Izglītība & Karjera: Žanna Caurkubule: Privātās augstskolas rīkojas ar naudu labāk nekā valsts augstskolas 5 komentāri
 
Izglītība & Karjera

Žanna Caurkubule: Privātās augstskolas rīkojas ar naudu labāk nekā valsts augstskolas

 
F64

Baltijas starptautiskajai akadēmijai – 25 gadi. Ceturtdaļgadsimta laikā Latvijas un citu valstu tautsaimniecībai sagatavoti ap 24 tūkstošiem kvalificētu speciālistu. Jubilejas svinības notiks 16. un 23. novembrī. Bet Neatkarīgās saruna ar inženierzinātņu doktori, asociēto profesori, BSA prorektori mācību darbā Žannu Caurkubuli ne sevišķi līdzinās jubilejas intervijai. Vairāk runājām par augstskolām un izglītības politiku valstī.

- Lielākajai privātajai augstskolai Baltijā - 25 gadi. Sniedziet īsu tās raksturojumu.

- Ilgu laiku mēs tiešām bijām lielākā privātā augstskola Baltijas valstīs. Bet šodien BSA atrodas Baltijas privāto augstskolu pirmajā piecniekā. Turklāt mēs nodrošinām ar augstāko izglītību visas provinces un šajā ziņā, šķiet, arvien esam lielākie. Mums ir septiņas filiāles praktiski visās Latvijas lielākajās pilsētās, un mums ir iespēja apgādāt mūsu studentus ar daudzām programmām faktiski viņu dzīves vietās. Šodien BSA piedāvā vairāk nekā 30 mācību programmas no koledžas līmeņa līdz doktorantūrai.

Es pati reāli strādāju BSA kopš 2015. gada. Pirms tam, kopš 2005. gada, vadīju Baltijas psiholoģijas un menedžmenta institūtu, kurš faktiski bija BSA meitas augstskola. Tā ka - neesmu BSA sveša. Bet Latvijā es, izgājusi pie vīra, ierados 1985. gadā un sāku strādāt Latvijas Universitātē (LU). Laikā, kad visi mācījās angļu valodu, es apguvu latviešu valodu, jo sapratu, ka izglītībā bez valodas strādāt nedrīkst. Patlaban vīrs jau izdienas pensijā, paldies dievam, ir bērni, mazbērni. Taču šodien, tāpat kā tolaik, izglītībā ir daudz problēmu.

- Tad ķeramies pie augstākās izglītības - kādas te tagad galvenās problēmas?

- Galvenā problēma, protams, ir demogrāfija. Tik mazā valstī kā mūsējā ir pārāk daudz augstskolu. Statistika liecina, ka Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par miljonu 900 tūkstošiem cilvēku. Bet, atcerieties, kad bija tautas skaitīšana, daudzi caur internetu reģistrējās kā Latvijas pilsoņi, lai arī Latvijā viņu sen vairs nav. Reāli Latvijā šodien dzīvo mazliet vairāk par pusotru miljonu. Un uz šo pusotru miljonu te ir 50 augstākās mācību iestādes. Blakus ir mana dzimtā Baltkrievija. Arī tā dažādu iemeslu dēļ zaudēja pusmiljonu. Bet tur dzīvo 9,5 miljoni, un viņiem tāpat kā Latvijā ir 50 augstskolas.

- Ko darīt? Samazināt to skaitu direktīvi…

- Ko darīt? Nesen piedalījos Latvijas Bankas rīkotā konferencē. Faktiski viņiem nebija citas receptes, kā vien - slēgt tās skolas, augstskolas, kurās maz skolēnu vai studentu. Un, ja samazināt skolu skaitu (dabiski, atbilstoši samazinot arī skolotāju skaitu), tad atlikušajiem skolotājiem varētu paaugstināt algas līdz tūkstotim eiro. Proti - varētu mēģināt pārdalīt IZM finanses tā, lai nebūtu jāprasa papildu finansējums.

Bet, ciktāl runājam par augstākajām mācību iestādēm, tiktāl runa jau nav tikai par samazināšanu, bet arī par reorganizāciju, kuru aizsāka jau Roberts Ķīlis. Viņš gribēja to panākt direktīvi. Taču cīņā ar augstskolām tādi līdzekļi nedarbojas. Divas trešdaļas no mūsu augstskolām šodien ir valsts augstskolas, viena - privātās. Dažas privātās augstskolas neizturēja konkurenci (nebija studentu) un beidza pastāvēt. Bija Attīstība, bija Sociālo tehnoloģiju institūts, bija Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskola. Šo augstskolu vairs nav. Savukārt augstskolu, kuru vadīju 10 gadus, pievienoja BSA. Bet privātās augstskolas - tā ir privāta izglītība. Tas ir privāts bizness. Vai ne? Te viss var tikt pieņemts tikai ar dibinātāju lēmumu. Ja viņi gribēs, viņi šo biznesu pārdos kā, piemēram, TSI… Te, Lomonosova ielā, ir četras privātas augstskolas. Tā teikt - elpojam viens otram pakausī. Mazliet sadarbojamies, mazliet konkurējam.

Taču valsts augstskolu optimizācijas problēma ir nobriedusi. Raugi, vispirms optimizēja Policijas akadēmiju…

- Šajā gadījumā jūs, manuprāt, optimizācijas piemēra vietā minat varas stulbuma piemēru.

- Jā - ņēma un likvidēja.

Tagad, pievienojot LU, praktiski likvidēta RPIVA. Es neteikšu, vai tas saprātīgs vai nesaprātīgs process. Jo mums ne visai saprātīgi funkcionē augstākās izglītības sistēma kā tāda.

- Te, lūdzu - konkrētāk… Turklāt raksturojot to, cik adekvāti, zinoši Latvijas augstākās izglītības sistēma ir saistīta ar valsts reālijām, ar tās tautsaimniecību?

- Manuprāt, augstākās izglītības sistēma šodien pastāv pati par sevi, bet Latvijas tautsaimniecības attīstība - pati par sevi. Un tā ir drīzāk pašas tautsaimniecības problēma, kur līdz šim nav skaidra tās attīstības perspektīvu redzējuma un tā, kādi speciālisti būs pieprasīti pēc 5-10 gadiem.

Raugi - valsts augstskolās ir budžeta vietas un ir vietas, par kurām studenti maksā paši. Bet, sakiet, vai kaut viens cilvēks valstī saprot, kādām specialitātēm jāpiešķir budžeta vietas, kādām profesijām jātērē budžeta nauda? Privāto augstskolu asociācija jau rosināja nepiešķirt budžeta vietas tām profesijām, kurām gatavo arī privātās augstskolas. Jo privātās augstskolas nesaņem valsts finansējumu. Atšķirībā no Lietuvas… Tur grozs seko studentam. Neatkarīgi no tā, vai viņš sāk mācības valsts vai privātā augstskolā. Grozs seko viņam. Pie mums tas tā nav. Piemēram, mēs gatavojam sociālos darbiniekus… Labklājības ministrija ne pirmo gadu veido augstskolu sarakstu, kur tos māca, un lūdz piešķirt finansējumu, iekļaujot arī mūsu augstskolu. Galu galā finansējumu saņem tikai valsts augstskolas. Mēs to neesam saņēmuši ne reizi. Izņēmums - 2008./2009. mācību gads, kad vinnējām sociālās palīdzības organizatoru sagatavošanai veltītu Eiropas grantu - 140 tūkstošus eiro. Mēs patiešām ļoti labi noslēdzām šo projektu. Mēs pierādījām, ka spējam pārvaldīt Eiropas naudu. Privātās augstskolas šodien apliecina, ka rīkojas ar naudu labāk nekā valsts augstskolas. Tas pats Ķīlis minēja piemēru, ka vienas valsts augstskolas PR nodaļā ir 13 darbinieki. Mums PR nodaļā ir viens darbinieks.

Turklāt - augstākās izglītības optimizācija, manuprāt, var tikt veikta, pievienojot koledžas augstskolām. Koledža nevar būt savrupa mācību iestāde. Tā sniedz vien augstākās izglītības pirmo līmeni. Taču dažas koledžas agresīvi reklamējas - augstākā izglītība divos gados! Pirmais augstākās izglītības līmenis nav augstākā izglītība! Pat Eiropas sistēma vēsta: ja jums nav maģistra līmeņa, jums nav pabeigtas augstākās izglītības.

Vēl viens augstākās, īpaši valsts, izglītības sistēmas optimizācijas veids - mēģināt augstskolas optimizēt. Piemēram, atdodiet visu mediķu sagatavošanu Stradiņa universitātei, bet paņemiet viņiem nost tos pašus juristus… Tas nav viņu profils. Visiem zināms, ka RTU pirmām kārtām ir tehniska augstskola... Taču - nupat ar inženierjomas vadību saistītu programmu akreditēja LU. Kāds sakars LU ar inženierzinībām? Bet šīs programmas licenci tā saņem. Un vēl, atgriežoties pie jūsu jautājuma. Lai saprastu, kādi speciālisti Latvijai būs vajadzīgi pēc 5-10 gadiem, ir jābūt labi izstrādātai Latvijas attīstības stratēģijai. Mūsu pirmo Nacionālās attīstības plānu (2007.-2013.) ekonomikas ierēdņi veidoja lielā pacilātībā. Bet mans maģistrants 2010. gadā savā darbā paņēma no šī plāna to, kas saistīts ar cilvēkresursiem, un salīdzināja plānoto ar to, kas trijos gados reāli paveikts. Vai jūs domājat, ka kaut viens šī plāna punkts bija izpildīts? Proti - mēs statistiski pierādījām, ka šis plāns pastāv tikai uz papīra. Reāli no tā nekas netika izpildīts. Tagad mēs darbojamies saskaņā ar jaunu plānu Latvija 2020.

- Bet es arī tajā nesaskatu profesionāli, sistēmiski noteiktu valsts praksi, valsts ceļu līdz 2020. gadam.

- Jā, šis plāns man savā ziņā atgādināja PSKP XXIV kongresa direktīvas. Atceraties, šajā NAP bija zīmēta kādas Vārkavas pagasta ģimenes laimīgās dzīves bilde 2020. gadā. Bet - kas tas par plānu, kurā redzam, kāda būs valsts 2020. gadā, bet neredzam šī mērķa sasniegšanas mehānismu? Kas tas par plānu, kurš nedod skaidrību par Latvijas attīstības stratēģiskajiem virzieniem? Atceraties - mēs ilgi pozicionējām sevi kā tranzītvalsts. Tad teicām, ka ar laiku būsim Silīcija ieleja. Taču mūsu datorzinātāji šodien pabeidz augstskolu, sakravā koferus un… pamet Latviju. Jo algu ziņā mēs šajā jomā neesam konkurētspējīgi. Arī mediķi pabeidz augstskolu un - dodas prom.

- Kādus jūs patlaban saņemat vidusskolu beidzējus?

- Bēdīga aina. Šodien runā, ka līmenis krīt. Taču, atvainojiet, līmenis krīt skolās. Nevis augstskolās. Mēs no skolām saņemam pusfabrikātus. Agrāk augstākā izglītība bija elitāra. Stingra sistēma - neizturēji konkursu augstskolā, ej uz tehnikumu, netiki tehnikumā - ej uz profeni. Gala beigās - saņemsi profesiju un, ja ar smadzenēm viss kārtībā, strādāsi un mācīsies vakara augstskolā vai neklātienē. Patlaban - vai tā valsts vai privāta augstskola - uzņemšana notiek saskaņā ar centralizēto eksāmenu rezultātiem. Augstākā izglītība no elitāras kļuvusi par masu izglītību. Vai līdz ar to tā ir ko vinnējusi? Strīdīgs jautājums.

- Nesen runāju ar dažiem akadēmiķiem. Viņi diezgan skeptiski izturējās pret vēlmi iebāzt visu zinātni augstskolās. Turklāt dzirdēju, ka pedagogu slodzes ir augušas ne tikai skolās, bet arī augstskolās. Kur laiks radošam darbam, zinātnei, un kā tas tiek apmaksāts?

- Jā, agrāk skolotāja slodze bija 84 stundas mēnesī, 21 stunda nedēļā. Es LU biju docente, un mana slodze bija - 720 akadēmiskās stundas gadā. Trešā daļa, mazliet vairāk, 250 stundas (6 stundas nedēļā) bija kontaktslodze - lekcijas, semināri… Pārējās - metodiskā, zinātniskā, pedagoģiskā darbība. Patlaban, saskaņā ar IZM normām, mums ir «dakša». Pasniedzēja slodze var būt no 600 līdz 1000 stundām gadā. Nesen izglītības darbinieku arodbiedrības seminārā, kurā piedalījās augstskolu pārstāvji, arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga lūdza atbildēt kaut vienas augstskolas pārstāvi, kur pasniedzēja slodze ir 600 stundas. Visiem - tūkstotis. Tikai profesūrai 900 stundas… Saskaņā ar Augstskolu likumu, tām šodien dots augsts autonomijas līmenis. Proti - mums pašiem ir tiesības pieņemt lēmumus, kuri nav pretrunā ar likumu. Bet likums vēsta: lemiet paši, vai pasniedzējs tūkstoš stundas lasīs tikai lekcijas auditorijā, vai arī šajās 1000 stundās ietilps kursa, maģistra, doktora, diplomdarbu, promocijas darbu vadība, metodiskais un zinātniskais darbs. Ir taču augstskolas, kur pasniedzējam maksā tikai par lekcijām. Bet par to, ka viņš pēc tam pieņem eksāmenu vai ieskaiti, viņam neviens nemaksā.

- Un kur tad te zinātne?

- Paldies dievam, mūsu institūtā daļēji apmaksā to, ka tu piedalies konferencēs, raksti rakstus, kurus publicē citējamās datu bāzēs. Taču ir augstskolas, kuras par to nemaksā, kuras teic pasniedzējam: ja gribi pie mums strādāt, tev šīm publikācijām ir jābūt… Bet maksā tikai par mācību slodzi.

- Vai var teikt, ka BSA ir nopietns izglītības eksportētājs?

- Vēl pirms gadiem pieciem, septiņiem mēs tiešām bijām līderi ārvalstu studentu skaita ziņā. Bet šodien valsts augstskolas ir atjēgušās un sākušas aktīvi piesaistīt ārzemniekus. Jūs taču redzat, kāda ir demogrāfiskā situācija valstī. Mēs zaudējam savu jaunatni. BSA šodien apsteidz kaut vai Stradiņa universitāte, kur māca mediķus no Indijas… Mūs apsteidz RTU, LU. Tomēr ārvalstu studentu īpatsvara ziņā esam pirmajā piecniekā. Par Starptautisko akadēmiju mūs sauc pilnīgi pamatoti. Pie mums mācās aptuveni 500 studentu no 35 valstīm.

- Vai mūsu valodu pozas traucē ārvalstnieku piesaistei?

- Es neteiktu, ka valoda ir šķērslis. Valsts augstskolām jāpasniedz vai nu valsts, vai kādā no ES valodām. Privātās augstskolas ir tiesīgas mācīt valodā, kur ir pieprasījums. Bet pieprasījums šodien ir. Mūsu kontingents pamatā nāk no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm. Mūsu pasniedzēji ir divvalodīgi, trejvalodīgi, un mums, pats par sevi saprotams, ir arī latviešu plūsmas. Taču ir arī angļu plūsmas, kur lekcijas lasa tikai angliski. Es teiktu, ka valoda nav šķērslis.

Šķērslis ir kur citur. Minēšu piemēru. Nesen mēs ar starptautisko sakaru prorektoru atgriezāmies no starptautiskā jaunatnes un studentu festivāla Sočos. Tur bija izstāde, mēs prezentējām Latviju, Rīgu un, protams, savu mīļo akadēmiju. Daudzi nāca klāt, interesējās par iespēju mācīties un teicās nezinām, ka Latvijā to var darīt arī krievu valodā. Viņi jautāja: vai pie jums var studēt tiesvedības programmā? Mēs šodien esam viena no nedaudzajām privātajām augstskolām, kura piedāvā triju līmeņu programmas tiesību zinībās. Turklāt - divās valodās. Latviešu un krievu. Taču palūkojieties, ko šodien dara Tieslietu ministrija? Tā faktiski likvidē juriskonsulta profesiju bakalaura līmenī (proti - atstāj tikai pirmā līmeņa programmu - jurista palīgs un maģistratūru), kā arī ievieš maģistriem vienotu eksāmenu. Turklāt šis eksāmens būs jākārto tikai valsts valodā. Par kādu izglītības eksportu lai runājam, ja ārvalstu students, kurš vēlas braukt šurp un četrus gadus par valūtu mācīties, nevarēs saņemt diplomu tikai tāpēc, ka nespēs nokārtot šo centralizēto eksāmenu latviešu valodā?

- Vai tas nav stāsts par vistu, kuru nokāva, lai arī tā dēja zelta olas?

- Tieši tā… Jo vienīgais, kas Latvijā vēl palicis - tie ir cilvēkresursi. Un - jūs man parādiet kaut vienu politiķi, kurš Latvijā būtu atbildējis par aplam pieņemtiem lēmumiem. Kāpēc daudzi lieli investori šodien staigā Latvijai apkārt ar līkumu? Tāpēc, ka mūsu likumdošana ir neaprēķināma, neparedzama… Šodien mēs pieņemam vienu likumu, bet rīt grozām to par 180 grādiem… Es pat neminu neparedzamo Latvijas nodokļu politiku, kura mainās pārlieku bieži.

- Čehu filozofs Vaclavs Belohradskis nesen Rīgā teica, ka mūsu valstīs jaunā emigrācija pastāv tāpēc, ka Rietumeiro pā ir sociāli atbildīgs, bet mūsu zemēs - sociāli bezatbildīgs kapitālisms.

- Ziniet - mēs, no vienas puses, ļoti gribam līdzināties skandināviem ar viņu augsto sociālās atbildības, sabiedrības sociālā atbalsta līmeni… Bet, piedodiet, kāpēc gan ES nevarētu noteikt minimumu, par kuru zemāk maksāt nedrīkst? Pensijas, algas… Latvijā daudzi dzīvo zem iztikas minimuma, tāpēc, sākot ar 2015. gadu, tā aprēķins Latvijā vispār atcelts. Taču daudzi, sevišķi valsts akciju sabiedrībās, saņem nesamērīgi lielas algas. Gini koeficients, kurš uzrāda šo darba apmaksas nesamērību, liecina, ka mēs šajā nesamērībā patlaban esam Eiropas līderi. Mums ir pati lielākā atšķirība starp minimālo un maksimālo darba apmaksu. Kāpēc valstī neviens neaizdomājas par to, ka minimālā pensija te ir 74, bet maksimālā -19 tūkstoši eiro? Vai tas ir normāli?

Es nodarbojos ar sociālās politikas jautājumiem. Nepārtraukti salīdzinu - kā tas ir citās ES valstīs, kā Latvijā. Mēģinu atbildēt - kāpēc mēs zaudējam jaunatni? Un viennozīmīgi saku - mēs turpināsim to zaudēt! Kāpēc? Es sarunājos ar skolēniem, un viņi man teic, ka neredz Latvijā attīstības perspektīvu. Lūk, tas ir pats briesmīgākais. Tas, ka jaunā paaudze neredz perspektīvu tam, kā Latvija turpmāk attīstīsies.

- Ko jūs novēlat šodienas studentu paaudzei un, protams, akadēmijai?

- Mēs šodien mācām paaudzi, kura dzima deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo sākumā. Vēl viņus sauc par Google paaudzi. Viņi nav tādi kā «x», kā «y» un kā mūsu abu paaudze. Tā ir jauna - pavisam citāda paaudze. Tā jāmotivē mācīties pavisam citādi, tā citādi jāmotivē darbam… Un es gribu šai paaudzei novēlēt, lai tā ātrāk pieaug. Viņi arvien jūtas kā bērni. Viņiem daudz kas padodas vieglāk nekā mūsu paaudzei. Viņi šodien viegli apgūst svešvalodas, viņi viegli apgūst informatīvās tehnoloģijas… Bet - līdztekus - no viņiem tiek daudz prasīts. Šai paaudzei, atšķirībā no mūsējās, jāsāk pelnīt jau mācību laikā. Jo viņu vecākiem ne vienmēr ir iespēja maksāt par savu bērnu mācībām.

Šī paaudze dzīvo nestabilā sabiedrībā. Viss mainās. Un viņiem viss ir jāpaspēj. Un - viņi paspēj. Mācīties, strādāt, dibināt ģimenes… Es skatos uz viņiem un priecājos. Un vēlu viņiem tikai vienu - mierīgas debesis virs galvas un lai viņi patiešām darbotos savas valsts labā. Lai nekļūtu viesstrādnieki svešu zemju būvēs.

Bet akadēmijai es pirmām kārtām novēlu uzplaukumu. Tā, lai BSA nosvin arī savu piecdesmitgadi.



Komentāri [5]
#
Esmu pret kožoku nīdējām 20.novembris 2017 22:51 atbildēt
Tautai būtu jāzina, kurš kumekiņa jājējiņš slauc no latvju ķēves 19 tūkstošus mēnesī
 
#
:):)):):) 16.novembris 2017 18:33 atbildēt
Jā, ar naudu varbūt rīkojas labāk..., jo par izglītības kvalitāti nav jāraizējas :)
 
#
ivars. 15.novembris 2017 23:57 atbildēt
Jā viņi labi iegaumējuši savus konta numurus.
 
#
Inese 15.novembris 2017 21:43 atbildēt
Viņa ir lektore Baltijas Starptautiska akadēmija "Sociāla politika un sociāla labklājība". Viņa ir Doc.paed.
 
#
Kas tas par vārdu? 15.novembris 2017 19:52 atbildēt
Žanna Caurbrauktuve?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers