«Plānots, ka jūnijā durvis vērs Medus muzejs, kurš atradīsies Alūksnes novada Veclaicenes pagastā pie vienpadsmitā Latvijas dziļākā ezera – Raipala ezera, kas ir 35 metrus dziļš,» stāsta muzeja veidotājs un biškopis Artis Krasts. Mājas saucas Mišas, un tas ir vienīgais nosaukums Latvijā, kas radies saistībā ar lāčiem, kuri šo vietu bieži apciemojuši.
«Mani vecvecvecāki daudzas paaudzes darbojušies ar bitēm, un ir arī kāds interesants notikums dzimtas vēsturē. Kad beidzies Otrais pasaules karš un atkāpušies vācieši, viņi visas mājas nodedzinājuši. Arī pie mūsu dzimtas mājām bija karavīri, māja bija apmūrēta, un vācieši jau stūrī bija ierakuši spridzekli, lai māju uzspridzinātu. Mans vecvectēvs gājis un lūdzies, lai māju neuzspridzinātu. Neko nav varējis sarunāt. Tad paņēmis kannu ar medu un iedevis vāciešiem. Tādā veidā vāciešus uzpircis. Medus un bites izglāba mūsu mājas, kurās tagad iekārtoju muzeju,» stāsta Artis.
Muzeju veido uz Jaunlaicenes pagasta privātā Bišu muzeja bāzes, kas savulaik bijis populārs, bet saimnieks nomiris un saimniece neesot bijusi spējīga muzeju uzturēt. «Projekts ir diezgan apjomīgs, bet pirmā ekspozīcija saistībā ar biškopības inventāru būs aplūkojama jau jūlijā. Muzeja apmeklētāji varēs iepazīties ar biškopības tradīcijām no dažādiem Latvijas novadiem. Būs iespēja apskatīties arī vairākas filmas par biškopību,» aicina muzeja veidotājs un ieinteresē tālāk, «būs redzama mūsdienīga medus ražotne, kurā varēs vērot, kā medu ieguva agrāk mūsu senči un kā tas notiek šodien.»
A. Krasts stāsta, ka visu mūžu esot darbojies ar bitēm, lai gan pēc profesijas ir veterinārārsts.
«Kļūt par bitenieku man bija bērnības sapnis. 5. klasē mācoties, man jau bija skaidrs, ka kļūšu par bitenieku. Bet tajā laikā, kad beidzu pamatskolu, Latvijā sāka masveidā slimot bites un bija tāds uzskats, ka biškopībai nav nākotnes. Tādēļ aizgāju studēt veterināriju. Tagad saprotu, ka pienācis laiks bērnības sapni īstenot,» spriež Artis. Viņam tas ir liels gandarījums, ka tagad taps muzejs. Arta dziļākais aicinājums ir saistīts ar bitēm. Pēc viņa domām, latvieši visos laikos bijuši lieli bitenieki, par ko stāsta tautasdziesmas par biteniekiem un bitēm. Muzeja apmeklētājiem Artis grib pastāstīt arī par Dievu: jo vairāk viņš bites vērojot, jo vairāk redzot, ka aiz tā visa stāv mūsu Radītājs.
Bites Artim ir mīļas, un pašam tagad ir 50 saimju. Citi atvaļinājumos dodas uz siltām zemēm, bet Artis – uz laukiem pie bitēm. Lauku mājās viņam ir 30 hektāru zemes, kur agrāk turēja gaļas lopus. Tagad ģimene specializējusies tikai biškopībā. «Joprojām turpinu vākt dažādus biškopības instrumentus un domāju, ka es to darīšu vēl daudzus gadus. Vēl var atrast senus instrumentus, un es par to biju pārsteigts, ka kaut ko izdodas atrast. Atrodu unikālas lietas. Agrāk biškopji bija arī galdnieki, un koks bija pieejams – tapa dažādi instrumenti. Tad vēl bija kalējs, kurš varēja kaut ko izkalt. Ar radošu pieeju ražoja instrumentus, ar ko iegūt medu. Manā kolekcijā jau ir vairāk nekā 20 senlaicīgas koka medus sviedes. Biteniekiem, kad brauks skatīties, spīdēs acis,» palielās Artis. Muzejam vāc visu, kas saistīts ar biškopību no senākiem laikiem: medus sviedes, viršu medus spiedes, vaska kausētavas, instrumentus, ar kuriem gatavoja vaska šūnas, ieguva propolisu, ziedputekšņus, bišu maizi utt.
«Tā ir mana sirdslieta, mana aizraušanās. Kad esmu bišu dravā, man laiks apstājas, es viss esmu pie bitēm. Katram latvietim vajadzētu pa pāris stropiem. Būs medus pašam un draugiem. Tas ir labi – no stresa var atslēgties. Bites nomierina, un pie bitēm jāiet ar labām, pozitīvām domām,» saka muzeja veidotājs.
Ja jums mājās ir saglabājies sens biškopības inventārs, ko varētu nodot muzejam, tad droši zvaniet Artim pa tālruni 26699005.
