Valdis Šteins – ģeogrāfijas doktors, Latvijas Tautas frontes iniciators, pirmais profesionālais LTF valdes priekšsēdētājs, LTF programmu izstrādātājs. Atjaunojis LSDSP darbību Latvijā.
LR Augstākās Padomes deputāts. Neatkarīgās jautājumi Valdim izriet no plašāka, ar Saeimas iniciētajām LR AP deputātu intervijām saistīta teksta Latvijas Tautas fronte: Mīti. Apvērsumi. Nodevības, kuru Valdis man atsūtīja. Pamatā mēs te runājam par to, kas saistās ar vārdu «apvērsumi». Varbūt būtu korekti pabāzt zem Valda sacītā kādu spilvenu, pamācīt, kā jālasa radikālis un brīvdomātājs Šteins. Es to nedarīšu. Salīdziniet viņa sacīto ar citiem avotiem, atcerieties, kā bija un kā gāja, bet galvenais – domājiet. Paši un brīvi.
– Latvijas Tautas fronte. Atmoda. Kā tās, tavuprāt, izskatās pēc divdesmit pieciem gadiem?
– Lai arī nesena vēsture, tā jau ir apaugusi ar mītiem, dekorācijām un, protams, noklusējumiem, izdomājumiem. Parādījušies dažādi LTF dibinātāji, kuru uzvārdus pirmo reizi dzirdu vai kuri tupēja tuvākos un tālākos krūmos, kuri caur zariem lūrēja, kad būs pietiekami droši, lai piebiedrotos. Vai arī, būdami varturi, tie gaidīja brīdi, kad viņiem savi cilvēki jāiesūta frontē, lai kontrolētu situāciju un pārņemtu tās vadību.
Kā vienmēr vēsturi raksta tie, kuri ir pie varas. Esmu pārliecināts, ka sakarā ar 25 gadu jubileju viens pēc otra uzstāsies dažādi pseidodibinātāji un faktiskie Atmodas iznīcinātāji. Jau izveidojusies LTF dibināšanas oficiālā vesture. Memuāru grāmatas sarakstījuši tādi cilvēki, kuri nebija LTF pat tuvumā vai arī ieradās uz baltas ķēves, kad to vajadzēja pārņemt.
LTF dibināšanu apvij vairāki mīti, apvērsumi, lielākas un mazākas nodevības. Varētu domāt – kas tur liels – vienas politiskas organizācijas iekšējas nesaskaņas vai cīņa par varas stūri šajā organizācijā. Bet – LTF nebija vienkārši kaut kāda politiska organizācija. Tā bija visas latviešu tautas Atmodas vadības organizācija ar 240 000 oficiālajiem biedriem. Šie apvērsumi un nodevības noveda pie komunistu uzvaras, pie latviešu pasauluzskata un kultūras pagrimuma, valsts nozagšanas, tautas kopmantas prihvatizācijas un beigu beigās pie Latvijas valsts neatkarības zaudēšanas.
– Diezgan nežēlīgs rezumējums. Taču es tev neko neteikšu pretī, jo arī man jādomā par savas zaudējuma sajūtas iemesliem un to, kādēļ nereti bezmaz sakralizēts tiek nepatiesais. Taču nez vai zem mūsu apsvērumiem var paslaucīt apakšā to simtu tūkstošu cilvēku sajūtas, kuri mums tolaik uzticējās, atbalstīja mūs un paļāvās uz mums.
– Es neesmu vienkāršs aculiecinieks, es esmu viens no autoriem šim milzu tautas pacēlumam un pasākumam, kuru mēs saucam par Atmodu. Es biju visā šajā procesā no pirmā brīža un varu pateikt par katru vadošo tautfrontieti, kur un kad viņš parādījās Tautas frontē. Vai to var saukt par Atmodu, un vai īstā Atmoda sākas tikai tagad, tas ir cits jautājums. Bet milzīgs pagrieziens latviešu tautas vēsturē gan tas toreiz bija. Tas radīja milzu sekas. Lai arī tas noveda pie šodienas modernās verdzības un eurodzimtbūšanas, mums ir, kā tagad saka, jauns valstiskais formāts, kurā balstoties mēs varam cīnīties par Latvijas neatkarību, tautas suverenitāti, par eurodzimtbūšanas, modernās verdzības atcelšanu. Nu mums ir pieredze. Es esmu optimists. Esmu pārliecināts, ka mēs izcīnīsim neatkarīgu un suverēnu Latviju.
– Taču pagaidām no četriem tevis nosauktiem iespējamiem attīstības scenārijiem esam tikuši pie valsts prihvatizācijas scenārija. Tā?
– Skatoties no šodienas (2013. gada), liekas, ka prihvatizācijas projekts bija izstrādāts jau labu laiku iepriekš. Neba vienā naktī tas piedzima. Tā saucamie cehoviki un «kooperatīvi» jau strādāja «vaiga sviedros». Komunisma saulainās tāles ideoloģija bija jānomaina ar neoliberālisma – ultraliberālisma ideoloģiju. Tās pamatā ir plēsoņu morāle – zog tas, kuram ir Vara. No komunisma uz neoliberālismu – tā bija tā īstā perestroika!! Kā redzam, Latvijā un citās postsociālistiskās nometnes valstīs tā ir notikusi. Verdzības iekārta ir izveidota. Tauta jauno sabiedrisko iekārtu nosauca par «nomenklatūras kapitālismu» (vai mīļvārdiņā – «mežonīgo kapitālismu») un pieņēma kā kaut ko neizbēgamu, likteņa noteiktu, caur kuru obligāti jāiziet valsts attīstībai.
– Kāpēc tik virspusējs un plakātisks (manuprāt) jau tolaik izskatījās un turpina izskatīties nacionālais spārns?
– Nacionāli konservatīvais variants nebija varturu un varnešu darba kārtībā. Tas izauga no tautas dzīlēm. Izauga paralēli komunistu glastnostj un perestroikai. Izauga no tiem, kuri nebija «Gorbačova laivā». Čekisti un komunisti teica: «Nedogļaģeļi!» Tautā bija šie berklāvi, freimaņi (domāju disidentus – dzejnieku Gunāru Freimani un Uldi Freimani), doroņinas un astras. Domāju, ka čekisti bija tik aizņemti ar prihvatizācijas projektu, ka viņiem vairs nebija laika ar šiem visiem nodarboties. Tas arī vairs nebija viņu virsuzdevums. Prihvatizācijas nodrošināšana – tas bija viņu uzdevums. Ar karogiem viņi mums atļāva skraidīt, bet maku pa to laiku savāca.
Nacionālais variants, protams, neuzvarēja – tas zaudēja vienā kaujā pēc otras, un tas bija loģiski. Ja arī nacionālisti kaut kur ieguva pozīciju, tad pēc tam tika izgrūsti vai uzpirkti. Klasisks piemērs bija «partejiskās tīrīšanas» LNNK, kurā, kā viņi paši saka, vairāk par pusi no valdes bija čekisti. Kāpēc nacionālisti tomēr zaudēja? Zaudēja, jo viņu bija ļoti, ļoti maz. Latvijā nebija nacionālās inteliģences, bet bija padomju režīma radošā – sociālistisko reālismu radošā intelligence. Tā gleznoja partokrātus, kala ļeņinekļus, apdziedāja komunistisko partiju un sociālisma «sasniegumus», staigāja īsākā vai garākā čekas kakla saitē.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
