bagāti kaimiņi, tad arī mums problēmu būs mazāk. Ir taču labi, ja kaimiņi bagāti un inteliģenti. Jūs taču arī negribat dzīvot vienā kāpņu telpā ar dzērājiem un nabagiem? Tāpat arī ar valstīm – jo turīgāki kaimiņi, jo arī pašiem dzīve vieglāka.
Vienmēr saka: meklējiet citus tirgus, bet rūpnieciski izolētas siltumtrašu caurules nav tas produkts, ko kā šprotu bundžu var aizvest uz Ķīnu. Mūsu produkciju nav rentabli tālu vest – tas ir izteikts reģionāls produkts, tāpēc tirgus iespējas ir ierobežotas. Gaidīsim, kad kaut kas mainīsies. Pagaidām strādāsim Baltijas reģionā un citās tuvākajās valstīs, kuras nav skāris karš un finanšu krīze.
– Vai apgrozījuma kritums ieviesa izmaiņas arī strādājošo skaita ziņā?
– Nē, uzņēmumā vēl arvien ir 75 strādājošie. Darba stundu gan viņiem tagad sanāk mazāk, taču darba vieta tiek saglabāta – es nevaru atļauties ar darbiniekiem rīkoties neapdomīgi. Esmu viņos ieguldījis līdzekļus, apmācījis un izveidojis par speciālistiem. Neviena skola neapmāca speciālistus, kādus vajag tieši šī uzņēmuma specifikai – katrs no viņiem ir pašu spēkiem izskolots. Poliura darbinieka kvalifikācija nav salīdzināma ar zemeņu lasītāju, kuru sezonas laikā pieņem, tad atkal atlaiž un nākamajā gadā meklē citus. Neviena krīze un neviens karš nav mūžīgs – situācija atkal mainīsies, un viņiem būs darba vairāk, nekā spēs padarīt.
Kadru mainība uzņēmumā ir ļoti niecīga – ja nu kāds pensijā aiziet, tad meklējam vietā jaunu cilvēku. Man vispār patīk jaunieši – viņus var apmācīt tieši tā, kā vajag šim uzņēmumam. Protams, uzreiz jau neviens nav bezgala atbildīgs un precīzs, bet ar laiku pieslīpējas un izveidojas par lieliskiem profesionāļiem un atbildīgiem cilvēkiem.
– Vai arī Poliurs gaida, kad būs pieejami ES jaunie fondi un sāksies energoefektivitātes uzlabošanas projektu realizācija?
– Protams, ES līdzfinansēto projektu ietvaros norit siltumtīklu nomaiņa, un lielā daļā šo projektu tiek izmantotas Poliurs ražotās caurules. Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet arī Lietuvu un Igauniju. Diemžēl finansējuma pieejamība kavējas visās Baltijas valstīs.
Taču atzīmēšu, ka mēs vēl arvien piegādājam caurules projektiem, kas tiek realizēti iepriekšējā finanšu plānošanas periodā. Jocīgi jau sanāk – kad sākās naudas pieejas periods, tad to reti kam deva, bet tagad, redzot, ka nauda palikusi, dod visiem, kas iesniedz projektus. Reizēm var tikai pabrīnīties, kā valsts rīkojas ar naudu: es domāju, ka pamatā tam ir ierēdņu un atbildīgo cilvēku bailes no atbildības, jo – ja kādu papīru būsi parakstījis, tad nāksies par to atbildēt. Bet atbildēt gan nevienam negribas, tāpēc vienkāršāk ir naudu nedot vispār. Tas attiecas uz visiem, ne tikai energoefektivitātes projektiem un finanšu piesaistes sistēmu kopumā. Tas nav nopietni – ja esi ministrs, tad ir jāspēj pieņemt lēmumu un par to arī atbildēt.
Esmu strādājis 10 gadus Krievijas naftas ieguves reģionos – varu tikai noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kas tur strādā augstākos amatos – dažāda līmeņa vadītāji. Pie kārtības tika turēti visi, un vadītāji uz vietas pieņēma lēmumus savas kompetences ietvaros. Ja viņam ir iedota atbildības joma, tad par to arī jāatbild. Kas tad ir valsts – tāds lielāks uzņēmums, kurš saprātīgi jāvada, nevis visas problēmas jāfutbolē no viena ierēdņa pie cita, jo, nedod dievs, nāksies vēl arī atbildēt, ja kaut kas noies greizi. Arī Briselē mūsu pārstāvji vairāk pa maliņu, pa maliņu – viņiem trūkst drosmes iet klāt pie kolēģiem, augstāka līmeņa ierēdņiem, iepazīties, veidot sakarus un lobēt savas idejas.
– Jūs jau pieminējāt, ka kadru mainība ir ļoti zema. Kāpēc? Vai alga?
– Arī alga – pagājušajā gadā vidējā Poliurs strādnieka alga bija 900 eiro. Manuprāt, nav slikti. Tāpat spēkā ir visas obligātās sociālās garantijas un plusā arī laba veselības apdrošināšanas polise, iespēja divas reizes nedēļā bez maksas iet uz peldbaseinu, bet pagājušajā gadā uzņēmuma telpās ierīkoju trenažieru zāli ar mūsdienīgiem trenažieriem, dušām, ģērbtuvēm. Ej un sporto, cik ilgi gribi, un vari līdzi arī ģimenes locekļus atvest.
– Cik aktīvi darbinieki izmanto šos papildu bonusus – baseinu un sporta zāli?
– Izmanto jau, bet ne visi. Esmu novērojis – ja kaut ko dod bez maksas, tad to neprot novērtēt. Uzliktu kādu abonēšanas maksu, tad noteikti cilvēki gribētu izmantot šīs iespējas daudz aktīvāk – nevar taču palaist vējā savu naudu. Cilvēki jau prot skaitīt tikai savu personīgo naudu. Atceros, ka deviņdesmitajos gados rūpnīcas pīpmaņi nevarēja iemācīties izsmēķus iemest atkritumu grozā. Apzināju visus pīpmaņus un pateicu: cik izsmēķu mēneša laikā salasīšu, tik latu jums no algas nost. Mani neinteresē, tieši kurš nometa – savā starpā paši tieciet galā. Pirmajā mēnesī katram pa 20 latiem nācās samaksāt – pēc tam pie šīs problēmas nav nācies atgriezties. Tāpat ir ar visu – ja par kaut ko samaksā, tad uzreiz rodas tam vērtība.
Ne velti bērni no mazotnes ir jāmāca strādāt un jārada izpratne, kur rodas nauda. Atceries, ka bērnībā atrastas 20 kapeikas uzreiz tika noēstas saldējumā un konfektēs. Kad sākām paši pelnīt, tad 20 kapeikām jau bija pavisam cita vērtība.
– Viedokļi par bēgļiem jeb patvēruma meklētājiem ir ļoti atšķirīgi. Kādu situācijas risinājumu redzat jūs kā cilvēks, kas biznesā, tā teikt, pudu sāls apēdis un pabijis arī vairākās citās valstīs?
– Nekas briesmīgs jau nenotiks – tikai viņus vajadzētu izvietot pa visiem Latvijas reģioniem, piemēram, Ludzā 10, Krāslavā 10, Ozolniekos 10 un tā tālāk. Tas viņiem nedotu iespēju veidot savas nacionālās kopienas un kvartālus, jo mēs labi zinām, kas notiek Eiropas lielajās pilsētās, kur izveidojušies šādi kvartāli. Tā pieredze mums ir jāņem vērā, izmitinot bēgļus Latvijā. Tāpat jāliek viņiem obligāti strādāt – kaut vai ielas slaucīt, un mācīties valodu. Kaut kā jau viņiem tā uzturēšanās Latvijā ir jāatpelna.
Man patīk, ka Ozolnieku ķīnieši, kuri gan nav bēgļi, bet uzturēšanās atļauju dabūjuši pēc nekustamā īpašuma iegādāšanās, aktīvi darbojas un mācās valodu – mans mazdēls iet vienā bērnudārzā ar mazu ķīniešu meitenīti, kura skaidri runā latviski un palīdz pieaugušajiem kā tulks.
– Ko jūs gribētu pateikt Latvijas cilvēkiem, kuri domā par biznesa uzsākšanu Latvijā?
– Nebaidīties un sākt kaut ko darīt. Nekas pats no sevis neradīsies – ir jāpieceļ dibens no dīvāna un jāsāk strādāt. Un vēl – mazāk lasiet grāmatas par pareizu biznesa organizēšanu – nekā laba tajās nav, jo katrs gadījums ir individuāls un katram pašam visam jāiziet cauri.
