Studentes Elīnas Pupiņas slepkavam Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa piesprieda 10 gadu un viena mēneša ilgu cietumsodu, kā arī samaksāt materiālo atlīdzību un tiesas izdevumus par labu cietušajiem. Pupiņu ģimene ir iesniegusi apelācijas sūdzību un likumā noteiktā kārtībā šodien iesniedz papildinājumus.
Elīnas tētis Mihails Pupiņš uzsver: «Mēs mēģinām cīnīties pret neefektīvu izmeklēšanu. Uzskatu, ka no pirmās dienas bija maldinoša, ļoti slikti novadīta izmeklēšana un tika noziedzīgi slēpti rezultāti. Mēs pat domājam, ka nevis tas ir svarīgi, cik ilgi (Elīnas slepkava) sēž cietumā, bet taisnīga tiesa un adekvāta izmeklēšana. Mēs pat ne par savu meitu cīnāmies, viņai vairs nevar palīdzēt, bet lai citām meitenēm būtu drošāka dzīve Latvijā. Jā, šis ir principa jautājums.»
Vecāki nepadosies
Neatkarīgā ar Mihailu un Aiju Pupiņiem tikās dienā, kad abi Elīnas vecāki no Daugavpils bija atbraukuši uz Rīgu, lai tiesā saņemtu pilno spriedumu. No somas viņi izceļ vairākas mapes ar dokumentiem, no lietas izkopētas slepkavības vietas un nogalinātās meitas fotogrāfijas...
Kad viņi runā par 2012. gada 15. maija notikumiem, tiem sekojošo izmeklēšanu un tiesu, pārņem sajūta, ka Mihails un Aija atceras katru teikumu papīru kaudzēs. Kad Mihails Pupiņš saka – no vienas puses, desmit gadu cietumā par meitas slepkavību ir par četriem gadiem mazāk, nekā prokurors sākotnēji prasīja, bet, no otras puses, Elīnas vecāki vēlas panākt, lai «beidzot Latvijā būtu taisnīga tiesa un nefalsificēta izmeklēšana» –, šie vārdi var šķist emocionāli. Tomēr tā nav, viņš runā nosvērti, argumentēti un secīgi.
«Mēs esam pētnieki. Tāpēc runājam bez emocijām, jo nevar pētīt, ja emocijas gūst virsroku,» atbild Elīnas tētis. Man jādomā par to, kā jūtas vecāki, skatoties fotogrāfijās uz savu izģērbto un čokurā sarāvušos meitu sarkaniem plankumiem izraibinātā dīvānā, viņas līdz nepazīšanai sakropļoto seju un asiņainajām rokām ar noberztiem kauliņiem. «Mūsu meita ir malacis, cīnījās līdz pēdējam,» skopi noteic Mihails. Vakar viņš teica, ka turpinās cīnīties, lai šo lietu izmeklē taisnīgi.
Seksuālu noziegumu neizmeklē
Elīnu Pupiņu nogalināja Rīgā 2012. gada 15. maijā viņas drauga Jāņa Gaigala dzīvoklī. Izcēlies sadzīvisks strīds, un, būdams alkohola reibumā, sportiskais, spēcīgais vīrietis sācis žņaugt jaunās sievietes kaklu, dažas reizes iesitis, un viņa nomirusi. Tik konkrēti un vienkārši.
Taču M. Pupiņš uzskaita, kādas kļūdas Elīnas vecāki, būdami biologi, bet Mihails – arī ķīmiķis un pašaizsardzības treneris, saskatījuši izmeklēšanas gaitā. Viņa un sievas izglītība un pieredze ļauj runāt tiešu un nesaudzīgu valodu. «Tā sagadījās, ka mums ir zināšanas ļoti daudzās jomās, un tās noderēja šajā lietā. Bija cits noziegums, nāves iemesls nav galvas trauma, bet nosmacēšana ar mīkstu priekšmetu,» iesāk M. Pupiņš. Viņš uzskata, ka meita ir sadistiski seksuāli izmantota, turklāt grupā, un liek galdā savus argumentus, vienlaikus norādot, ka šī versija netika izmeklēta. Jaunās sievietes ķermenis, izņemot seju, matus un rokas, bija tīrs kā tikko nomazgāts. Tā mēdz rīkoties, lai pēc izvarošanas neatrastu DNS.
Arī zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš par šo lietu izmeklēšanas laikā ir izteicis savu sašutumu: «Ko grib Elīnas vecāki? Tikai vienu – lai tiktu pārbaudīts, vai viņu meita pirms nāves nav seksuāli izmantota. Un pamats to prasīt ir, jo Elīna tika atrasta asiņaina un faktiski pilnībā kaila. Viņas asiņainās biksītes tika atrastas ar caurumu dzimumorgānu apvidū. Arī virsbiksēm bija analoģisks caurums. Vēl līdz pat šai dienai policija, prokuratūra un tiesa izliekas šos caurumus neredzam (nerunājot vēl par citiem apstākļiem) un versiju par seksuālu izmantošanu pat negatavojas pārbaudīt.» Jautājums: kāpēc?
Tēvs uzskata, ka Elīna mocīta stundām ilgi. Vecāki ir pārliecināti, ka viņai pie lūpas saskatāma nodzēstas cigaretes atstāta rēta, bet matos – sperma. Izmeklēšanā tas neesot pārbaudīts. «Mēs domājam, ka Elīna bija sazāļota. Gaigala kaimiņi parasti dzird katru troksnīti, bet todien nebija kliedzienu, viņi dzirdējuši tādu skaņu, it kā sistu pa mitru dēlīti.» Lietā atrodas fotogrāfija ar dzimumorgānu apvidū asiņainām vīrieša apakšbiksēm. Neatbildēts ir jautājums, kam tās pieder un kāpēc asinis ir, piekritīsiet, vīrietim anatomiski neparastā vietā?
Kad kādā no iepriekšējām sarunām M. Pupiņš stāstīja par aizdomām, ka meitas izvarošana un slepkavība tikusi filmēta īpaša žanra filmā (ja tā var teikt) dzīvajā ēterā, Neatkarīgās aptaujātie iekšlietu korifeji visi kā viens noliedza, ka kaut kas tāds Latvijā varētu notikt. Visbiežāk dzirdētais arguments bija: nekas tāds nav dzirdēts. Vai tad nenotiek tas, par ko nav dzirdēts?
Ekspertīzes atteiktas
Elīnas vecāki prasīja veikt vairākas atkārtotas ekspertīzes, bet viņiem tika atteikts. «Atteikti visi septiņi iesniegumi pārbaudīt nozieguma vietā atrasto datoru. To datoru, kas nav Gaigala dators, tiesa nolēma atdot viņam. Kāpēc?! Visos līmeņos noraidīja prasību pārbaudīt datus no mobilajiem operatoriem. Sagaidīja, kad divi gadi pagāja, un tad atļāva prasīt datus no operatora. Bet operatori datus glabā pusotru gadu,» saka M. Pupiņš.
«Nebija veiktas visas ekspertīzes, netika izskatīti daudzi pierādījumi. Citu ekspertu slēdzieni un viedokļi no Krievijas un Zviedrijas netika uzskatīti par pierādījumu, bet paldies, ka tiesa vismaz šos dokumentus pievienoja lietai. Noziegums nav izmeklēts. Kāpēc?» jautā Mihails Pupiņš. Diezin vai viņš notic tam, ko pats jautājoši pieļauj: «Lai uzlabotu statistiku?»
Jāpiekrīt S. Vārpiņam, kad viņš intervijā Neatkarīgajai šogad 14. augustā
sacīja: «Šīs sievietes slepkavība būtībā nav izmeklēta – izmeklēšanas versija balstās uz to, ko apgalvo apsūdzētais, nevis uz likumā noteiktā kārtībā nostiprinātiem pierādījumiem. Tas jau ir šokējoši, jo runa ir par cilvēka nogalināšanu. Ja jau var atļauties pavirši izmeklēt šādu lietu (..), tā jau ir krīze izmeklēšanas sistēmā, jo lielāku cinismu attiecībā pret cietušajiem redzējis neesmu.»
