Pēc desmit dienu pavadīšanas cietumā par braukšanu dzērumā bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume sabiedrību pārsteidza ar savu atklātību, ko solīja saglabāt arī ar medijiem.
– Ar ko pašlaik nodarbojaties un kā pelnāt iztiku?
– Kopš pagājušā gada novembra nestrādāju valsts darbā, kopš marta neesmu nevienā partijā. Strādāju nelielā privātā uzņēmumā Explain, kas nodarbojas ar izejošo tūrismu un organizē dažādas ekspertīzes.
– Kāpēc izstājāties no TB/LNNK? Partija nepatika jums vai jūs partijai?
– Tāda politika, kāda ir šobrīd, man ir nepieņemama. Bet tas nenozīmē, ka man nesāp notiekošais, tāpēc gribu pateikt, kā redzu Latvijas attīstību, lai sāktos cilvēciska un dzīva politika.
– Sanākusi jums savdabīga atgriešanās publiskajā telpā. Kas motivēja runāt? Nepatika pret šābrīža politiku vai «dvēseles vākšanas» procesā uznākusi vēlme izsūdzēt politikā sakrātos grēkus?
– Atrodoties politikā, es pakāpeniski zaudēju dažas dvēseles daļas, jutu nepieciešamību attīrīties, kļūt godīgam pret sevi, cilvēciskākam. Man tas ir izdevies. Kad sāku iet prom no politikas, sāku studēt psihoterapiju, lai strādātu ar sevi. Daudz lasīju Freidu, Jungu, bet konstatēju, ka tā nav tā metode, kas man var palīdzēt, tāpēc meklēju citus ceļus. Esmu patīkami pārsteigts, ka, izciešot sodu, varēju iznākt ārā psiholoģiski un emocionāli stiprāks. Biju arī pārsteigts par cilvēcisko attieksmi policijā, jo fons ap manu personu ar ik pa brīdim pieminētām manām iesaukām bija negatīvs.
– Batjkas vārds nereti minēts, analizējot partiju pagātni. Ja ne Jūrmalgeita, vai jūs šodien vēl būtu politikā?
– Pieļauju, ka jā. Bet tas bija kuriozi – nebiju vispār klāt šajā epizodē, un, tikai atgriežoties no ārzemēm, no TV ekrāna uzzināju, kāda man ir iesauka. Nekad dzīvē mani neviens tā nebija saucis! Tas, kā tas tika pagriezts, mani šokēja un izsita no līdzsvara, man sākās depresija, sapratu, ka esmu bez vainas vainīgs. Tas bija sākums manai iešanai prom no politikas, sapratu, ka esmu politiski norakstīts.
– Par Jūrmalas mēra vēlēšanām neviens ar jums nekonsultējās pirms tam?
– Ar mani nevarēja sakontaktēties, jo ar ģimeni biju Ēģiptē.
– Bet kopumā pašvaldību amatpersonu vēlēšanās jums nebija ietekme?
– Ietekme ir bijusi. Konkrēti varu minēt Aivara Aksenoka nomaiņu pret Jāni Birku Rīgas domes mēra amatā. Es mēģināju vienoties ar tiem politiskajiem spēkiem, kas strādāja domē, un man izdevās pārliecināt.
– Kādā veidā? TB/ LNNK bija tikai seši deputāti no 60, turklāt Birks nebija nedz spilgts, nedz harismātisks politiķis.
– Tur nebija nekāda koruptīva ietekme, man nav tādu finanšu resursu. Tā bija taktiski pareizi izspēlēta epizode. Tādas mēru nomaiņas ir diezgan tradicionālas dažās pilsētās, piemēram, Daugavpilī, Jūrmalā.
Bet turpināt tādu politiku kā pašlaik, nedrīkst, valsts tuvojas klīniskajai nāvei, ir pēdējais brīdis to mainīt!
– Kā tēvzemieši ar nelielu deputātu skaitu Saeimā allaž spējuši ieķerties valdības stērbelē, kaut vai ar vienu ministru? Tas arī uzliek līdzatbildību par valsts vešanu «klīniskās nāves» virzienā!
– Ja esi politikā, tad ir vēlme ar jebkādu deputātu skaitu nokļūt varā. Parlamentā arvien skaitliski pieaugošā Saskaņas centra (SC) frakcija vienmēr bijusi opozīcijā. Šodien redzu, ka tā bijusi ļoti nepareiza taktika. Tēvzemieši ar mazu skaitu vienmēr tika iesaistīti valdībā, lai šis nosacītais krievu bloks nebūtu jāņem valdībā un lai tā ietekme mazinātos. Bet jau Valda Birkava valdības laikā SC vajadzēja būt varā, tad šodien būtu pavisam cita politiskā situācija.
– Tēvzemieši paši taču vienmēr pret to iebilda!
– Jā, arī es, bet tas bija toreiz. Tagad neesmu tēvzemietis un izvērtēju objektīvi. No valsts attīstības viedokļa SC neņemšana varā bija kļūda. Ja SC tad būtu varā, tam tiktu piesaistīti daudzi profesionāli cilvēki, arī latvieši. Tas būtu ne tikai daudzskaitlīgs spēks, bet arī profesionāli spēcīgāks, un tam nebūtu iespēja tā palielināt savu elektorātu kā tagad, pastāvīgi atrodoties ārpus varas.
– Domājat, nebūtu tik etniski nošķirtas partijas?
– Tieši tā! Igauņi šajā ziņā nospēlēja perfekti, jo mācēja strādāt ar krievu elektorātu, piesaistīt to dažādām partijām, tāpēc Igaunijā nav tādas etniskās problēmas, izņemot vienu provokatīvu gadījumu ar bronzas kareivi.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
